Labrīt, lasītāji!Pirms pāris nedēļām žurnālā The Economist kāds Briselē strādājošs diplomāts tika citēts sakām, ka Krievijas diplomātiskā pārstāvniecība NATO esot "pilna ar spiegiem." Jaunajā žurnāla numurā ir sarūgtināta vēstule no Krievijas pastāvīgā pārstāvja NATO mītnē Dmitrija Rogozina. "Man jābrīnās, no kurienes [autors] ieguvis tik apšaubāmu apgalvojumu. Tas pilnīgi neatbilst patiesībai, un no visas sirds esmu izbrīnīts par to, ka The Economist varēja nonākt pie tik bezatbildīga secinājuma. Ceru, ka Jūs saprotat, ka trauslo normalizāciju Krievijas attiecībās ar NATO var nopietni sadragāt Jūsu kļūdainā pieeja un ar nolūku veidotie nepareizie secinājumi" -- tā rakstījis D. Rogozins.

Viens žurnāls var sajaukt Krievijas attiecības ar pasaules spēcīgāko militāro aliansi? Sētas stabs ne vien smejas, tas, piedodiet, ir piečurājis bikses. Ja kāds ir atbildīgs par attiecību “trauslumu,” tad tā ir pati Krievija. Nesen kaimiņvalsts valdošā marionete Medvedevs laida klajā jaunu Eiropas “drošības koncepciju,” kurā būtībā ir paredzēts Krievijas veto jautājumos par tālāku NATO paplašināšanu. Lieki teikt, Rietumi šo depešu ir vienkārši ignorējuši. Krievijas pretenzijas uz “tuvajām ārzemēm” un kādreizējo socbloku ir labi zināmas, tur nav nekā jauna. Taču, ja Kremlis ar Rietumiem vēlas normālas attiecības, tad pirmām kārtām tam pašam ir jāsaprot, ka viltīga, korumpēta kvazidiktatūra, kurai nekas nepatīk labāk, kā pasaulē uzvesties huligāniski, visnotaļ automātiski rada šaubas. Pats Rogozins ir ultranacionālists, kurš pirms kļūt par savas valsts vēstnieku NATO bija trokšņains muļķību stāstītājs par “tautiešu” apspiešanu Baltijas valstīs, bēdīgi slavenā ģenerāļa Aleksandra Lebeda līdzgaitnieks, un cilvēks, kura partija tika izslēgta no 2005. gada pašvaldības vēlēšanām Maskavā tāpēc, ka tās rasistiskais lozungs bija “iztīrīsim Maskavu no mēsliem.” Ukrainas un Gruzijas valdības viņš ir nosaucis par “bankrotējušiem un skandaloziem režīmiem.”

Krievija pasaulē ir nenobriedis tīnis, kuram muskuļi ir spēcīgi, bet sajēgas ir maz. Tagad, kad beidzot ir zināms, ka jā, Irāna ir kādā kalnā iebūvējusi ražotni, kurā, ļoti iespējams, Teherānas radikālais režīms cenšas uzbūvēt kodolieroci, Maskava (kopā ar Ķīnu) turpina tielēties par piemērotām sankcijām. Tiesa, pagājušajā nedēļā kāds krievu diplomāts pateica, ja pārējie (runa ir par Ameriku, Lielbritāniju, Franciju, Vāciju un Ķīnu) apstiprinās sankcijas, tad “mēs nestāvēsim malā,” bet tas ir tukšs solījums zinot, ka Ķīna mēdz absolūti atteikties no “iejaukšanās” citu valstu darīšanās, jo tās iekaļķējušais režīms paniski baidās no tā, ka kāds varētu “iejaukties” tur. Attiecībās ar NATO, Krievija neprot pateikt neko citu, kā “nē” tālākai paplašināšanai, it kā tai tur būtu kaut kāda teikšana. Un, protams, Krievija joprojām ir valsts, kura okupē kaimiņvalsts teritoriju un uzvedas tā, it kā tā būtu “neatkarīga” valsts. Nav brīnums, ka attiecības ar NATO ir “trauslas,” bet pie tā vainīga ir tikai un vienīgi mūsu dārgā kaimiņvalsts.

Pamatu pamatos, te jautājums ir vienkāršs. Ja Krievija nevēlas, lai diplomāti Briselē uzskata, ka tās pārstāvniecība ir spiegu midzenis, tad tai ir jābeidz izturēties veidā, kas par to liecina. Protams, ne jau pilnīgi visi, kas tur strādā, ir klasificējami kā spiegi. Par apkopēju to droši vien nevar teikt. Bet tomēr. Krievijai sabozties par diplomāta apgalvojumu ir apmēram tas pats, kas begemotam sašust par apgalvojumu, ka tas ir resns.

Jauku visiem dienu!