Raksts

Kristīgs sveiciens Draudzības dienām


Datums:
08. maijs, 2009


Autori

Roberts Putnis


Viens no Latvijas sabiedriskās diskusijas par homoseksualitāti aspektiem ir tās izteikti reliģiskais raksturs.

Pašam ir nācies saskarties, kad visādi citādi apgaismoti laikabiedri-kristieši politiski aktīvo fundamentālistisko sektu vienkāršotas kristīgās doktrīnas interpretācijas rezultātā “mulst”, saskaroties ar “šo jautājumu”. No vienas puses sirds tā kā saka, ka kristietim dabiski būtu nostāties sisto, izsmieto un nicināto pusē. No otras puses stāv baznīcu funkcionāri melnos uzsvārčos un saka, ka lieta netrīta un nešķīsta. Par kristīgi fundamentālistisko LPP krustojumā ar vienaldzīgi liberālo LC “politiku” nemaz nerunāsim.

Reliģijas problēma vienmēr ir bijusi un paliks tās risks kļūt par “opiju tautai”, jo patiesi ticīgs cilvēks taču nevar pat ļaunākajos murgos pieļaut, ka kāds, kas tikai izliekas ticīgs, var Dieva vārdu tik ļoti melīgi, liekulīgi un savtīgi valkāt kā to dara Šlesers, Ļedajevs, Šmits un pat “arhibīskaps” Vanags, kā arī vēl plašāka melnsvārču komanda.

Vēl trakāk kā viņu heteroseksuālajiem brāļiem un māsām homoseksualitātes jautājumā ar iekšējiem dvēseles konfliktiem klājas kristīgiem gejiem un lesbietēm, kā arī viņu tuviniekiem tik reliģiski noteiktajā politiskā diskusijā, kas mēģina uzņemties varu un kontroli par to, kas ir labi vai slikti, pareizi vai nepareizi.

Pats nejūtos ne gana stiprs, ne gana gudrs, lai šo lietu izspriestu. Bet tīmeklī uzdūros tekstam, kas man iepatikās ar savu protestantisko garu. Tas nepamāca, tas neuzņemas lemt manā vietā, tas acīmredzami vēlas palīdzēt, necenšoties kādam izdabāt. Autori tur tā arī saka, ka uzņemas atbildību “pievilt solidaritātes gaidas” no dažādiem spārniem. Teksts respektē viedokļu dažādību un ciena, ka katram kristietim ir savas attiecības ar Dievu un neviens bez Viņa nezina, kuras ir īstās. Tas tā arī saucas “Orientierungshilfe”, kas šajā kontekstā tulkojas kā “palīgs ceļa meklēšanā”. Vienā vārdā teksts atbilst manam ideālam par manu protestantisko baznīcu, kas apzinās pasauli, kurā tai jārīkojas. Tādu teoloģisku pārspriedumu Latvijā nav sanācis atrast, lai gan te vietā sirsnīgs paldies par mācītāja Cālīša cilvēcisko drosmi un kristīgo stāju ne tikai homoseksualitātes jautājumā vien. Diemžēl viņš ir tāds ļoti vientulīgs piemērs Latvijas kristiešu draudzē un protestantiskā stājā būt aktīvam kristietim arī pasaulē sev apkārt.

Ceru, ka mans tulkojums noderēs pārdomām un varbūt pat kādam palīdzēs.

Teksts ir Vācijas Evaņģēliskās baznīcas oficiālais viedoklis un oriģinālā atrodams šeit (http://www.ekd.de/familie/spannungen_1996_vorwort.html ). Tas ir rezultāts 90to gadu sākuma Vācijas teoloģiskajai diskusijai, kas draudēja ar Evanģēliskās baznīcas šķelšanos (īpaši jautājumā par geju un lesbiešu pieeju mācītāja amatam). Oficiālais rezultāts ir spēkā kopš 1996.gada un arī diskusijas vairs nebūt nav tik karstas. Arī šī iemesla dēļ teksts man šķita tulkošanas vērts. Lai arī tajā parādās dažas “specifiski vāciskas” lietas, tās neīsināju, jo, manuprāt, tās labi demonstrē citu baznīcu demokrātijas un diskusiju kultūru.

Tas gan ir pagarš un sastāv no vairākām daļām, šoreiz ievads, bet tālāk katra daļa būs savā blogā.

——————————-

Dzīvot spriedzē

Ievadvārdi

Kopš homoseksuāli orientēti cilvēki aktīvi atzīst un pauž savu seksualitāti sabiedrībā, ne sabiedrība kopumā, ne baznīca nevar atteikties no skaidrojuma par savu pozīciju šajā jautājumā. Šī problēma, kā baznīcai izturēties pret saviem homoseksuāli orientētajiem locekļiem, lai arī ilgi noklusēta, vienmēr ir pastāvējusi. Taču tagad tā ir kļuvusi par intensīvu baznīcas iekšējo debašu tematu.

Gan ekumēniskajā kopībā, gan Vācijas evaņģēlisko baznīcu apvienības ietvaros pastāv ļoti atšķirīgi viedokļi šajā jautājumā. Šai diskusijai ir raksturīgs ļoti liels enerģijas lādiņš un pat asums, jo diskusijas dalībnieki tam piešķir principiālu nozīmi kā jautājumam, kas skar kristīgās ticības pašus pamatus, Bībeles interpretāciju un kristīgās ticības apliecinājumu.

Lai atrastu lietišķu līmeni šīs diskusijas norisei Vācijas Evanģēliskās baznīcas ietvaros vai pat novestu to līdz konsensusam, Baznīcas padome 1994.gada martā izveidoja homoseksualitātes jautājumam veltītu komisiju ar uzdevumu atbildēt šos četrus jautājumus:

Kas mums kā kristīgai baznīcai ir jāveicina cilvēku attieksmē pret savu seksualitāti un attiecībā uz ilglaicīgam periodam veidotām attiecībām cilvēku starpā? Kāda veida ētiska un kulturāla orientācija mums ir jādod un jāatbalsta?

Ko tas konkrēti baznīcas un kristiešu rīcībā nozīmē attiecībā uz dzīvesveidu, kas neatbilst ētiski un kulturāli gribētajam ideālam? Kā mēs varam ar pietiekamu respektu izturēties pret šādu dzīvesveidu, lai to piekopjošie cilvēki būtu pasargāti no mūsu moralizējoša nosodījuma, mums vienlaikus saglabājot spēkā noteiktus ideālus? Kāda veida īpaši nosacījumi ir attiecināmi uz mācītāja amatu baznīcā?

Kā vērtēt apgalvojumu, ka baznīcas attieksme pret homoseksualitāti vērtējama kā pārbaudījums tam, vai Evanģēliskā baznīca joprojām pieturas pie Svētajiem rakstiem?

Kā vērtēt apgalvojumu, ka attieksme pret homoseksualitāti var likt uz spēles Evanģēliskās baznīcas vienotību?

Komisija tikās kopskaitā desmit vairākas dienas garās sēdēs un strādāja ar tās vērtējumā nozīmīgiem izvirzītā temata aspektiem. Cita starpā tie ir šādi:

teoloģiskās un ārpus teoloģiskās zinātniskās literatūras iespējami plaša apguve un iztirzāšana,

jau sasniegtā baznīcas konsensusa apzināšana un vērā ņemšana,

izzinošas pārrunas ar dažādus teoloģiskus novirzienus pārstāvošiem homoseksuāli orientētiem cilvēkiem,

balstoties apgūtajā informācijā un intensīvās diskusijās, vienoties par kopēju viedokli.

Fakts, ka tik ļoti atsķirīgi viedokļi pēc izvērstas un nopietnas diskusijas ir nonākuši pie vienota rezultāta, dod mums cerību, ka šis dokuments var kļūt par pamatu vienotības stiprināšanai gan Baznīcas iekšienē, gan sabiedriskajā telpā. Kā liels šī teksta sasniegums ir vērtējama tā spēja novadīt līdzšinējās baznīcas diskusijas lietišķākā gulsnē. Tas atbrīvos mūsu spēkus un laiku citiem svarīgiem tematiem un baznīcas izaicinājumiem.

Padome pateicas komisijas locekļiem, ka rezultāts tika sasniegts tiešām ātrā laikā. Abās pēdējās sēdēs 1996.gada 25.janvārī un 23.februārī notika galējā vienošanās. Šī publikācija lai kalpo kā pienesums diskusijas jaunai attīstībai.

Bīskaps Dr. Klaus Engelhardt, Vācijas Evanģēliskās baznīcas Padomes priekšsēdis

1996.gada 26.februārī, Hanoverā

Creative commons licence ļauj rakstu pārpublicēt bez maksas, atsaucoties uz autoru un portālu providus.lv, taču publikāciju nedrīkst labot vai papildināt. Aicinām atbalstīt providus.lv ar ziedojumu!