Foto: N. Mežiņš
Saeimā jāatsākas darbam pie ilgi gaidītā Kriminālprocesa likuma, kas jūnijā tika pieņemts pirmajā lasījumā, tādējādi konceptuāli atbalstot projektu, kura izstrāde īpašai darba grupai prasīja pusotru gadu – pēc tam, kad valdība kā nepiemērotu bija noraidījusi vairāk kā desmit gadus tapušo iepriekšējo likuma variantu. Atzīmējot likumā iecerētās pozitīvās pārmaiņas, justīcijas iestāžu darbinieki vienlaikus norāda arī uz daudzām nepilnībām.
Ar ģenerālprokuroru Jāni Maizīti, Augstākās tiesas tiesnesi Valdu Eilandi, Tieslietu ministrijas valsts sekretāru un Kriminālprocesa likuma izstrādes darba grupas vadītāju Gunāru Kūtri, kā arī Ingrīdu Labucku, Saeimas Juridiskās komisijas apakškomisijas darbam ar Kriminālprocesa likumu priekšsēdētāju, sarunājas Inta Lase, LTV Panorāma.
Jaunajam Kriminālprocesam jāpaātrina lietas izmeklēšanas un izskatīšanas gaita, samazinot garās rindas uz lietas izskatīšanu tiesā, kā arī saīsinot laiku, ko cilvēks pavada ieslodzījumā pirms sprieduma pasludināšanas. Viens no būtiskākajiem jaunievedumiem ir tā saucamais vienošanās process, kas paredz lietas saīsinātu izmeklēšanu un izskatīšanu gadījumā, ja vainīgais savu nodarījumu atzinis un panākta vienošanās par piespriežamo sodu, kuru tiesa tikai apstiprina vai noraida. Par svarīgu ieroci korupcijas apkarošanā varētu kļūt likumā iekļautais legālās prezumpcijas princips, taču šā brīža redakcijā un bez grozījumiem citos likumos izmeklētājiem tik nepieciešamais princips varētu arī nedarboties. Tāpat jaunajā Kriminālprocesa likumā daudz vairāk respektēti cilvēktiesību jautājumi, tomēr eksperti ir nobažījušies, ka šo garantiju pilnvērtīgu īstenošanu var kavēt likumā esošās pretrunas. Būtisks jauninājums arī tas, ka nākotnē pirmās instances tiesa būs tikai rajona tiesa, savukārt apgabaltiesas būs domāta apelācijai, bet Augstākā tiesa – kasācijai. Tiesa gan, arī šoreiz likuma pretrunas vēl neļauj apgalvot, ka šīs reformas patiešām tiks ieviestas.
Masu medijos izskanējis viedoklis, ka Kriminālprocesa likums jāpieņem maksimāli ātri. Savukārt no profesionāļu vides – tiesnešiem, prokuroriem – izteiktas aizdomas, ka projektā ir daudz pretrunu un neatbildētu jautājumu, tāpēc steigties nevajadzētu. Kādas ir šī likumprojekta galvenās nepilnības?
Valda Eilande: Šis Kriminālprocesa likums tapis īsā laikā, tajā ir daudz pretrunu un nepilnību, tāpēc tas vēl nav gatavs pieņemšanai. Visvairāk jauninājumu ir pirmstiesas izmeklēšanas procesā – varētu pat teikt, ka likums pilnībā maina pirmstiesas izmeklēšanas kārtību. Tiesas sadaļā gan izmaiņu ir mazāk, taču tas nenozīmē, ka tās ir gatavas. Manuprāt, tās pat ir vēl pretrunīgākas.
Protams, ka likumā ir daudz pozitīvā, kas veicinās ātrāku lietas izmeklēšanu un izskatīšanu. Bet ir daudzi procesuāli jautājumi, kas ir jāpārdomā. Piemēram, vienošanās process. Ja lieta tiek skatīta vienošanās procesa kārtībā, tiesā nenotiek ne pierādījumu pārbaude, nedz daudzas citas procesuālās darbībās – tiesai ir tikai jāapstiprina sods. Man liekas, ka vispirms vajadzēja konceptuāli vienoties, kāda būs tiesas loma šajā vienošanās procesā. Neatbildēts paliek jautājums par cietušā tiesību ievērošanu šajā procesā – šis likumprojekta variants vienkārši nedod cietušajam tiesības nepiekrist. Proti, viņa gribai nav nekādas nozīmes, un tam es nevaru piekrist. Turklāt ne es viena, daudzi tiesneši tam nevar piekrist. Ja mūsu procesā cietušais kā procesuāla persona tiek saglabāta, atšķirībā no kriminālprocesa ASV, tad nav attaisnojuma, kāpēc vienošanās procesā cietušajam ir tika maza loma.
Gunārs Kūtris: Es nepiekrītu, ka cietušā tiesības nav ievērotas. Jāatceras, ka kriminālprocesuālās attiecības ir publiskās attiecības un cietušā interesēs šajā procesā darbojas valsts. Proti, valsts darbojas sabiedrības interesēs, tātad arī cietušā interesēs.
Vienošanās process ir jāvirza ar zināmu kompromisu – ir svarīgi, lai vainīgais tiktu sodīts un lai cietušais ar savām prasībām nevarētu regulēt iespējamo optimālo valsts risinājumu. Tāpēc valsts saka, ka mums, pirmkārt, ir svarīgi, lai vainīgais tiktu sodīts maksimāli ātri, un mēs ieviešam vienošanās procesu. Vainīgais tam piekrīt atzīdamies, ka ir izdarījis šo noziegumu. Tālāk no valsts viedokļa ir sekojoši – ja jau viņš atzīst savu vainu, tas nozīmē, ka mēs ieekonomējam valsts līdzekļus, neveicot garo lietas iztiesāšanas procesu, kurai būtu jāiet cauri vispārējā kārtā. Mēs ejam uz to, ka valsts vainīgajam neprasa ļoti smagu sodu, jo viņš jau ir apzinājies savu vainu. Kas liek man uzskatīt, ka cietušā griba nepaliek malā? Jebkurš normāls prokurors skatīsies un vērtēs, vai cietušā intereses tiek aizstāvētas. Protams, ka var būt situācijas, kurās valsts piekrīt apsūdzētajam un vai nu atbrīvo no soda vai nosaka minimālo sodu, ja viņš palīdzējis atklāt kādu smagāku noziegumu. Tādā gadījumā cietušā intereses, precīzāk sakot, cietušā griba redzēt visu pilno procesu, netiek realizēta. Savukārt cietušā tiesības saņemt likumā noteikto kompensāciju tiek ievērotas jebkurā gadījumā.
Ingrīda Labucka: Cilvēkiem ir jāsāk pierast pie domas, ka tiks ieviests vienošanās process. Es domāju, ka no tā nevajag baidīties un jāņem vērā arī Igaunijas piemērs, kur vienošanās process tiek ļoti labi lietots praksē jau vairākus gadus. Tomēr ir jārisina kāda cita lieta – lai viens cilvēks vienošanās procesa gaitā nevarētu uzņemties otra vainu. Piemēram, tagad tiesvedībā ir kāda avārijas lieta, kurā tēvs uzņēmies dēla vainu. Būtībā nav svarīgi, vai dēls bija iereibis, vai policijas darbinieks, vai viņam draudēja cita veida nepatikšanas, ja viņu atzītu par vainīgu – fakts ir tāds, ka tēvs uzņēmās viņa vainu. Tiesā tas akceptēts un tikai vēlāk atklājās, ka cietušais ir liecinājis pavisam ko citu – ka pie stūres bija dēls.
V.Eilande: Šāds gadījums šobrīd ir iespējams, jo jau esošā procesa ietvaros izdarītas izmaiņas, kas ļauj procesa laikā tiesā nepārbaudīt pierādījumus.
G.Kūtris: Šajā konkrētajā lietā tiks izvērtēts, vai apsūdzības virzītājs nav apzināti neievērojis cietušā liecību un gājis uz tiesu bez tās. Turklāt tas nav jautājums par nepilnībām likumā, bet gan par to, tiek vai netiek ievērots likums.
Vienošanās pati par sevi nav pamats gala nolēmumam – ir jābūt pierādījumiem, kas ļauj vienošanos izdarīt, lai nebūtu šaubas par notikušā apstākļiem. Gribēju piebilst, ka no pagājušā gada ieviestais princips, kas ļauj tiesas procesa gaitā nepārbaudīt pierādījumus tiesā, jau ir pirmais solis uz to pusi, ka notiek vienošanās arī par sodu. Šobrīd apmēram 60% no pirmās instances lietām tiek izskatītas bez pierādījumu pārbaudīšanas tiesā. Tas ir būtisks paātrinājums lietu izskatīšanai, kā arī jau ir atklājis pirmās nepilnības likumā. Bet par pašu procedūru ir skaidrs, ka tā strādā un ir vienīgi jautājums, vai kāds nepārkāpj likumā noteiktās normas.
V.Eilande: Vienošanās process nebūs tas pats, kas tagad notiekošā lietu skatīšana bez pierādījumu pārbaudes. Jo vienošanās procesā tiesā vispār nav strīda par pierādījumiem un tiek vienīgi noteikts sods – vienošanās ir par sodu. Un šeit man ir jautājums, vai vispār jaunajā likumā ir paredzēts, ka šādu spriedumu varēs pārsūdzēt un ja varēs, tad kā un kāpēc?
G.Kūtris: Ir paredzētas pārsūdzēšanas iespējas kasācijas kārtībā.
V.Eilande: Tātad varēs pārsūdzēt tikai par procesuāliem pārkāpumiem. Manuprāt, likumā ne īsti precīzi ir iestrādāta izmeklēšanas tiesneša loma vienošanās procesā. Tas ir pilnīgi jauns institūts, kura lomu vajadzētu precizēt, un arī tie trīs pantiņi likumā par tiesu ir krietni par maz.
Jānis Maizītis: Prokuratūra aizstāv to, ka vienošanās process ir nepieciešams Latvijas kriminālprocesā. Pagājušajā gadā mēs sākām izvērtēt šo situāciju, izdarījām mazu pētījumu rajonu tiesās dažādos tiesu apgabalos. Visi virsprokurori nonāca pie vienādiem secinājumiem, ka 80% gadījumu, kuros bijuši notiesājoši spriedumi, tiesājamie ir atzinuši savu vainu. Manuprāt, tas ir viens no kritērijiem, kāpēc tagad Latvijas apstākļos vienošanās process varētu pastāvēt. Tas principā krimināltiesībās nav nekas jauns, ir tikai jautājums, vai katrā sabiedriskā iekārtā, katrā valstī, ņemot vērā tās tiesību tradīcijas, to iespējams ieviest un kādā formā. Mēs uzskatām, ka vienošanās procesam ir vieta mūsu tiesību sistēmā.
Ja skatāmies uz likumprojektu kopumā, esam jau vairākkārt teikuši, ka diskusiju, es domāju profesionālu juristu diskusiju, par jauno likumprojektu ir ļoti maz. Diskusijas ir jāvērš plašumā. Tomēr mēs arī uzskatām, ka prokuratūra nevar vēl gaidīt vienu gadu vai divus, kamēr tiks pieņemts un iedarbināts viss jaunais Kriminālprocesa likums kopumā. Tāpēc mēs atbalstām ideju, ka vienošanās process būtu jāievieš ātrāk – jau nākamā gada sākumā. Ja likumdevējs atbalstīs šādu pozīciju, tad mēs Juridiskajā komisijā iesniegsim konkrētus priekšlikumus.
Runājot par vienošanās procesa ieviešanu, konceptuāli jāizdiskutē, vai nepieciešams starpposms. Projektā tāds paredzēts – ir ieviests izmeklēšanas tiesneša institūts. Mēs iestājamies, ka starpposms nav vajadzīgs, jo citādi vienošanās process būs ļoti garš un neattaisnos mūsu intereses. Tāpēc vienošanos uzreiz būtu jāskata tiesnesim, kas arī pieņem lēmumu. Ja piekrītam šai pozīcija, ir jāvienojas, ko tad šis tiesnesis pārbauda un kādas ir pārbaudes metodes. Starp ko notiek vienošanās – starp prokuroru un aizstāvi, starp prokuroru, aizstāvi un apsūdzēto? Tāpat ir skaidri jāpasaka, kurā brīdī apsūdzētajam darīt zināmu par šādu iespēju kā vienošanās process. Vienošanās princips nenostrādās, ja nebūs skaidri kritēriji – neviens apsūdzētais nekad nepiekritīs vienošanās procesam, ja viņš jau pašā sākumā nesaņems garantijas, ka sods būs mazāks. Bet lai kā arī būtu, ir jāpamēģina. Pēc pusgada mēs redzēsim, vai nu vienošanās process aiziet vai neaiziet.
I.Labucka: Es jau divus gadus saistībā ar šo likumprojektu esmu pilnīgās spīlēs, jo atklāti sakot liela daļa politiķu uzskata, ka likums ir jāpieņem ātri: tūlīt, jau vakar. Taču lielā mērā tas ir tīrs politisks spiediens, kuru veidoja arī mums savā laikā stāstītais par Eiropas Savienības prasībām, kas turklāt nebija taisnība. Kriminālprocesa likums nebija viena no ES prasību sastāvdaļām. Bet tā ir iegājies, tiek radīts tāds iespaids, ka jaunais Kriminālprocess ir tāda kā panaceja, lai atrisinātu visas tiesu varas problēmas. Viena daļa politiķu ar šo likumu gribēja attaisnot to, ka nekad nav bijušas piešķirtas pietiekamas naudas citām tiesu sistēmas reformām. Piemēram, jautājums par Rīgas apgabaltiesas problēmām – šajā gadījumā likuma problēmas ir otrā vietā aiz iepriekš neatrisinātām organizatoriskām problēmām un finansējuma trūkuma. Tāpēc es personīgi uzskatu, ka būtu pareizi lēnām gatavot Kriminālprocesa likuma otro lasījumu. Paralēli sagatavot grozījumus par vienošanās procesa ieviešanu un paralēli skatīt priekšlikumus visam likumam. Esmu teikusi, ka mēģināšu līdz gada beigām sagatavot otro lasījumu, jo mana pārliecība ir tāda, ka pareizais likumdošanas ceļš ir sekojošs – viss tiek izdarīts uz otro lasījumu, bet trešajā tiek tikai slīpētas redakcionālas neprecizitātes. Man tomēr ir jārēķinās arī ar politisko situāciju, ar situāciju Saeimā, līdz ar to es nevaru prognozēt, kāda būs šī notikumu attīstība. Personīgi es esmu par to, ka mēs vienošanās procesu ieviešam jau no nākamā gada 1.aprīļa, bet nākamā gada rudenī varētu būt Kriminālprocesa likums.
Kā teica Maizīša kungs, viena no šī likuma problēmām ir nepietiekamās profesionālās diskusijas. Šādu viedokli arī iepriekš ir pauduši citi justīcijas iestāžu pārstāvji…
I.Labucka: Es negribētu teikt, ka Kriminālprocesa likums nav apspriests. Iespējas par to runāt ir bijušas ļoti daudz. Ir rakstītas neskaitāmas vēstules dažādām juristu asociācijām, kas varētu runāt profesionāli. Ir pastāvīgi izsūtīti Kriminālprocesa varianti, ir bijusi viena konference, ir bijusi otra konference. Interese ir bijusi no septiņiem cilvēkiem, kas nāk uz visiem pasākumiem. Ja man vakar apakškomisijā ir jādzird no zvērināta advokāta, mēs pirms trīs dienām esam saņēmuši likumprojektu, es gribu jautāt – vai mums nav interneta, nav zināms, kur atrodas likumprojekti, nav saņemtas vēstules, kas aicina izteikt priekšlikumus? Es nezinu, kāda vēl plašāka iespēja būtu apspriest likumprojektu.
J.Maizītis: Nav jau runa par to, ka nav iespēju apspriest un nav pieejams pats likumprojekts – tas vienkārši ir mūsu pašu kolēģu kūtrums. Es domāju, ka arī darba grupa nekad nav bijusi ar tādām ambīcijām, lai nevienu neuzklausītu. Visi jautājumi jau noskaidrojas tikai diskusijās. Piemēram, starp prokuroriem arī ir vērojams zināms kūtrums. Parasti konkrētu sadaļu izvērtējumu prokuroriem tiek uzdots veikt dienesta kārtībā, bet tādas iniciatīvas no rajona prokuroriem, ka es, lūk, domāju tā un tā par šo likumprojektu, nav. Es nezinu, kā tas ir tiesnešu vidū, bet es pieļauju, ka līdzīgi. Jā, konferences tiek rīkotas, taču ir jautājums, cik tās ir apmeklētas un kas nāk un izsaka pretējus viedokļus?
No otras puses, svarīgi izdiskutēt arī cilvēktiesību jautājumu šī likumprojekta kontekstā. Kā Kriminālprocesa likums saskanēs ar Eiropas Cilvēktiesību konvencijas prasībām, kā ar jau esošiem Eiropas Cilvēktiesību tiesas spriedumiem. Kādu variantu izvēlēties, lai tiktu sabalansētas gan mūsu vēlmes par ātru lietas izskatīšanu un cilvēktiesību prasības.
V.Eilande: Protams, ka nevar būt runa par to, ka likumprojekts nav pieejams. Tās ir muļķības! Lielāka problēma ir likumprojekta apjoms – vairāk kā 800 pantu. Ja runājam par tiesnešiem, nav iespējams izlasīt tikai tās sadaļas, kuras attiecas uz tiesu, bet neiepazīties ar pārējo projektu. Tā nav daiļliteratūra, kuru var vakarā ātri izlasīt un viss būs skaidrs. Tāpēc būtu, piemēram, tiesās jāatrod iespēja dažus cilvēkus atbrīvot no tiešajiem ikdienas pienākumiem, kuri tad apkopotu tiesnešu viedokli, visu izanalizētu un tad apspriestu plašāk. Tas pats varētu attiekties arī uz prokuroriem. Ja ir pastāvīgais darbs un tiesneša slodze ir milzīga, nav iespējams vienkārši piedalīties kvalitatīvā diskusijā. Kāda man jēga iet uz konferenci, ja es nezinu likumprojekta detaļas?
Kūtra kungs, ja jau diskusija notiek, ir iesaistīti profesionāļi, kāpēc tomēr likumprojektā atrodamas šīs daudzās nepilnības un justīcijas iestāžu cilvēkiem ir sajūta, ka vienošanās par konceptuālām lietām nav notikusi?
G.Kūtris: Priekšlikumus ir uzrakstījusi tikai Eilandes kundze, no advokātiem Oskars Rode un vēl daži studenti. Mēs visus šos priekšlikumus esam izvērtējuši. Pretrunas radās tāpēc, ka šādu likumu nevar uzrakstīt viens cilvēks. Varbūt, ka to varētu izdarīt, ja valdība būtu piešķīrusi nepieciešamo naudu. 2001.gadā, starp citu, bija cilvēks, kas to bija gatavs darīt.
Bet naudu taču iedeva?
I.Labucka: Jā, valdība piešķīra 5 000 latu, kas šāda likuma rakstīšanai un apspriešanai ir daudz par maz. Turklāt arī darba grupas cilvēkiem ir savi tiešie darba pienākumi. Līdz ar to nevar teikt, ka no valsts ir sniegts kaut kāds milzīgs atbalsts.
G.Kūtris: Praksē tas nozīmēja, ka katru likuma daļu rakstīja savs cilvēks, visi strādāja vienlaicīgi. Mēs vispirms izrunājām pamata jautājumus un tad tika rakstīts. Jā, es piekrītu, ka dažas daļas neiet kopā, tās rakstītas dažādā stilā. Taču jāsaprot, ka tā nav daiļliteratūra un svarīgākais, lai terminoloģija būtu vienāda.
I.Labucka: Komisija strādās sekojoši – mums ir piesaistīti eksperti no prokuratūras, tiesas, arī juridisko zinātņu speciālisti, kas tiešām regulāri nāks uz apakškomisijas sēdēm. Priekšlikumu būs daudz. Ejot pantu pa pantam mēs to, kas attiecas uz terminoloģiju un šādām niansēm esam jau novērsuši. Taču tas ir arī komentāru un skaidrošanas jautājums.
V.Eilande: Es nerunāju par pretrunām, kuras var pielabot pēc tam. Es runāju par pretrunām pēc būtības, kuras nedrīkst tādas būt. Es tās varu uzskaitīt un uzlikt uz papīra. Ir vairāki konceptuāli jautājumi, par kuriem ir jāizšķiras.
Pirmais – ir vai nav Augstākajā tiesā palāta kā apelācijas instance, to izlems tiesu iekārtas likums, tāpēc nav pareizi tagad pieņemt Kriminālprocesu pirms šī likuma, kas vēl pat nav līdz valdībai nonācis. Ir vēl pirms likuma pieņemšanas jābūt skaidram, vai pirmās instances ir tikai rajona tiesa, vai arī tiek saglabāta esošā kārtība, kur lietas pirmajā instancē skata arī apgabaltiesas.
Otra problēma ir jautājums, vai pēc lietas saņemšanas tiesā ir iespējama lietas nosūtīšana papildus procesuālo darbību veikšanai. Tagad, saskaņā ar likumprojektu pirmajā instancē tas nav paredzēts, bet apelācijā un kasācijā tas ir paredzēts.
Konceptuāls jautājums ir arī tas, ka apsūdzētajam pēc likuma ir jauns pienākums – tiesā liecināt patiesību, ko viņš tiesā apstiprina ar zvērestu. Ja tiesājamais vēlas sniegt paskaidrojumus (viņam ir tiesības tos arī nesniegt), tad jāsaka patiesība un, ja to nedara, draud kriminālatbildība. Tātad pirmais jautājums – vai Krimināllikumā būs pants, kas paredz šo atbildību? Kāpēc pirmstiesas izmeklēšanas procesa laikā nav pienākums sniegt patiesas liecības? Šis mums ir arī pilnīgi svešs jautājums no cilvēktiesību viedokļa, kā tas tiks ieviests un vai tas ir pieņemams Latvijas tiesību sistēmā. Starptautiskiem ekspertiem būtu jāsaka savs atzinums.
Tad vēl likumprojektā ir ieviests rakstveida process apelācijā. Tas nav tik vienkārši kā kasācijā – ja to ieviešam, mainās visa apelācijas būtība. Tie ir konceptuāli jautājumi, par ko vajadzēja vispirms būt skaidrībai, un tad arī daudzas normas daudzās sadaļās būtu saskaņotākas.
J.Maizītis: Pretrunas ir arī mūsu sadaļās. Tas, kas ir uzrakstīts, ir pirmstiesas izmeklēšanas reforma Latvijā. Tāpēc es esmu par to, ka likumam ir jābūt terminoloģiski vienā plūsmā. Strādāt jau var arī ar tādu projektu, kāds ir tagad, bet tad ir skaidri jāapzinās iespējamās sekas. Ir jājautā, vai tās nebūs zaudētas lietas Latvijas valstij?
G.Kūtris: Jebkuru labu likumu var sabojāt slikti darbinieki un var uzlabot labi darbinieki. Šobrīd mums darbojas 40 gadu vecs procesa kodekss, un arī tajā ir daudz pretrunu un nav vienotas sistēmas. Un tomēr tas strādā. Tā, ka tas ir tikai un vienīgi piemērošanas jautājums.
V.Eilande: Nevar salīdzināt šo veco daudzas reizes laboto kodeksu ar jauno likumprojektu! Šobrīd situācijā, kad atklājam pretrunas, ņemam vērā tās normas, kuras ir pieņemtas pēdējās. Tas ir vispārējais tiesību tulkošanas princips. Bet, ja tikko pieņemtā likumā ir pretrunas, tas vispār nedarbojas.
G.Kūtris: Es varu paskaidrot par pretrunām. Par to zvērestu – pirmstiesas izmeklēšanā cilvēks vēl pieļauj domu, ka viņš varētu netikt krimināli sodīts. Bet tiesā ir savādāk. Ja tiesājamais apzināti melo tiesai, tas ir sodāmi un tas nebūs cilvēktiesību pārkāpums, ja valsts ieviesīs morāli šajā jautājumā. Jebkurā gadījumā tie ir jautājumi, kas koncepcijā ir ierakstīti un ir izdiskutēti.
V.Eilande: Bet vai jums ir cilvēktiesību ekspertu atzinums par šo likumu? Mani tas ļoti uztrauc.
G.Kūtris: Valsts Cilvēktiesību birojs ielaboja tikai vienu normu, ka vārdu “zvērests” vajag aizstāt ar “apliecinājums”, jo zvērests var būt tikai kādai reliģiskai organizācijai.
V.Eilande: Tā nav būtība. Es nedomāju, ka mūsu Cilvēktiesību birojs būtu tie labākie eksperti Kriminālprocesa likumam. Ir vajadzīgi augstāka līmeņa eksperti. Es vienkārši baidos, ka valstij nerodas problēmas.
Vai esat konsultējušies ar Eiropas Cilvēktiesību tiesu?
G.Kūtris: Esam ar [ECT tiesnesi] Levitu runājuši, bet vēl neesam saņēmuši viņa atbildi.
J.Maizītis: Kas notiks, ja rīt būs jāstrādā pēc procesa? Reformēsies arī prokuratūras funkcijas, ir jābūt grozījumiem prokuratūras likumā par to, kā mainās prokurora pienākumi. Tas arī ir paralēli jārisina, citādi likumu būs problemātiski piemērot.
Vispār šim jaunajam Kriminālprocesam ir pavisam citi mērķi, ir pavisam cita vispārīgā daļa. Cilvēktiesību garantēšana, tiesības uz lietas izskatīšanu saprātīgos termiņos. Ja nebūs novērstas iekšējās pretrunas, tad vienīgais kritērijs būs vispārīgie principi. Turklāt, ja jaunās normas nestrādās, tad tiks turpināts strādāt pa vecam un atkal jādomā, ko darīt tālāk. Ir jāsaprot, ka vispārīgā daļā pie mērķiem vairs nav minēta vispusīga, pilnīga un objektīva patiesības noskaidrošana un tas patiešām ir kardināls pavērsiens. Jaunais mērķis ir šādi formulēts – noteikt tādu kriminālprocesa kārtību, kas nodrošina efektīvu Krimināllikuma normu piemērošanu un krimināltiesisko attiecību taisnīgu noregulējumu bez neattaisnotas iejaukšanās personiskajā dzīvē un neattaisnotiem izdevumiem. To ir vieglāk pateikt, kā izdarīt. Normas par cilvēktiesību garantēšanu patiešām ir kardināli jaunas. Var jau, protams, izdarīt direktīvos likuma skaidrojumus ar ģenerālprokurora pavēli. Un tādi arī būs. Tikai ar to var izrādīties par maz, ja šīs pretrunas paliek. Pieļauju, ka agri vai vēlu izskanēs viedoklis – tajā prokuratūrā noteikti ir korumpēti cilvēki un kā vispār viņi var veikt kaut kādu vienošanos. Kā mēs varam izsekot šim vienošanās procesam? Tāpēc ir vajadzīga skaidri iezīmēta kārtība. Es, protams, uzskatu, ja prokurors ir godīgs, viņš būs godīgs jebkurā procesā.
Sarunā neesam pieskārušies vienam no šī likumprojekta ilgi gaidītajiem jauninājumiem – legālās prezumpcijas principam tiesvedībā. Kāds tas, jūsuprāt, ir un vai tas ļaus efektīvi cīnīties pret korupciju un finansu noziegumiem?
G.Kūtris: Jautājums, ko nosaukt par legālās prezumpcijas principu. Visi to dzirdot domā vienu – ja cilvēks nevar pierādīt savas naudas izcelsmi, tad viņš par šo naudu ir jāsoda, domājot, ka tā ir negodīgi iegūta nauda. Tāds tas bija izstrādāts jau pagājušajā Saeimā un tika noraidīts. Šobrīd mēs šo normu esam iestrādājuši, bet citā redakcijā, proti, par fakta legālo prezumpciju. Ja nevar pierādīt faktus, tos pieņem a priori. Un ja procesā iesaistītajam cilvēkam ir informācija, ka kāds no faktiem nav pareizs, viņam ir tiesības norādīt – tas un tas fakts nav pareizs. Viņam nav jāpierāda, bet jānorāda, kur atrast. Vispār, man šķiet, ka legālās prezumpcijas princips drīzāk ir materiālo tiesību norma, kas rakstāma Krimināllikumā. Domāju, ka to vienu pantu ieliks Krimināllikumā.
V.Eilande: Es arī uzskatu, ka tā vispirms ir materiālo tiesību norma, kas rakstāma attiecīgā likumā.
J.Maizītis: Ja jautājat par prokuratūras iespējām, šis variants dod iespēju strādāt gan pa jaunam, gan pa vecam. Bez materiālās normas, kura vēl nav izstrādāta, ar vienu procesu vien nekas nenotiks. Visbiežāk šis princips būs jāpiemēro nodokļu lietās. Un tad atkal ir neatbildēts jautājums, cik liela nenomaksāto nodokļu summa ir kriminalizējama, cik liela atstājama administratīvajās tiesībās.