Foto: B. Koļesņikovs
Krievijas – NATO dialogam Latvijas kontekstā ir divas pretrunas: pirmā saistīta ar iespējām Krievijai izstrādāt priekšnoteikumus Latvijas uzņemšanai NATO, otra skar varbūtējo Latvijas kā vidutāja izslēgšanu tālākajos ES – Krievijas ekonomiskajos sakaros.
2002.gada karstais maijs ir sakarsējis arī visu attiecību spektru trijstūrī ASV – Krievija – Eiropa. Krievijas prezidenta Vladimira Putina un ASV prezidenta Džordža Buša personīgo draudzīgo attiecību demonstrācija kļuvusi par katalizatoru tādiem ārpolitiskajiem procesiem, kuri visās valstīs, tai skaitā arī Baltijas, ir sadalījuši sabiedrību un politisko eliti “emocionālajos optimistos” un “aizdomīgajos pesimistos”.
Buša vizīte Maskavā un tur parakstītie dokumenti par kodolieroču samazināšanu izsauc iespaidu, ka Maskava ir degradēta par ASV kontrolējamu kodolpoligonu. Seko arī kompensācija: solījums oficiāli atzīt Krievijas ekonomiku par tirgus ekonomiku, Aukstā kara Džeksona – Venika tirdzniecības ierobežojumu atcelšana un t.s. “enerģētiskā harta”, kura paredz aizstāt arābu naftu ar Krievijas naftu. Šī pēdējā pozīcija var strauji palielināt Baltijas tranzītceļu nozīmi, ja tā tiks izpildīta.
Kārtējo reizi ir paziņots par laimīgām “Aukstā kara bērēm” Romā, kur tiek parakstīts līgums, kuru daži dēvē par NATO paplašināšanos “pār –Austrumu” virzienā. 19+1 formula, ar kuru Krievija tiek piesaistīta NATO dažu lēmumu pieņemšanā, var kļūt par Krievijas demokrātiskas audzināšanas skolu. Un beidzot, Eiropas Savienība uzsāk dialogu ar Maskavu par vienotas ekonomiskās telpas izveidi ar Krieviju. Taču šis dialogs atduras pret Kaļiņingradas eksklava problēmu, kura ir cieši saistīta ar Lietuvas (kā potenciālas ES dalībvalsts) tranzītkoridoru no Krievijas, kā arī ar pārējo Baltijas valstu problēmām NATO – ES kontekstā.
Kaļiņingradas problēma var kļūt par vienu no vissarežģītākajām, ar kuru jāsastopas jaunizveidotajai Krievijas – NATO padomei, jo, pirmkārt, Baltijas valstis kļūst par Kaļiņingradas apgabala izveidošanas vai pārveides garantu, t.i. Krievija nokļūst nepatīkamā atkarības situācijā. Otrkārt, Krievijai jāizlemj stratēģisks jautājums, kurš ietekmēs Krievijas struktūru 21.gadsimtā un, proti, vai nav jāatsakās no Otrā pasaules kara teritoriālajiem apgabaliem – Kaļiņingradas Rietumos un Kuriļu salām Austrumos. Krievijas politikā būtiskais teritoriālais jautājums ir jāpārskata vai arī jāmeklē citi risinājumi, varbūt pat izdalot Kaļiņingradu un pārvēršot to par ES asociēto locekli. Tas būtu ieguvums visām Baltijas valstīm, jo nebūtu apdraudēta “aizmugure”.
Krievijas – NATO dialogs Latvijas ārpolitikas kontekstā, manuprāt, nes sevī divas pretrunas: pirmā saistīta ar iespējām Krievijai izstrādāt kādus priekšnoteikumus Latvijas uzņemšanai NATO, un otra skar ekonomiku, jo Krievijas politiķu komentāri par tālāko ES – Krievijas sadarbību izslēdz Latviju kā vidutāju šajos sakaros. Tas norāda vai nu uz nesaskaņotību vai ilglaicīgu stratēģiju.
Maijs ir atnesis jaunas vēsmas, taču liekas, ka ir jāgaida visu deklarāciju praktiskā realizācija, kura būs grūta un sarežģīta.
Latvija no jaunā dialoga starp ASV – Krieviju – Eiropu var vairāk iegūt nekā zaudēt, taču ar vienu nosacījumu – ja tā tiek uzņemta ES un NATO. Latvija tad iegūst tiešām ekonomiskā tilta pozīcijas ES sakaros ar Krieviju un drošību, kura tiks regulēta caur NATO 19+1 formulas struktūrām.