Raksts

Krievijas gods, prāts un sirdsapziņa


Datums:
03. decembris, 2007


Foto: lyalka

Krievija arvien vairāk tuvojas autoritārisma modelim, kurā „cars Putins” faktiski ir kļuvis neaizstājams sistēmas stabilitātes uzturēšanā. Ne velti Krievijas ģerbonī joprojām ir monarha simbolika.

Krievijas Domes vēlēšanās pārsteigumu nav bijis, un sagaidīti rezultāti, kurus jau iepriekš varēja prognozēt pēc sabiedriskās domas aptaujām. Pārliecinoši ar vairāk nekā 64% uzvarēja Vienotā Krievija, kuras saraksta galvgalī atradās pats Vladimirs Putins. Neskatoties uz to, ka Vienotā Krievija arvien vairāk saturiski un stilistiski aizņem padomju laiku kompartijas tradicionālo nišu kā sabiedrības „gods, prāts un sirdsapziņa”, paši Krievijas komunisti, pat ja tikai ar savu nosaukumu, tomēr vēl arvien spēj piesaistīt zināmu nostalģiski noskaņotu sabiedrības daļu (11,6 %). Liberāldemokrātus kārtējo reizi Domē uz saviem pleciem ienesis politiskās aktiermākslas talants Vladimirs Žirinovskis (8,2%), savukārt iepriekš plānotās divpartiju sistēmas prokremliskā „kreisā” sastāvdaļa Taisnīgā Krievija tikai ar grūtībām pārvarēja paša Kremļa uzstādīto 7% barjeru (7,8%). Labējās un liberālās opozīcijas partijas parādīja un pierādīja savu nespēju iegūt kaut cik vērā ņemamu popularitāti Krievijas sabiedrībā un pat nepietuvojās Krievijas parlamentam.

Vēlēšanu nozīmīgums

Neskatoties uz varas centra atrašanos prezidenta tuvumā Kremlī un visumā prognozējamajiem parlamenta vēlēšanu rezultātiem, šīs vēlēšanas gan ir nozīmīgākas, nekā tas varētu sākotnēji šķist. Ne tikai tāpēc, ka tās uzskatāmi norāda uz pieaugošo „autoritārās modernizācijas” vai „konservatīvās konsolidācijas” tendenci un tās popularitāti Krievijā. Vairāk gan tāpēc, ka aiz šķietami prognozējamiem vēlēšanu rezultātiem slēpjas gan Krievijas „suverēnās demokrātijas” būvniecības metodes un virziens, gan politiskās un ekonomiskās piramīdas visai nelīdzsvarotais fundaments. Uz šo vēlēšanu nozīmīgumu acīmredzami norādīja pārsteidzošā varas jūtīguma un aizkaitinājuma atklāta izpausme un spēka pielietošanas pārdozēšana attiecībā uz opozīciju, par kuras klātbūtni faktiski arī atgādināja tikai veids, kādā tā tika izdzenāta.

Parlamenta vēlēšanas ir bijušas tieši saistītas ar pašreiz svarīgāko jautājumu Kremlī un ap Kremli — ko darīt ar Vladimiru Putinu? Vēlēšanu nozīmīgākais mērķis bija nodrošināt manevra iespējas politiskajai elitei jeb „kolektīvajam Putinam” sev labvēlīgi atrisināt „individuālā Putina” jautājumu. Meklējumi pēc Putina novietošanas varas vertikālē un vēlme radīt visus priekšnoteikumus Putina līderības saglabāšanai noveda pie bezprecedenta notikuma postpadomju Krievijā— valsts līderis sevi saistīja ar konkrētu politisko partiju un kandidēja no tās saraksta. Tieši Putina kandidēšana un nepieciešamība iegūt vispārēju atbalstu „referendumā par Putina politiku” noveda pie paaugstināta jūtīguma attiecībās gan ar opozīciju, gan Rietumu valstīm un acīmredzami atspoguļoja to nervozitāti, kas valda Putinam tuvās aprindās. Kremlim bija nepieciešama nevis pārliecinoša, bet gan absolūti pārliecinoša uzvara.

Visupirms, ņemot vērā paša Putina piedalīšanos vēlēšanās, galvenais uzdevums bija parādīt atšķirību no iepriekšējām vēlēšanām gan sabiedrības piedalīšanās aktivitātē, gan balsu sadalījumā. Tomēr uzstādītie uzdevumi varētu būt sasniegti nepilnīgi. Lai gan sabiedrības aktivitāte (63%) tika pārsniegta, salīdzinot ar 2003. gada vēlēšanām (56%), tā faktiski palika 1995. gada (65%) un 1999. gada (62%) līmenī. Otrs un, protams, vēl svarīgāks jautājums — atbalsts varas partijai. Iepriekšējās vēlēšanās latiņa jau bez Putina piedalīšanās tika pacelta augstu. Lai gan 2003. gadā Vienotās Krievijas partijas saraksts ieguva 37% atbalstu, deputāti no vienmandāta apgabaliem un eventuālā deputātu pievienošanās varas partijai parlamentā nodrošināja vairāk nekā divu trešdaļu balsu vairākumu — 305 no 450 vietām, un tas procentuālā izteiksmē aizsniedzās līdz pat 68%. Savukārt pats Putins 2004. gada prezidenta vēlēšanās sasniedza 71%, un arī viņa reitingi visus nākamos gadus saglabājās ap 70%. Tieši tāpēc šie 64% ir Vienotās Krievijas pārliecinoša uzvara, īpaši ņemot vērā partijas dažu desmitu procentu reitingu vēl oktobrī. Tomēr diez vai to varētu uzskatīt par paša Vladimira Putina triumfu, bet tieši Putina „nacionālā līderība” ir kļuvusi par centrālo jautājumu Krievijas politiskās sistēmas stabilitātes nodrošināšanā.

Ekonomikas un politikas nelīdzsvarotais pamats

Krievija ir acīmredzami atguvusies no Jeļcina laiku ekonomiskā un politiskā „šoka bez terapijas”. Vladimira Putina popularitātei ir palīdzējusi valsts ekonomiskā stabilizācija un izaugsme. Lai gan to veicinājušas visupirms jau energoresursu cenas, Krievijas valdības ir spējušas izmantot šo ekonomiski labvēlīgo vidi un nepieņemt tādus ekonomiskus lēmumus, kas varētu radikāli nobremzēt ekonomisko attīstību. Krievija uzkrājusi vienas no lielākajām pasaules valūtas rezervēm, izveidojusi apjomīgu stabilizācijas fondu, nomaksājusi lielāko daļu sava ārējā parāda un, galvenais, nodrošinājusi tādu stabilu ekonomisko izaugsmi, ko ir izjutusi lielākā daļa Krievijas sabiedrības. Vienlaicīgi ir stiprināta varas politiskā vertikāle, veicināta valsts centralizācija un formēta valsts identitāte.

Tomēr Krievijas ekonomiskās un politiskās sistēmas pamati joprojām paliek nelīdzsvaroti. Nepārprotami „karalis būtu plikāks”, ja nebūtu augstās naftas un gāzes cenas. Krievijas ekonomiskā varenība paliek visumā viendimensionāla — tā balstās uz enerģētikas sektora attīstības veiksmēm un neveiksmēm. Novecojusī infrastruktūra, investīciju nepieciešamība un arvien lielāka valsts iejaukšanās radīs izaicinājumus ekonomikai kopumā ne pārlieku tālā perspektīvā. Vēl acīmredzamāki robi ir vērojami Krievijas politiskajā piramīdā. Krievija ir vienīgā postpadomju valsts, kurā nav notikusi varas maiņa. Demokrātiskai iekārtai raksturīgo institucionalizēto varas dalījumu ir aizstājusi aizkulišu neformālu grupējumu cīņa par politisko ietekmi un klātbūtni biznesa struktūrās. Faktiski Jeļcina „oligarhu kapitālismu” ir nomainījis Putina „birokrātiskais kapitālisms”, kurā dominē un par ietekmi cīnās visupirms no specdienestu aprindām nākuši grupējumi.

Nerunājot jau par to, ka neeksistē reāla opozīcija, neatkarīga tiesu vara un nekontrolēti mediji, praktiski jau arī nepastāv reāla varas partijas, ar kuras palīdzību realizēt tādus politiskos mērķus kā „Putina plāns — pelnīta nākotne lielai nācijai”. Vienotā Krievija nav varas partija, tā ir partija pie varas, kas arvien vairāk saduras ar identitātes krīzi. Partijai nebūs viegli pārvērsties no „varas partijas” klona par reāli valdošu spēku. Šobrīd tieši līderis ir kļuvis gan par likumības un taisnīguma avotu un tiesnesi, gan par politiskās elites konkurējošo grupējumu līdzsvarotāju un sabiedrības un politiskās elites interešu saskaņotāju. Krievija arvien vairāk tuvojas autoritārisma modelim, kurā „cars Putins” ir faktiski kļuvis neaizstājams sistēmas stabilitātes uzturēšanā. Ne velti Krievijas ģerbonī joprojām ir monarha simbolika.

Un tieši tāpēc arvien intensīvāk notiek meklējumi Vladimira Putina varas kontinuitātes nodrošināšanai. Scenāriji ir vairāki, kas visumā centrējas ap trīs galvenajām izvēlēm — Putins kā nacionālais līderis, Putins kā prezidents, Putins kā premjers. Tomēr visām alternatīvām ir lielas riska devas. Neformāls nacionālais līderis pēc Ķīnas Den Sjaopina parauga varētu būtu grūti realizējams, jo tradicionāli Krievijā neformāla vara bez formālas varas instrumentiem ātri beidzas. Otrais scenārijs nozīmētu konstitucionālas izmaiņas, kas ļautu prezidenta ievēlēšanu uz trešo termiņu. Šeit tiek piesaukts ASV prezidents Franklins Delano Ruzvelts, kurš ekonomiskās izaugsmes nepārtrauktības un ārējo apdraudējumu novēršanas vārdā tika ievēlēts ASV prezidenta amatā pat četrkārtīgi. Putins gan solījis to nedarīt, apzinoties, ka Krievijas „suverēnā demokrātija” sāktu straujiem soļiem tuvināties Lukašenko, Karimova un Čaveza „tautas varas” modeļiem. Putina kļūšana par premjeru varētu šķist vispateicīgākā izeja no „Putina dilemmas”. Tiktu saglabāta leģitimitāte, turēti iepriekš dotie solījumi un vajadzības gadījumā būtu iespējams atgriezties pie prezidenta funkciju pildīšanas. Premjera amats gan prasa atbildības uzņemšanos par valdības darbu, no kā līdz šim Vladimirs Putins kā prezidents vajadzības gadījumā veiksmīgi varēja izvairīties, atstājot sev augstākā tiesneša un izvērtētāja statusu. Turklāt līdz šim premjera subordinācija prezidentam ir bijusi acīmredzama. Situācija kļūtu vēl divdomīgāka, ja Putina „mantinieks” prezidenta vēlēšanās iegūtu lielāku balsu skaitu nekā saraksts ar Putinu priekšgalā. Bet parlamenta vēlēšanu rezultāti politiskā manevra lauku atstājuši pietiekami šauru.

Konsekventi un ar pašcieņu

Viens no „Vienotās Krievijas” līderiem Oļegs Morozovs savu partiju nosauca par „vēsturiskā revanša partiju”. Šo apzīmējumu gan varētu attiecināt uz visu Krievijas ārpolitiskās identitātes veidošanas kursu. Populisms un ārējo ienaidnieku meklēšana savas identitātes, elektorāta piesaistīšanā un ārpolitiskā satura definēšanā kļuvusi par neatņemamu politikas sastāvdaļu visā postpadomju telpā. Tomēr Krievijas atšķirība — tā vienlaicīgi ir gadsimtu sindromu ietekmēta attīstība, un tradicionālais lielvalstiskums atgriežas tikai citā kontekstā un formā. Ietekme bijušajās impērijas zemēs un pretnostatījums Rietumiem arvien acīmredzamāk kļūst par Krievijas ārpolitiskās stratēģijas vienu no svarīgākajām vadlīnijām. Turklāt Krievijā ārpolitika nepārprotami ir kļuvusi arī par iekšpolitiskās neskaidrības ķīlnieku. Vladimirs Putins priekšvēlēšanu „desmit naida minūtēs” Lužņikos skaidri norādīja, ka pastāv ārvalstu spēki, ieinteresēti Krievijas sabrukumā, kas sadarbojas ar vietējām organizācijām. Ārējā apdraudējuma un iekšējās sazvērestības lozungi vienmēr ir bijuši labi instrumenti sabiedrības mobilizācijā un elektorāta piesaistīšanā Krievijā. Tie gan arī stiprina jau valdošos noskaņojumus un ierobežo iespējas uz politiskās retorikas un satura maiņu tuvākajā nākotnē.

Krievijas iekšpolitiskā attīstība un ārpolitiskie mērķi un instrumenti nepārprotami ietekmē Latviju. Un, lai gan šā brīža situācijā jautājums, kā garantēt vienlaicīgi konstruktīvas un savstarpēji izdevīgas starpvalstu attiecības un Latvijas kā mazas valsts politiskās un ekonomiskās darbības autonomiju, ir pietiekoši sarežģīts, atbilde ir atrodama gan mūsu kaimiņu, gan mūsu pašu pieredzē. Latvijai ir jāsadarbojas ar saviem partneriem un sabiedrotajiem ES un NATO, starpvalstu attiecības jāveido ar konsekvenci un pašcieņu un jāmazina tie riski, kas varētu rasties gan Krievijas iekšpolitiskās attīstības, gan tās ārpolitisko mērķu un pielietoto instrumentu kontekstā. Jāatzīmē tomēr, ka pēdējā gada laikā reģionālās sadarbības un pašu konsekvences un pašcieņas varēja būt arī vairāk. Tas attiecas uz Latvijas nostāju gan par Igaunijas notikumiem, gan Krievijas—Vācijas gāzes cauruļvadu, gan pozīcijas un amatpersonu vizīšu pielāgošanu robežlīguma sakarā. Diemžēl potenciālo ilgtermiņa risku novēršanas jautājumā Latvijas valdošā koalīcija cenšas spert platu soli pilnīgi pretējā virzienā. Latvijas „gazpromizācijas” projekti nenovēršami atstās negatīvas sekas uz Latvijas politiskās un ekonomiskās vides caurskatāmību un godīgu konkurenci, enerģētiskās politikas autonomiju un valsts kopējo drošību. Bet tā vien šķiet, ka Putina Krievijas attīstības modelis ir pietiekoši populārs arī pašmāju politiskajās aprindās.

Creative commons licence ļauj rakstu pārpublicēt bez maksas, atsaucoties uz autoru un portālu providus.lv, taču publikāciju nedrīkst labot vai papildināt. Aicinām atbalstīt providus.lv ar ziedojumu!