Kreisās slavenības Naomi Kleinas jaunā diskusiju grāmata ir ziemas visvairāk aprunātais darbs politiskajās aprindās. Kristians Kālsons lasa gada visbiezāko plāno grāmatu.

Priekšvārdā savas grāmatas “Kapitālisms un brīvība” 1982. gada izdevumam liberālais ekonomists Miltons Frīdmans diskutē par to, kādu lomu var spēlēt neparastu ideju pilnas diskusiju grāmatas. Pats viņš norāda uz divām lomām: daļēji, lai izaicinātu lasītāja intelektu, daļēji, lai uzturētu pie dzīvības dažādas idejas līdz tās kļūst politiski iespējamas.

Politiskais process ir gauss, jo vēlētāji mēdz novērtēt par augstu to, kas viņiem jau ir, un mēdz nemotivēti baidīties no pārmaiņām. Ir grūti viņus pārliecināt par labu lielākām izmaiņām neatkarīgi no tā cik labi iemesli gan netiek minēti. Frīdmans to sauc par „status quo tirāniju”.

„Vienīgi krīze – patiesa vai uztverta – var atnest īstas pārmaiņas. Kad notiek krīze, pasākumi [krīzes novēršanai] tiek izvēlēti atkarībā no tā, kādas idejas ir pie rokas. Tā, es ticu, ir mūsu pamatfunkcija: attīstīt alternatīvas esošajām politikām, uzturēt tās pie dzīvības un pieejamas līdz politiski neiespējamais kļūst par politiski neizbēgamo.”

Tas ir spilgts politisko apstākļu kontrastējums. Tomēr Naomi Kleina savā grāmatā “Šoka doktrīna” drosmīgi mēģina to [Frīdmana citātu] tulkot kā atbalstu aktīvai krīžu radīšanai, demokrātisku valdību gāšanai un spīdzināšanas izmantošanai, lai turētu pilsoņus bailēs, kamēr piespiedu kārtā tiek reformēta tautsaimniecība.

Vēl vairāk – viņa to attēlo kā vienu no liberālisma pamatakmeņiem. „Vienā no saviem visiespaidīgākajiem darbiem,” viņa raksta, „Frīdmans formulēja mūsdienu kapitālisma galveno taktisko recepti, ko es esmu uztvērusi kā „šoka doktrīnu”.” Patiesībā šis, Kleinas sazvērestības teorijas izejas punkts, tiek minēts pavisam citā kontekstā**. [Zviedru izdevniecības] “Ordfront” tulkotāja ir spiesta paskaidrot zemsvītras atsaucē 567 lapaspuses tālāk no Kleinas citējuma, ka citāts nemaz nav atronams [Frīdmana] grāmatas zviedru izdevumā.

No šīs naglas Naomi Kleina ir uzvārījusi skābu putru***. 679 lapaspusēs viņa reizi pēc reizes cenšas saistīt tirgus ekonomiku ar Latīņamerikas tirāniem un ķīniešu komunistiem un Miltonu Frīdmanu – ar slepkavām un spīdzinātājiem.

Kleinasprāt Frīdmans ir ne tikai atbildīgs par Augusto Pinočeta diktatūru Čīlē (parasta, bet nepareiza apsūdzība), bet viņa vaina ir arī, ka ķīniešu režīms nogalināja simtiem studentu Tjaņanmeņas laukumā 1989. gadā, jo komunistiskā partija bija nolēmusi piespiedu kārtā realizēt neoliberālisma programmu (ļoti neparasta un dīvaina apsūdzība).

Kleinas tēze ir, ka liberāļiem ir vajadzīgas krīzes, lai īstenotu savas idejas, jo viņu idejas ir nepopolāras un ar tām nevar vinnēt vēlēšanās. Pēdējās desmitgades ir piedzīvojušas šādas krīzes vienu pēc otras, kurām sekoja ekonomiskās šoka reformas. Tādējādi liberāļi ir pavirzījušies uz priekšu savās pozīcijās.

Patiesībā 20. gadsimtā lielākoties krīzes ir novedušas pie aizvien lielākas valsts ietekmes un mazāka brīvā tirgus. Piemēram, paskatieties, ko prezidents Bušs ir paveicis pēc 2001. gada 11. septembra teroristu uzbrukumiem, vai kā Lielā depresija 1920. gados noveda pie Rūzvelta „New Deal” sociālās politikas. Tanī laikā, ko Kleina apraksta, valsts ietekme ir pieaugusi praktiski visās industrializētajās valstīs, īpaši ASV.

Viena no problēmām ir, ka Kleina nav īpaši pacentusies saprast, ko īsti Miltons Frīdmans un pārējie liberāļi aizstāv. Viņa izmanto apzīmējumu „Čikāgas skola” un „neo-liberālisms” kā sinonīmus „korporatīvismam”, kuru viņa apzīmē kā valsts un lieluzņēmumu savienību ar mērķi apkarot strādnieku intereses. Nedaudz vēlāk viņa to izskaidro kā klajāku privatizācijas formu. „Nemaz nevajadzēja pārvest masīvos aktīvus, bet pa taisno iet uz valsts kasi un ņemt to ko gribēja.” “Šoka doktrīna” var kļūt par vienu no pirmajām grāmatām, kura apgalvo, ka tirgus ekonomiku nelaime ir tas, ka valstis ir korumpētas. Tas ir ironiski, ka Frīdmans pavadīja lielu daļu savas karjeras, lai pretotos tam, ko viņš sauca par „corporate welfare”.

„Tādējādi Čikāgas skolas kapitālisma fundamentālistiskajai formai ir kaut kas kopīgs ar citām bīstamām ideoloģijām,” viņa raksta kādā vietā, „raksturīgais sapnis par nepiepildāmo tīrību, sapnis, ka varētu pavilkt strīpu zem pagātnes, lai sāktu no sākuma un celtu paraugsabiedrību.”

Ak nē.

Varbūt, ka Kleinai vajadzēja lasīt tālāk pēc priekšvārda Frīdmana grāmatā. Jo tad viņa būtu sapratusi, ka ierobežotas valsts lomas galvenā jēga ir, ka brīva sabiedrība ļauj dažādām alternatīvām eksistēt paralēli viena otrai. Tirgus mehānismiem ir jādod priekšroka attiecībā pret valsts dekrētiem, jo [tirgus] signāli nāk no apakšas, no katra atsevišķā pilsoņa.

Viņa raksta vairākās vietās, ka Čikāgas skolas idejas var tikt īstenotas tikai autoritāros režīmos. Frīdmans visu laiku norādīja, ka tas ir nesavienojami; militārs režīms ātrāk vai vēlāk, un drīzāk jau ātrāk nekā vēlāk, upurēs ekonomisko brīvību militāra autoritārisma dēļ. Armija ir hierarhiska un darbojas ar pavēlēm no augšas uz leju. Brīvā tirgus ekonomika darbojas tieši pretēji. Tādēļ ilglaicīgā perspektīvā vai nu autoritārisms, vai arī brīvais tirgus tiks likvidēts.

Tas, ko Naomi Kleina sauc par „Čikāgas skolu” ir kā spainis, kurā viņa ielej visu, kas viņai šķiet slikts esam. Pinočeta diktatūra tiek nodēvēta par „pirmo Čikāgas skolas valsti”, „laboratoriju radikāliem tirgus eksperimentiem”. Lai īstenotu ideālus ir nepieciešams „ideoloģisks monopols”. Salīdziniet to ar Frīdmana pamatojumu, kādēļ ir dažādas idejas jāuztur pie dzīvības, kaut kas ko Kleina pati citē, bet šķiet nesaprot.

Ir vismaz trīs iemesli, kādēļ “Šoka doktrīna” ir kļuvusi par ziemas visvairāk aprunāto grāmatu.

Pirmkārt, zīmols, ko Kleina radīja ar savu grāmatu “No Logo” pirms septiņiem gadiem. Neviens nepersonificē antiglobālistu kustību labāk kā viņa to dara.

Otrkārt, viņa saka tieši to, ko kreisi noskaņotais kultūras „establišments” grib dzirdēt. Viņa izsmej Bušu, glorificē cenu kontroli un uzskata, ka dabas resursi ir jānacionalizē. „Nobriedis darbs,” jūsmo “Dagens Nyheter” kultūras sadaļa, „tā var kļūt par desmitgades visnozīmīgāko grāmatu.”

Treškārt, Kleina ir veikla stāstniece. Viņa krauj atgadījumu atstāstus augstā un stāstiem bagātā tornī.

Piemēram, stāsts par Džeilu Kāstneru. Piecdesmitajos gados psihiatrs Jūens Kamerons pakļāva kanādiešu māszinību studenti spīdzināšanai, jo viņš ticēja, ka, iejaucoties cilvēku laika un telpas uztverē, piepildot viņus pilnus ar halucinogēniem un ar elektrošokiem iznīcinot viņu slikto uzvedību (un visu atmiņu), cilvēkus var pārprogrammēt. Kamerona „pētniecības rezultāti” vēlāk tika izmantoti, lai spīdzinātu politiskos ieslodzītos Latīņamerikas diktatūrās. Tas ir patiesi pretīgs stāsts.

Bet Kleina padara sevi par apsmieklu, mēģinot pierādīt tēzi, ka Miltons Frīdmans, „otrais Doktors Šoks”, nodevās Kamerona eksperimentiem makroformātā, kad viņš lika priekšā ātras reformas slikti apsaimniekotās tautsaimniecībās. Vienīgā līdzība ir vārds „šoka terapija”. (Ar to pašu pubertālo semantiku viņa mēģina paskaidrot, kādēļ [ir zīmīgi, ka] vārds „tank”, tanks, atrodas jēdzienā „think tank”, „smadzeņu centrs”.)

“Šoka doktrīna” tomēr raisa divus interesantus jautājumus.

Pirmkārt, cik aukstasinīgi ir jāatiecas pret diktatūras nevainīgajiem pilsoņiem? Vai, teiksim, ir labāk izpalīdzēt ar padomu, kā apkarot inflāciju, vai arī ir labāk ļaut ekonomikai sabrukt, cerībā, ka režīms sabruks kopā ar ekonomiku?

Frīdmans izvēlējās pirmo priekšlikumu. To viņš darīja, diezgan interesantā kārtā, lai [Čīles] valsts ekonomika nesabruktu. Tomēr tas nekādi neder Kleinas stāstījumam, tādēļ viņa pilnībā aizmirst to pat pieminēt.

Nav nekādu šaubu, ka viņš [Frīdmans] distancējās no Čīles huntas. Kleina atzīst, ka viņš ir rakstījis: „Es sevi pilnībā distancēju no autoritārās politiskās sistēmas Čīlē.” Bet viņš neuzskatīja, ka ir nepareizi dot tehniskus ekonomiskos padomus valdībām. Viņš deva vienu un to pašu padomu visiem, kuri bija gatavi klausīties: „labējai diktatūrai” Čīlē un komunistu diktatūrai Ķīnā (un piezīmēja, ka brauciens uz Ķīnu neizraisīja nekādus kreiso aktīvistu protestus). Tādā pašā veidā mūsdienās daudzi vides aktīvisti mēģina iespaidot ķīniešu režīmu, jo viņi cer, ka viņi spēs novērst vides katastrofu.

Diemžēl, Kleina nekādi nemēģina atbildēt uz jautājumu. Toties viņa labprāt izvirza teroristu organizāciju „Hizbollah” un kubiešu diktatūru kā sociālos paraugus, un, ja viņai ir kādi iebildumi pret tiem, tad viņa aizmirst tos atzīmēt tanīs 700 lapaspusēs, kas ir viņas rīcībā. Laikam viņas uzmanību novērsa baļķis [cita] acī.

Otrais interesantais jautājums ir savā ziņā grāmatas pamattēma: vai ir labāk reformēt vājas ekonomiskās sistēmas, kā postpadomju deviņdesmito gadu sākumā, ar ātrām, visaptverošām reformām vai ar lēnākiem soļiem? Kā vislabāk atrisināt situāciju ar strauji joņojošu inflāciju?

Bet Kleina nemēģina pat diskutēt par citiem iespējamajiem plāniem. Viņas stāstījumam attīstoties, kļūst arī skaidrs kādēļ.

Jo, redz, tas jau nav reformu temps, pret kuru Kleina iebilst. Viņai ir pretenzijas pret reformu saturu un virzienu. Viņas tautsaimniecības paraugs ir ekonomisks nacionālisms, plaša nacionalizācija, cenu regulācija, muitu nodevas un valstiskas subsīdijas.

Uz otro jautājumu viņas atbilde ir „[Ātras reformas] nebūt nav nepareizas!” Vismaz, ja reformas neparedz mazinātu valsts varu.Tanī pašā laikā viņa laiku pa laikam dzied slavas dziemas veidam, kā Rūzvelts regulēja divdesmito gadu dziļo krīzi ar šokējošu valsts ekspansiju. Labprāt šoka terapiju, ja vien viņa pati drīkst kontrolēt. Go figure****.

TULKOTĀJA PIEZĪMES

*Raksts publicēts zviedru žurnāla NEO 2008. gada 1 (janvāra/februāra) numurā. K. Kālsons (Kristian Karlsson) žurnāla NEO grāmatu recenziju nodaļas „Grāmatas, par kurām visi runā” redaktors. Rakstu no zviedru valodas tulkoja Pēteris Timofejevs. Šeit tas ir publicēts, ar NEO redakcijas atļauju, lai atspoguļotu diskusiju par Naomi Kleinas darbu „Šoka doktrīna” Zviedrijas medijos.

**Konkrētais paragrāfs nebūt nav saistīts ar kaut kādu padomu došanu neo-liberāliem politiķiem vai teorētiķiem, lai organizētu krīzes. Šis fragments ir drīzāk uztverams kā pašrefleksijas auglis, jo Frīdmans apcer savas (un vispārīgāk arī citu ekonomistu) grāmatas lomu kopš tās pirmā izdevuma 1962. gadā.

***Zviedru valodā izteiciens „no naglas vārīt zupu/putru” nozīmē aptuveni to pašu, ko „izzīst no pirksta” vai „kaut ko taisīt no nekā”. Šinī gadījumā – izsecināt kaut ko balstoties uz šaubīgiem pamatiem.

****Ej nu saproti.