Raksts

Kristīgā mācība: no kaprīzes jāatgriežas pie koncepcijas


Datums:
20. maijs, 2004


Foto: Didzis

Vecāku un skolu pārstāvju atbildes noved pie secinājuma, ka sabiedrībā nav izteikta pieprasījuma pēc kristīgās mācības un ētikas kā obligāto izvēles priekšmetu mācīšanu sākumskolā, bet pastāv pieprasījums pēc integrēta sociālo zinību kursa.

Pagājušajā vasarā Izglītības un zinātnes ministrija pārsteidza daļu sabiedrības ar negaidītām pārmaiņām sākumskolā: ar 2004. gada 1. septembri 1.-3. klašu skolēniem (vai drīzāk viņu vecākiem) būs jāizvēlas starp ētiku un kristīgo mācību kā obligātu priekšmetu. Ministrijas un ministra motivācija, kā mēdz būt, palika daļēji neskaidra. Atsauces uz sociālo zinību integrētā kursa “pārāk ateistisku” raksturu diez vai var uzskatīt par izsmeļošu pamatojumu jaunas politikas ieviešanai. Tomēr pats par sevi šis arguments ir interesants – kaut vai tāpēc, ka sociālo zinību integrētā kursa mērķi un uzdevumi nemaz neietver, kā varēja iedomāties, zinātniskā ateisma pamatus: kurss tik privātu jautājumu kā reliģiskā pārliecība vienkārši atstāj ārpus savas tiešās uzmanības loka.

Pētījums “Attieksme pret kristīgās mācības mācīšanu 1.-3. klašu skolēniem”[1] ļauj atgriezties pie diskusijas par kristīgās mācības kā obligātās izvēles priekšmeta ieviešanu skolās. Skolēnu vecāku un skolu pārstāvju aptauja uzskatāmi demonstrē gan vecāku attieksmes pret abiem obligātās izvēles priekšmetiem, gan tos priekšmetus, kuriem vecāki dotu priekšroku, ja ministrijas piedāvātā izvēle nebūtu tik šaura.

Ņemot vērā esošo piedāvājumu (vai nu ētika, vai nu kristīgā mācība), 67% aptaujāto vecāku izvēlētos ētiku, un 23% – kristīgo mācību. Tomēr ja izvēles iespējas tiktu paplašinātas, un vecāki varētu izvēlēties arī integrētu sociālo zinību kursu, vai neizvēlēties nevienu no šiem priekšmetiem, 40% izvēlētos sociālās zinības. Ētiku kā atsevišķu priekšmetu tādā gadījumā joprojām izvēlētos tikai 27%, bet 20% joprojām dotu priekšroku kristīgai mācībai. Uz jautājumu, kas būtu jāmāca kristīgajā mācībā, puse no vecākiem un 26% skolu pārstāvju nav varējuši atbildēt.

Vai šie dati liecina, ka kristīgo mācību nepieciešams ieviest skolās kā obligātu izvēles priekšmetu? Jautājuma dziļāka izpēte liecina, ka tomēr nē. Pētījuma rezultātā varam secināt, ka tie vecāki, kuru bērni jau regulāri apmeklē kādas kristīgas konfesijas pasākumus, sūtītu bērnus arī uz kristīgās mācības stundām skolā; to darītu arī puse no vecākiem, kuru bērni apmeklē šādus pasākumus “dažkārt”. Savukārt, no tiem vecākiem, kuru bērni kristīgus pasākumus parasti neapmeklē, tikai nedaudzi izvēlētos kristīgo mācību skolā. Šobrīd nekas netraucē skolām piedāvāt kristīgo mācību kā fakultatīvu priekšmetu tiem bērniem, kuru vecāki vēlas turpināt jau ārpus skolas iesāktās kristīgās audzināšanas tradīcijas. Tomēr, ja kristīgā mācība kļūs par obligātās izvēles priekšmetu, skolām var rasties grūtības gan ar kvalificētu pasniedzēju un nepieciešamo resursu (telpu) nodrošināšanu, gan ar konfesionāli piemērota kristīgās mācības pasniedzēja izvēli. Tikai 18% vecāku atbildēja, ka viņiem ir vienalga, kuru konfesiju pārstāvētu šī priekšmeta pasniedzējs. Obligātās izvēles ieviešana jau 1. septembrī nostādīs skolas situācijā, kad tām būs jāspēlē sev neraksturīga mediatora loma starp daudzu konfesiju vecāku prasībām, attiecībā uz pasniedzēju konfesionālo piederību visjūtīgākā auditorija ir tieši tie vecāki, kuri atbalsta kristīgās mācības pasniegšanu skolās.

Interesanti ir arī argumenti, kurus lieto kristīgo mācību atbalstošie vecāki un skolu pārstāvji. Viens no biežāk sastopamajiem pamatojumiem tam, kāpēc kristīgā mācība būtu jāmāca, ir “Jāmāca kristīgā mācība”. Tāda atbilde liecina par zināmu dogmatismu, kas atgādina jau diezgan vecmodīgu bērnu audzināšanas stilu: “Nekad nerunā ar šo meiteni.” “Kāpēc?” “Tāpēc, ka es tā saku.” Iespējams, ka savā laikā britu rakstnieks Čestertons vadījās no vislabākajiem motīviem, kad ieteica vecākiem īpaši neskaidrot bērniem savu ieteikumu (lasi – pavēļu) pamatus, jo skaidrojot, viņiem “tiek atņemta bērnība”. Bet kas lai zina, kur ir tā smalka robeža, aiz kuras mūžīga paļaušanās uz vecāku labo gribu pāraug vispārējā varas un autoritātes respektēšanā, kas neļauj cilvēkam analizēt un kritiski vērtēt sabiedrībā notiekošo? Kādreiz (pirms apgaismības laikmeta) arī tas tika uzskatīts par labas audzināšanas dabisko turpinājumu.

Nevienam, kas nedaudz pārzina valsts pārvaldes principus, nav noslēpums, ka rūpīgi izstrādātas politikas ieviešana parasti dod labākus rezultātus, nekā spontānas un nepārdomātas iniciatīvas. Vecāku un skolu pārstāvju atbildes noved pie secinājuma, ka sabiedrībā nav izteikta pieprasījuma pēc kristīgās mācības un ētikas kā obligāto izvēles priekšmetu mācīšanas 1.-3. klasē. Savukārt pastāv pieprasījums pēc integrēta sociālo zinību kursa. Ņemot vērā, ka integrēts sociālo zinību kurss ir rūpīgi izstrādāta koncepcija, un tā ieviešana nav viena politiķa spontāna kaprīze, ir jāatzīst nepieciešamība pie tā atgriezties.

___________________

[1] Sabiedriskās politikas centra PROVIDUS pasūtīts pētījums, ko veicis Sabiedriskās domas pētījumu centrs SKDS 2004.gada februārī un martā.


Indra Dedze "Vai skolosim tikai kristītos?", Diena, 21.05.2004

Liesam Ose "Dzīve bez ētikas", Diena, 18.07.2003


Saturs, kurš šajā mājaslapā publicēts 2014.gadā un agrāk, bija daļa no sabiedriskās politikas portāla politika.lv. Šajā portālā tika publicēti dažādi pētijumi, analīzes, viedokļraksti un blogi, kuru saturs ne vienmēr sakrīt ar politika.lv redakcionālās komandas vai Providus pozīciju.

Creative commons licence ļauj rakstu pārpublicēt bez maksas, atsaucoties uz autoru un portālu providus.lv, taču publikāciju nedrīkst labot vai papildināt. Aicinām atbalstīt providus.lv ar ziedojumu!