Diena, 12.04.2002.

Latviešu dabiskā vēlēšanās saglabāt savu neatkarīgu politiski stabili, ekonomiski attīstītu un demokrātisku valsti pastāvīgi saduras ar dažādu politisko spēku ārējo un iekšējo pretestību. Caurmēra cilvēkam ir grūti salīdzināt, ko par akūtām valsts problēmām saka atsevišķi politiķi.

Aktīvā politiskā apvienība “Par cilvēktiesībām vienotā Latvijā” (PCTVL) neļauj citādas politiskās orientācijas nacionālo minoritāšu pārstāvjiem pilnībā saskaņot savas personiskās, ģimenes un grupu intereses ar valsts interesēm.

Atklāti atbalstot PCTVL, saziņas līdzekļi, piemēram, Vesti Segodņa, Vesti, Čas un citi, visu laiku atspoguļo sabiedrības integrāciju tikai no vienas pozīcijas: proporcionālas politiskās pārstāvniecības valsts varas institūcijās, un aizrunājas līdz apgalvojumiem, ka neviens Latvijas valstij lojālais krievs nemaz nav krievs.

Slēpjoties aiz viedokļa, ka to vēlas lasītājs, skatītājs vai vēlētājs, žurnālisti liek lietā frustrācijas politisko metodiku, t.i., pastāvīgi producē spriedzi sabiedrībā un neapmierinātību ar notiekošo, prasmīgi uzkurinot tos vai citus stereotipus gan attiecībā pret pamatnāciju, gan nacionālajām minoritātēm. Nemitīgā it kā «kopīgo interešu» pretstatīšana valsts interesēm vai nu pastiprina vēlētāju pasivitāti, vai arī radikalizē viņu politiskos uzskatus.