Raksts

Kristīgo vai reliģijas mācību – papildus ētikai!


Datums:
31. jūlijs, 2003


Autori

Laima Geikina


Foto: B. Koļesņikovs © AFI

Pastāv trīs atšķirīgas pieejas reliģijas mācībām: “reliģijas mācīšana” (piemēram, kristīgā mācība), “mācīšana par reliģiju” (reliģiju vēsture) un “mācīšanās no reliģijas”. Trešā pieeja ir vērsta uz skolēna garīgo un morālo attīstību, kas būtu vērtīgi arī Latvijā.

Šķiet, vasaras vidū izcēlies virpuļviesulis izglītības laukā. Tam par iemeslu grozījumi Ministru kabineta noteikumos par valsts pamatizglītības standartu. Minētajos grozījumos ir paredzētas vairākas pārmaiņas, bet šobrīd zināmu sabiedrisko organizāciju protesta vētru ir izsaukuši grozījumi, ar kuriem no sociālo zinību satura izņemta ētika un savienota pārī ar kristīgo mācību, kur viens no mācību priekšmetiem skolēniem jāapgūst obligāti.

Šajā situācijā nepārsteidz minētie grozījumi, jo par tiem tika runāts jau labu laiku, bet gan tas, kā minētā problēma tiek atspoguļota demokrātiskas sabiedrības neatkarīgajos plašsaziņas līdzekļos. Minētie grozījumi nav vienas dienas sasteigts lēmums, bet gan ilgāka un sarežģītāka procesa rezultāts. Izglītības likuma 10.pantā varam lasīt, ka “izglītojamie pēc izvēles apgūst kristīgās ticības mācību vai ētiku vai arī kristīgās ticības mācību un ētiku vienlaikus”. Minētie MK grozījumi novērš apstākļus, kad līdz šim tika ignorētas likumā formulētās izglītojamo tiesības. Par veidu, kā tas tiek darīts varētu būt atsevišķa diskusija.

Mani kā cilvēku, kas darbojas reliģiskās izglītības jomā, mulsina situācija, ka šī Izglītības likuma norma netika ņemta vērā pirms trīs gadiem, kad tika uzsākts darbs pie vērienīgā Izglītības Sistēmas attīstības projekta (ISAP), vienojoties par četru komponentu – ētikas, veselības mācības, ekonomikas un civilzinību – iekļaušanu sociālo zinību saturā. Patiesībā bija nepieciešams uzsākt dialogu un diskusijas ar kristīgās mācības un reliģiskās izglītības ekspertiem par optimālāko modeli un satura saskaņotību. Šķiet, iniciatīvai vajadzēja nākt no Izglītības un zinātnes ministrijas puses. Tomēr nav lielas jēgas lūkoties pagātnē, bet būtu kopīgi jādomā un jālūkojas pēc iespējām nākotnē. Kolēģe Liesma Ose laikrakstā “Diena” patiesi apgalvo, ka “izglītības saturs sociālajās zinībās ir pati dzīve”. Bet vai daļa no indivīda vai sabiedrības dzīves nav arī reliģija? Spriežot pēc Tieslietu ministrijas Reliģisko lietu departamenta gadskārtējām atskaitēm, ievērojama sabiedrības daļa ir piederīga kādai reliģiskai organizācijai. Arī socioloģes Aivas Putniņas komentārs laikrakstā “Diena” atklāja, ka vecākiem (sabiedrībai) nav iebildumu par reliģisku izglītību, lielākoties satraukumu rada bažas, ka ar kristīgās mācības starpniecību skolēni tiks piesaistīti konkrētai reliģijai. Bailes un bažas parasti rodas tur, kur pietrūkst zināšanu un pieredzes. Kristīgās mācības saturs šobrīd un iestrādes nākotnes saturam savos mērķos un uzdevumos ir līdzīgas sociālo zinību mērķiem un uzdevumiem. Tikai prasmju attīstība tiek balstīta ļoti konkrētā vērtību sistēmā – kristīgajā. Tāpēc kritika, ja tā nav konstruktīva, bet tikai emocijās balstīta liecina par kādu citu indoktrināciju (ideoloģisku piederību).

Reliģijas pienesums izglītībā ir novērtēts ziņojumā “Mācīšanās ir zelts”, ko starptautiskā komisija par izglītību XXI gadsimtam sniegusi UNESCO 2001.gadā. Ziņojuma autori atvēl reliģijai nozīmīgu lomu nosprausto mērķu sasniegšanā. It īpaši runājot par prasmi dzīvot kopā (sadzīvot, sadarboties, pozitīvi attiekties) un prasmi būt (pašizziņa, pašnoteikšanās, pozitīva attieksme pret sevi). Tas ir arī galvenais sociālo zinību uzdevums. Pretstatā dialektiskā materiālisma proponētajai konkurences idejai (izdzīvo stiprākais) ziņojumā tiek pausts viedoklis, ka reliģija ir viens no avotiem, kas palīdz sasniegt nospraustos uzdevumus.

“Lai bērniem un jauniešiem sniegtu precīzu skatījumu uz pasauli, izglītībai vispirms jāpalīdz atklāt, kas ir viņi paši. Tikai tad viņi patiesi spēs iztēloties sevi citu cilvēku vietā un saprast viņus. Tādas empātijas attīstīšana skolās sociālās uzvedības ziņā nes augļus visu mūžu. Piemēram, mācot jauniešus pieņemt citu etnisku vai reliģisku grupu viedokļus, var izvairīties no izpratnes trūkuma, kas izraisa naidu un varmācību pieaugušo vidē. Reliģiju vēstures un parašu mācīšana tālab var noderēt par lietderīgu atskata punktu uzvedībai nākotnē.”[1]

Mūsdienu Eiropas reliģiskās izglītības mērķu kopīgās pazīmes vēl vairāk atklāj to sakritību ar vispārējiem izglītības uzdevumiem:

  • Aplūkot izziņas jautājumus no dažādu pasaules skatījumu un reliģiju perspektīvas;
  • Dot iespēju skolēniem, noskaidrot viņu pašu vērtības un pieņemt lēmumus atbilstoši šīm vērtībām;
  • Iedrošināt skolēnus apspriest (apšaubīt) viņu pašu vērtībās pamatotus lēmumus.[2]

Ne mazāk nozīmīgi, runājot par izglītības nākotni, ir apzināties, ka Eiropā mainās reliģiskās izglītības konceptuālā pieeja. Mēs vairs nevaram runāt par vienotu pieeju reliģiskajā izglītībā kristīgas kopienas ietvaros (svētdienas skolā, privātās kristīgās skolās) un valsts skolās (dažādi reliģijas mācību priekšmeti). Akcentējot valsts skolās realizētu reliģisko izglītību, jāatzīmē, ka Eiropā noris diskusija par pāreju no satura centrētas pieejas, kas pamatā nodod skolotāja zināšanas skolēnam, uz skolēna centrētu pieeju, kas paredz skolēnu kā aktīvu izpratnes veidotāju[3]. Līdzīga pieeja tika iestrādāta arī Latvijas sociālo zinību standartā un programmā.

Attiecībā uz divām deklarētajām prasmēm – dzīvot kopā un būt, varētu piemērot diferencētās pieejas reliģijas mācībām: “reliģijas mācīšanu” (kristīgā mācība Latvijas kontekstā), “mācīšanu par reliģiju” (reliģiju vēsture vidusskolā Latvijas kontekstā) un “mācīšanos no reliģijas”.
Šīs pēdējās pieejas principiālais mērķis ir skolēnu humanizācija, tas ir, sekmēt iespējas skolēniem morāli un garīgi attīstīties. Šī garīgā attīstība ietver tādas dzīves pamatprasmes kā prasmi uzņemties atbildību par savu dzīvi, prasmi izvēlēties sev piemērotu pasaules uzskatu, toleranti attiekties pret citu pasaules uzskatu. Minētās pieejas mērķī iekļautas tādas vērtības kā empātija, atvērtība, tolerance, aktīva sabiedriskā dzīve. Garīgās attīstības process paredz bērnu un jauniešu atbilžu meklējumus uz sev nozīmīgiem eksistenciāliem jautājumiem (no kurienes viss cēlies? Kāpēc pasaulē ir tik daudz ciešanu? Kā Dievs to pieļauj? Kas notiek pēc nāves? u.c.) un atbilstošu sev nozīmīgu lēmumu pieņemšanu. Tas paredz mācīšanos no transcendentālās dimensijas, kuru nav iespējams ignorēt, un attīsta “reliģisko lasītprasmi” (angļu val. – religious literacy), t.i., spējas domāt, just, uzvesties, komunicēt par visu, kas saistīts ar šiem eksistenciālajiem jautājumiem.

Pirmajās divās pieejās reliģija māca par sevi pašu, izvirzot ticību kā mērķi, vai kļūstot par iztirzāšanas cienīgu objektu. Pretstatā tam, trešajā pieejā galvenais akcents vērsts uz skolēna garīgo un morālo attīstību.

Šī nelielā apskata noslēgumā ir iespējams salīdzināt minēto pieeju mērķus ar vispārējiem izglītības mērķiem un secināt, kura no pieejām būtu vislabāk izmantojama valsts izglītības sistēmā. Tikai nepieciešama labā griba (morāls un finansiāls atbalsts satura izstrādei un skolotāju sagatavošanai) un politiskā griba (normatīvo dokumentu izstrādei) no IZM puses pievienot sešpadsmit jau eksistējošiem mācību priekšmetiem vēl septiņpadsmito, kurš savukārt paredzētu obligātu izvēli starp kristīgo mācību un reliģijas mācību. Tādējādi tiktu rasts kompromiss: ētika paliktu sociālajās zinībās, tiktu nodrošinātas Izglītības likuma prasības un visu beidzot būtu patiesi realizēta kopveseluma (holistiskā) pieeja izglītībā, jo netiktu ignorēta reliģija kā nozīmīga kultūras komponente, kura, vai mēs to apzināmies vai nē, ietekmē personības izaugsmi un attīstību.

_______________

[1] Mācīšanās ir zelts. Ziņojums, ko starptautiskā komisija par izglītību divdesmit pirmajam gadsimtam sniegusi UNESCO. – UNESCO LNK, 2001.

[2] Schreiner P., Different approaches – common aims?. – Münster, CoGREE, 2002. – 99 lpp.

[3] Ibid 100 lpp.


Liesam Ose "Dzīve bez ētikas", Diena, 18.07.2003

Creative commons licence ļauj rakstu pārpublicēt bez maksas, atsaucoties uz autoru un portālu providus.lv, taču publikāciju nedrīkst labot vai papildināt. Aicinām atbalstīt providus.lv ar ziedojumu!