Foto: IMCOM Korea

Afganistānas armijā nav izslēgti gadījumi, kad spēkos varētu iefiltrēties talibu ziņotāji. Tieši te arī slēpjas viena no Afganistānas armijas lielākajām problēmām, kas, iespējams, bijis viens no iemesliem, kādēļ dzīvību zaudēja Latvijas karavīri.

Stipra Afganistānas armija un policija, kas spētu pati parūpēties par savu valsti, ir priekšnosacījums, lai ISAF jeb Starptautiskie drošības atbalsta spēki kādu dienu Afganistānu atstātu. Tā ir viena no amatpersonu un ekspertu visbiežāk sniegtajām atbildēm uz jautājumu, cik ilga būs NATO vadītā misija Afganistānā un kas būs tās zīmes, kas ļaus valsti atstāt. Latvija patlaban ir viena no sabiedrotajām, kurai ir uzticēta Afganistānas armijas apmācīšana Austrumos — Kunāras un Nuristānas provincēs. Tas nozīmē, ka mūsu karavīri ir kopā ar afgāņiem ne tikai nodarbībās ārpus kaujas lauka, bet arī tad, kad uzbrukums kļūst par īstenību. Viņi ir afgāņu karavīru ēnas, kas izšķirošos brīžos kļūst par cīņas līderiem. Piektdien, 1. maijā agri no rīta Kunārā šādā kaujā kopā ar afgāņu karavīriem krita divi Latvijas puiši — seržants Voldemārs Anševics un dižkareivis Andrejs Merkuševs. Tiek lēsts, ka karavīriem uzbrukuši talibi. Vēlāk citi viņu biedri sacīja, ka Afganistānas armijas pusē ir talibu ziņotāji un ir grūti pateikt, kurš ir kurš. To, ka Afganistānas armijas izveidošana ir liels un grūts NATO vadīto spēku uzdevums, esot Afganistānā, NATO rīkotajā braucienā ārvalstu žurnālistiem, pārliecinājos pati.

Dažādu varu kaujas lauks

No Kabulas jādodas vairākus kilometrus uz Austrumiem pa Džalalabadas lielceļu, kurš viens no retajiem tuvākajā apkārtnē var lepoties ar pieņemamas kvalitātes asfaltu. Garām ēzeļu pajūgiem, gāzes balonu tirgotavām, auto kapsētām un augstiem mūriem, kas raksturīgi piepilsētas ainavai, esam ceļā uz Kabulas militāro mācību centru, kurā gatavo Afganistānas armijas karavīrus. No lielceļa griežam pa kreisi un esam pie vārtiem ar uzrakstu „Šeit sākas vienotība”. Vēlāk afgāņu armijas pulkvedis Sadiks te skaidros, ka tas tādēļ, ka Afganistānas armija apvieno visdažādāko etnisko grupu cilvēkus — paštunus, hazaras, tadžikus, uzbekus, turkmēņus un citus. Te paveras plaša teritorija ar administratīvo kompleksu, mācību telpām, hospitāli, mošeju, stadionu. Dažu minūšu braucienā no mācību centra atrodas plaši, tuksnešaini lauki ar kalniem un līdzenumiem, kur vienlaikus vairākiem tūkstošiem afgāņu notiek militārās mācības. Šo vietu par savu mācību poligonu savulaik izmantojusi gan padomju armija, gan talibi. Par kādreizējo padomju invāziju te joprojām liecina hektāriem liela kapsēta tankiem un bruņutransportieriem, kas uz augšu apvērstiem vēderiem jau daudzus gadus balē Afganistānas saulē.

Iemācās lasīt un rakstīt

Kabulas militāro mācību centru nodibināja 2002. gadā 2. maijā ar koalīcijas spēku atbalstu tikai gadu pēc tam, kad ISAF bija sākuši savu misiju Afganistānā.

Tā nav obligāta armija, kurā iesauc puišus, tiklīdz viņi sasnieguši pilngadības vecumu. Tā ir brīvprātīga vienība, kurā var pieteikties ikviens, kas to vēlas un uzskata par vajadzīgu.

Lielākajai daļai cilvēku — vismaz 70%, kas piesakās armijā, daudz kas ir jāsāk no sākuma, un vispirms jāiemācās lasīt un rakstīt. Liela daļa Afganistānas iedzīvotāju ir analfabēti, līdz ar to daļai jauno karavīru šī ir arī iespēja apgūt minimālo lasīt un rasktītprasmes programmu. „Bez šīm zināšanām armija gluži vienkārši nebūs spējīga,” saka mācību atbalsta grupas komandieris, pulkvežleitnants Braians Redoms.

Karavīri te mācās arī angļu valodu, lielākoties apgūstot vārdu krājumu, kas būtu noderīgs armijā. Esmu lieciniece kādai angļu valodas nodarbībai, kurā tiek kolektīvi pildīts tests, uz tāfeles atzīmējot pareizos atbilžu variantus: „Visi cilvēki, kas cietuši bumbas sprādzienā ir: a) krituši; b) bez samaņas; c) pie samaņas; d) dzīvi.” Tā ir amerikāņu angļu valoda, ko karavīri šeit apgūst, jo mācību literatūra un programma īpaši mācību centram tiek sagatavota Teksasā. Karavīri var mācīties arī datorkursos un vadīt auto. Viņi apgūst prasmi rīkoties ar ieročiem, un krievu „kalašņikovu” te nomaina amerikāņu M16.

Astoņu nedēļu kursi šeit ir arī bijušajiem armijas virsniekiem un modžahediem, kas savulaik karojuši pret padomju armiju. Tāpat te sagatavo nākamos armijas līderus, kas paši turpinās apmācīt savus karavīrus. ISAF nodoms ir atstāt visu pašu afgāņu rokās. Līdz šim Kabulas mācību nometnē kā instruktori strādā briti, francūži, amerikāņi, poļi, rumāņi, jaunzēlandieši un austrālieši. Šis ir lielākais Afganistānas nacionālās armijas mācību centrs valstī, taču ir arī mazāki reģionālie mācību punkti.

Nauda vai tēvzeme

Patlaban Afganistānas armijā dienē 86 000 karavīru, kas ir gandrīz tikpat, cik valstī policistu (82 000). Ir plānots līdz 2011. gadam armiju paplašināt līdz 134 000 cilvēku. Katrs karavīrs un policists mēnesī nopelna ap 120—150 dolāriem. Armijā pieņem no 18 līdz 35 gadiem. Vairumam šo karavīru ir savas ģimenes, un viņi ir ja ne vienīgie, tad galvenie apgādnieki. To, vai nauda ir galvenais iemesls, kādēļ iesaistīties armijā, parasti tieši neviens nesaka. Stāvot Kabulas poligona smiltīs un aprunājoties ar vietējiem karavīriem, kas karstajā saulē cenšas stalti turēt ar ķiveri apsegto galvu un ieroci pie sāniem, kā no iestudētas lugas skan pareizi un skaisti noformulētas atbildes: „Es vēlos kalpot savai dzimtenei.” Tikai viens no pieciem atzīstas, ka tiešām pieteicies naudas dēļ. Arī pulkvedis Sadiks atzīst, ka alga, ko karavīrs nopelna armijā, ir motivējošs faktors: „Tie, kas absolvējuši skolu un atgriežas mājās, stāsta pārējiem, kā te ir — viss par brīvu: ēdiens, gultas vieta un arī alga — 6000 afgānu (120 dolāru), kas bezdarba pārņemtajā pilsētā vai ciemā, ir vilinoši. Citi strādā no agra rīta līdz vēlam vakaram un nopelna labi ja 1000 afgānu (20 dolāru) mēnesī.” Pulkvedis neatzīst, ka karavīru alternatīva būtu Taliban teroristi, kas varētu pārvilināt apmācītos vīrus, piesolot lielākus ienākumus. Viņš saka, ka visi te zinot, kas talibi patiesībā ir, un pat lielāka nauda nespēšot viņus pārvilināt.

Taču ne vienmēr tas izrādās patiesi. Afganistānas nacionālajā armijā nav izslēgti gadījumi, kad spēkos varētu iefiltrēties talibu ziņotāji. To atzīst arī ISAF pārstāvji. Vairākus šādus gadījumus ir izdevies atklāt. Tieši te arī slēpjas viena no Afganistānas armijas lielākajām problēmām, kas, iespējams, bijis viens no iemesliem, kādēļ, dzīvību Kunārā zaudēja Latvijas karavīri. Tiesa gan, šis gadījums joprojām tiek izmeklēts.

Pagaidām interese par afgāņu armiju ir, apgalvo pulkvedis Sadiks, kurš pats savulaik karojis pie modžahediem pret padomju armiju. Lai radītu interesi par dienestu, par to tiek stāstīts radio, kas Afganistānā ģeogrāfijas un ekonomisko iemeslu dēļ ir populārākais medijs, tāpat informāciju par dienestu rāda televīzijā, raksta avīzēs, armijas pārstāvji dodas uz ciematiem un runā ar cilšu vecākajiem. Vislabākā liecība dienestam gan esot paši karavīri.

Kritušos neskaita

Otrpus mācību ēkām, kur atrodamies, stadionā notiek gatavošanās Uzvaras svētku militārajai parādei, kas bija paredzēta 28. aprīlī. Vēlāk gan taps zināms, ka drošības apsvērumu dēļ parādi Kabulas upes krastā atcels. Afgāņu komandieri izsauc komandas, bet vairāk turas aizmugurē un ļauj uzņemties vadību ISAF pārstāvjiem.

Uz kuru Afganistānas reģionu nosūtīs, ne tiem karavīriem, kas maršē ierindā, ne tiem, kas imitē kaujas darbību dažus kilometrus tālajā poligonā, nav zināms. Biežāk viņi saka, ka esot vienalga, lai gan ir zināms, ka Austrumi un Dienvidi ir tie reģionu, kur augstās talibu pretestības dēļ vīri krīt biežāk.

To, cik cilvēku Afganistānas armija jau ir zaudējusi, tā arī neizdodas uzzināt, jo precīzas statistikas nav. Sabiedrotie saka, ka datu apkopošana ir pašas afgāņu armijas uzdevums, taču militāristiem šādas informācijas nav. Pagaidām viss vēl ir procesā, afgāņu armija aug, bet līdzi tai aug arī talibu pretestība, ko brīdī, kad imitēta kauja pārvēršas par īstu, izjūt gan paši afgāņi, gan viņu skolotāji, arī no Latvijas.[4shared]http://www.4shared.com/embed/142673785/1b7b53614shared]