Foto: jiazi
Preses likuma grozījumi nesatur mediju brīvību ierobežojumus papildus tiem, kuri jau 10 gadus ir spēkā.
2015.gada 15. janvārī Valsts sekretāru sanāksmē izsludināti papildinājumi un grozījumi vairākos tiesību aktos[ 1 ], kas saistīti ar ES direktīvas noziegumos cietušo atbalstam ieviešanu. Sabiedrībā, tai skaitā mediju vidē, īpašu rezonansi izraisīja izsludinātie grozījumi likumā “Par presi un citiem masu informācijas līdzekļiem” (turpmāk – Preses likums).
Izsludinātā likumprojekta anotācijā norādīts – Preses likumu rosināts mainīt atbilstoši minētās ES direktīvas prasībai, kā arī precizējot to atbilstoši Kriminālprocesa likumā noteiktajam. Pamatojoties uz šiem un citiem anotācijā norādītajiem apsvērumiem, piedāvāts papildināt Preses likuma 7.panta otro daļu šādā redakcijā: „Aizliegts publicēt kriminālprocesa materiālus līdz kriminālprocesa pabeigšanai un galīgā nolēmuma stāšanās spēkā brīdim. Nav publicējamas pirmstiesas kriminālprocesā iegūtās ziņas līdz tā pabeigšanai bez prokurora vai izmeklētāja rakstveida atļaujas. Kriminālprocesa atspoguļojumā nav pieļaujama tādu ziņu publicēšana, kuras pārkāpj nevainīguma prezumpciju vai privātas dzīves neaizskaramību. Atklātās tiesas sēdēs žurnālisti drīkst izdarīt tehniskus ierakstus saskaņā ar tiesvedības procesa norisi reglamentējošiem normatīvajiem aktiem.”[ 2 ]
Šī likumprojekta sakarā izteikti viedokļi par uzbrukumu mediju brīvībai.[ 3 ] Taču, iedziļinoties detaļās, rodas daudz plašāks jautājumu loks.
Spēkā jau 10 gadus
Patlaban spēkā esošā Preses likuma 7.panta otrā daļa noteic, ka „nav publicējami pirmstiesas izmeklēšanas materiāli bez prokurora vai izmeklētāja rakstveida atļaujas. Tiesvedības procesa atspoguļojumā nav pieļaujama tādu materiālu publicēšana, kuri pārkāpj nevainīguma prezumpciju. Atklātās tiesas sēdēs žurnālisti drīkst izdarīt tehniskus ierakstus, ja tas netraucē tiesas procesa norisi.”
Kopš 1991.gada 1.janvāra, kad Preses likums stājās spēkā, tā 7.pantu Saeima grozījusi vairākkārt[ 4 ], papildinot to un precizējot brīžos, kad pieņemti grozījumi ar šo likumu saistītos normatīvos aktos. Tomēr kopš 1991.gada šī likuma otrā daļa, kas cieši saistīta ar Kriminālprocesa likumā noteikto regulējumu attiecībā uz kriminālprocesā iegūto materiālu un ziņu publiskošanu, nav tikusi precizēta. Šādi precizējumi netika veikti pat 2005.gadā, kad spēkā stājās jaunais Kriminālprocesa likums, kura ietvaros tika būtiski mainīta kārtība, kā kriminālprocesā informācijai iespējams piekļūt un kā to var izplatīt.
Nenotikusī tiesību sinhronizācija pati par sevi nevarēja novest pie tiesiskā regulējuma vakuuma, jo speciālās tiesību normas saturošais tiesību akts (Kriminālprocesa likums) pildīja savu pamata funkciju. Turklāt Kriminālprocesa likumā ietvertajam tiesiskajam regulējumam bija prioritāte pār Preses likuma 7.panta otro daļu arī tāpēc, ka Kriminālprocesa likuma normas salīdzinot ar Preses likuma regulējumu ir arī jaunākais Saeimā pieņemtais tiesību akts.
Ņemot vērā minēto, ir pamats uzskatīt, ka Kriminālprocesa likuma normās ietvertie ierobežojumi iepazīties ar krimināllietu materiāliem, fiksēt tiesas gaitu un aizliegums izpaust pirmstiesas kriminālprocesā iegūtas ziņas[ 5 ] ir bijuši spēkā no 2005.gada 1.oktobra, kā arī ir attiecināmi uz jebkurām personām, tai skaitā medijiem. Turklāt šīs normas ir bijušas spēkā, neskatoties uz to, kādā redakcijā ir izteikta Preses likuma 7.panta otrā daļa. Šogad virzītais grozījums ļautu vienīgi sinhronizēt jau 10 gadus spēkā esošās Kriminālprocesa likuma[ 6 ] un Preses likuma normas, kas nosaka rīcību ar krimināllietas materiāliem un kriminālprocesā iegūtām ziņām.
Grozījumi pirms 6 gadiem
Pēc Kriminālprocesa likuma pamata redakcijas pieņemšanas un spēkā stāšanās 2005.gadā, tā normas, kas regulē iepazīšanos ar krimināllietas materiāliem (375.pants) un kriminālprocesā iegūto ziņu izpaušanu (396.pants), ir grozītas tikai vienu reizi. 2009.gadā likums tika papildināts ar pienākumu glabāt valsts noslēpumu un atbildību par valsts noslēpuma izpaušanu.[ 7 ] Tāpat tika noteikts, ka „pirmstiesas kriminālprocesā iegūtās ziņas līdz tā pabeigšanai izpaužamas tikai ar izmeklētāja vai prokurora atļauju un viņa noteiktajā apjomā. Izmeklētājs vai prokurors rakstveidā brīdina personu par kriminālatbildību par šādu ziņu izpaušanu”.[ 8 ]
Taču šogad Valsts sekretāru sanāksmē izsludināts arī grozījums Kriminālprocesa likuma 375.pantā, ierosinot papildināt to ar jaunu 3.¹daļu šādā redakcijā: „Dokumentus, kas saistīti ar cietušā informēšanu par apcietinātās vai notiesātās personas atbrīvošanu vai izbēgšanu no ieslodzījuma vietas, glabā kopā ar šī panta trešajā daļā minēto uzziņu, un ar tiem var iepazīties tikai amatpersonas, kuras veic kriminālprocesu.” Minētā norma ietverta likumā, lai nodrošinātu noziedzīgā nodarījumā cietušās personas drošību gadījumos, kad likuma pārkāpējs vai iespējamais pāri darītājs patvaļīgi pametis ieslodzījuma vai apcietinājuma vietu. Līdzīgu regulējumu satur arī citu valstu normatīvie akti.[ 9 ]
No minētā secināms, ka Krimināllikuma tiesību normas, kas regulē iepazīšanos ar krimināllietas materiāliem un kriminālprocesā iegūtu ziņu izpaušanas aizliegumu[ 10 ] ir spēkā jau 10 gadus, bet grozījumi – spēkā gandrīz 6 gadus.
Jautājumi
Kādu iemeslu dēļ šie tehniskie grozījumi[ 11 ] Preses likumā izraisīja sabiedrībā tik plašu diskusiju un pat sašutumu? Mēģinot meklēt atbildes, analizējām, vai Valsts sekretāru sanāksmē izsludinātais grozījums satur papildus ierobežojumus jau patlaban spēkā esošajā tiesiskajā regulējumā. Veicām detalizētu minēto tiesību aktu regulējuma analīzi (skatīt tabulu), kuras rezultātā noskaidrojām, ka piedāvātie grozījumi Preses likuma 7.panta otrajā daļā ir precizējoši, bet neiziet ārpus spēkā esošā tiesiskā regulējuma, ko jau satur Kriminālprocesa likuma normas.[ 12 ]
Taču šajā gadījumā rodas citi jautājumi:
•Vai cilvēkiem ir pietiekama izpratne, par to, kas ir krimināllietas materiāli un, kas ir kriminālprocesā iegūtās ziņas?[ 13 ]
•Vai sabiedrība un noziegumos cietušie cilvēki būtu ieguvēji, ja mums būtu atšķirīgas tiesību normas Krimināllikumā un Preses likumā?
•Vai mediju pašregulācija attiecībā uz visu kriminālprocesā iesaistīto aizsardzību tiešām ir pietiekama?
•Varbūt Kriminālprocesa likumā ietvertais regulējums attiecībā uz pieeju informācijai par kriminālprocesu patiešām pārāk ierobežo preses un vārda brīvības principus?
•Vai un cik lielā mērā Kriminālprocesa likuma tiesību normas pēdējo 10 gadu laikā bijušas ievērotas praksē?
Atbildes uz šiem jautājumiem būtu vērtīgi meklēt tālākās diskusijās par izsludinātajiem grozījumiem, Kriminālprocesa likuma nosacījumiem, kā arī mediju un tiesību aizsardzības institūciju prakses atbilstību likumam, strādājot ar dažādām kriminālprocesu ziņām un materiāliem. Lai kā arī attīstīsies debates, jāpatur prātā, ka katram cilvēkam ir tiesības brīvi paust savus uzskatus gan izmantojot presi (medijus), gan mākslinieciskās izpausmes formas. Tomēr šo tiesību izmantošana uzliek īpašu atbildību un pienākumus: rūpēties par valsts drošību un sabiedrisko kārtību, kā arī respektēt cilvēku tiesības un reputāciju, jo īpaši to, kas ir jau ir cietuši.[ 14 ]