Foto: B. Koļesņikovs © AFI

Krievu [i]latvijcam[/i] nav nekur jāintegrējas – lielākā daļa no mums šeit ir dzimusi, mēs maksājam nodokļus un apzināmies sevi kā [i]latvijci[/i]. Tā arī būtu demokrātijas apstākļos, taču mēs dzīvojam etnokrātiskā valstī. Starpetnisks konflikts pastāv, lai gan kara nav un nebūs.

Latvijā krievu ir daudz. Pēc tautības – aptuveni 700 tūkstoši, pēc valodas – gandrīz 900 tūkstoši. Skaitlis ir milzīgs, pienesums kultūrā, ekonomikā un politikā ir liels. Taču viņu liktenis – tikt asimilētiem.

Viena nācija, divas kopienas

Mūsdienu izpratnē politiskā nācija ir visu pilsoņu kopums, neatkarīgi no viņu etniskās, lingvistiskās, reliģiskās, rasu un citas piederības. Nezinu, vai var runāt par vienotu politisku nāciju gadījumā, kad gandrīz pusmiljons latvijcu (Latvijas iedzīvotāju) ir pasludināti par nepilsoņiem. Taču etnolingvistiskajā izpratnē Latvija ir īsta divkopienu valsts. Protams, Latvijā kopienu ir daudz, taču ievērojamākās tomēr ir divas – latvieši un krievi.

Tas nav ne labi, ne slikti. Tas ir fakts. Kas attiecas uz kopīgu valodu… Mums tās ir divas – latviešu un krievu. Vai nav par daudz? Šveicieši arī četrās valodās tīri labi saprotas.

Mani kā parastu krievu latvijcu būtībā apmierina tāda divu kopienu līdzāspastāvēšana. Es nedramatizēju faktu, ka latvieši lasa pārsvarā latviešu avīzes, bet krievi – krievu. Nedomāju, ka ir tik traģiski, ka ir skolas ar latviešu mācību valodu un ir skolas ar krievu mācību valodu. Nešausminos par to, ka latviešu vairākums uzskata 1940. gada notikumus par okupāciju, bet vairākums krievu tam nepiekrīt. Tas viss neliecina ne par kādu „nepārvārāmu plaisu” starp tautām – starpetnisko laulību skaits ir stabili augsts.

Integrācija un asimilācija – dvīņi

Toties tas neapmierina valdību. Ir nolemts krievus asimilēt. Vai man nav taisnība? Mūsu valstī galvenā prioritāte ir integrācija? Bet integrācija ir asimilācijas procesa neatņemama sastāvdaļa. 90-to gadu sākumā, kad integrācija vēl nebija kļuvusi par etnopolitikas svēto govi, latviešu pētnieki par to runāja visai atklāti.

Var izdomāt skaistus skaidrojumus tam, kas ir integrācija, taču tās būtība no tā nemainās. Jāatzīmē, ka arī mūsu sabiedrībā runa vienmēr ir tikai par mazākumtautību integrāciju, nevis par latviešu un mazākumtautību integrāciju Latvijas sabiedrībā. Un tas ir pareizi, jo praksē nav iespējams motivēt etnisko vairākumu izdarīt to pašu, ko prasa izdarīt mazākumtautībām integrācijas labad. Piemēram, francūži neintegrējas franču sabiedrībā. Nav daudz tādu francūžu, kuri apgūst minoritāšu valodas un kultūru. Taču minoritāšu vidū integrācijas rezultāti ir acīmredzami – gan jaunās, gan vēsturiskās minoritātes pārņem franču valodu, zaudējot savu.

Protams, šķiet loģisks jautājums: kur tad jāintegrējas latviešiem Latvijā? Taču krievu latvijcam arī nav nekur jāintegrējas. Lielākā daļa no mums šeit ir dzimusi, mēs maksājam nodokļus, un mēs apzināmies sevi kā latvijci. Tas arī būtu iespējams demokrātijas apstākļos. Bet mēs dzīvojam etnokrātiskā valstī.

Etniskais konflikts

Etniskais konflikts nav obligāti bruņots konflikts. Sprādzieni un apšaudīšanās ir konflikta galējā stadija. Vai tad Maķedonijā pirms atklātām kara darbībām etniskais konflikts nav bijis?

Tāpat arī Latvijā. Kara nav un nebūs. Taču starpetnisks konflikts pastāv. Tas norisinās galvenokārt starp latviešiem un krieviem. Daudziem gribas iegūt kontroli pār Latvijas nedaudzo resursu pārdali. Daudziem gribas saņemt ierēdņa algu, strādāt siltā budžeta vietiņā. Un gribas arī redzēt pēc iespējas mazāk konkurentu. Jautājums, kāpēc tērēt spēkus krievu asimilācijai? Kāpēc bija jāatņem cilvēkiem pilsonība? Vai piena ražošana no tā kļūs intensīvāka? Vai tūristu būs vairāk? Vai tādēļ tiks radītas jaunas darba vietas? Kādam – noteikti. Jo ne visi piekritīs asimilācijai, daudzi arī aizbrauks. Bet daudzi sociāli degradēsies.

Etnokrātijas uzvara pār demokrātiju

Vai starp ierēdņiem būtu tik augsts latviešu īpatsvars, ja no politiskās dzīves ar pilsonības un valodas palīdzību netiktu atstumta iedzīvotāju trešā daļa? Nē. Vai ieslodzīto un bezdarbnieku vidū būtu tik liels krievu īpatsvars? Nē.

Protams, ir skumji, ka krievi nokļuvuši tādā kā zaudētāju pozīcijā. Taču jāskumst tikai krieviem. Latviešiem no šādas situācijas ir tikai ieguvumi. Skumji, ka etnokrātija ir uzvarējusi demokrātiju. Taču demokrātija makā nekrīt. Bet etnokrātija devusi labi apmaksātu darbu daudziem latviešiem.

Kāpēc klusē demokrātiskie Rietumi? Ja divkopienu Beļģijā 90% ierēdņu būtu flāmi (vai otrādi – valoņi), tā gan tiktu pasludināta par etnokrātisku valsti. Taču latviešu nacionālisti izrādījās spēcīgāki. Latvijai tikai dod mājienus par to, ka nepilsoņi un etnokrātija varētu būt problēma. 92% ierēdņu Latvijā ir latvieši, bet iedzīvotāju vidū latviešu ir tikai 58%, pilsoņu vidū – 75%. Nekas briesmīgs. Gluži otrādi, Latviju uzņem Eiropas Savienībā, Eiropas Padomē, NATO, kur esot visai stingri cilvēktiesību standarti. Lūk, tāda politiskā konjunktūra.

Etnocīds un pašetnocīds

Mēdz teikt, ka pret krieviem īstenots etnocīds – etnokulturālās grupas vai veselas tautas valodas un kultūras attīstības mērķtiecīga bremzēšana. Etnocīds var nebūt atklāti deklarēts, noteikts ar likumu, bet notikt, ja faktiski pastāv ierobežojumi piedalīties pārvaldē un brīvi attīstīt savu valodu un kultūru.

Man šķiet, ka krievu zaudējuma galvenais iemesls ir pašetnocīds. Atceraties, cik tūkstošu cilvēku piedalījās mītiņos un demonstrācijās Atmodas laikā? Uzreiz varēja redzēt, ko latvieši grib. Un tagad, cik cilvēki atnākuši uz mītiņu, kas bija veltīts izglītības krievu valodā aizstāvēšanai? Lielākais – 15 tūkstoši. Salīdzinot ar 885 tūkstošiem krievvalodīgo, kuri nav veltījuši tam savu uzmanību…

Taču arī tas nav nekas briesmīgs. Etnocīds nav genocīds. Nevienu nenogalina. Savukārt tautības, valodas, kultūras maiņa ir dabisks process. Protams, nesmuki izskatās, kad tas notiek vardarbīgi. Taču nevajag pārvērtēt ideālisma un taisnības meklējumu lomu reālajā dzīvē.

Dzīve turpinās

Labi vai slikti, asimilācija ir visu mazākumtautību liktenis. Izņemot t.s. “jaunās minoritātes”, kam ir pastāvīgs tautiešu „pieplūdums” no ārzemēm un augsta dzimstība. Savukārt vēsturisko minoritāšu īpatsvars (un bieži vien arī skaits), vairākumā gadījumu tiek samazināts kā Eiropas rietumos, tā arī austrumos. Samazinās tādu grupu īpatsvars vai skaits, kā sorbi Vācijā, bretoņi Francijā, grieķi Albānijā, maķedonieši Grieķijā, zviedri Somijā, ungāri Slovēnijā. Viņu kļūst mazāk, bet viņi neizmirst, pārvēršoties par vāciešiem, francūžiem, albāņiem, grieķiem, somiem, slovēņiem. Caur jauktām laulībām, caur integrāciju.

Manuprāt, nav pat svarīgi, vai visiem Latvijas iedzīvotājiem būs vienādas tiesības, vai ne. Krievu latvijcu pēcnācēju vairākums pēc dažām paaudzēm kļūs par latviešiem. Krievu izcelsmes latviešiem. Arī Krievijā dzīvo tūkstoši latviešu izcelsmes krievu. Un, piemēram, Lietuvā dzīvo simtiem un tūkstošiem latviešu un krievu izcelsmes lietuviešu.

Viltus uzvara

Galu galā, mēs visi esam cilvēki, bet tautībai ir otršķirīga, ja ne trešās šķiras nozīme. Ir saprotams, ka tautība tiek piesaukta gadījumos, kad to var konvertēt materiālos vai citos labumos. Krievu tautība nekādus labumus nedod. Vismaz Latvijā.

Cits jautājums, ka latviešu nacionālistu uzvara ir viltus uzvara. Saka, ka bērni esot mūsu nākotne. Bet bērnu Latvijā ar katru gadu mazāk. Kā krievu, tā arī latviešu latvijciem.

*Rakstā pausts autora personiskais viedoklis.