Foto: Andrey Belenko
Kā skaidrot un kā vērtēt Krievijas agresiju? Ko Krievija ir ieguvusi Krimas okupācijas rezultātā? Kādai būtu jābūt rietumvalstu atbildes reakcijai un kā notikušais ietekmēs Latvijas politiku?
Katru otro nedēļu Austrālijas latviešu kopienai radio SBS stāstu par Latvijas politikas aktualitātēm. 5. marta raidījumā runāju par Krievijas agresiju pret Ukrainu Krimā un nolēmu raidījuma transskriptu publicēt arī šeit.
27. februārī prokrieviski bruņoti cilvēki pārņēm savā varā valsts iestādes Krimā un Krimas parlaments paziņo, ka 25. maijā notiks referendums par Krimas neatkarību. 28. februārī karavīri bez pazīšanās zīmēm, ko Krievija sauc par „pašaizsardzības vienībām”, sāk pārņemt savā kontrolē Krimas lidostas un bloķēt Ukrainas armijas bāzes. Ukrainas valdība apsūdz Krieviju agresijā. ASV, Lielbritānija un citas valstis brīdina Krieviju, ka militāra intervence Ukrainā nepaliks bez sekām. Krievijas ārlietu ministrs Lavrovs zvanā ASV valsts sekretāram Kerijam apliecina, ka Krievijas armija „neveic un neplāno veikt nekādus suverenitātes pārkāpumus.” Pagājušās nedēļas nogalē un šīs nedēļas sākumā Krievija ieved papildus karaspēku Krimā un pamazām okupē visu Krimu. Pagaidām Krievijas militārā agresija un nav saskārusies ar militāru Ukrainas armijas pretestību. Krimas okupācija ir noritējusi bez asins izliešanas. Tomēr Krievija ignorēja atkārtotus brīdinājumus no Eiropas valstīm un ASV neizmanto militāru spēku Ukrainā. Krievijas ārlietu ministrs meloja par Krievijas nodomiem un par spīti brīdinājumiem Krievija turpināja okupēt Krimu.
Šis ir viens no nozīmīgākajiem ģeopolitiskajiem notikumiem kopš aukstā kara beigām. Krievija, kas gadiem cītīgi aizstāvējusi teritoriālo neaizskaramību un suverenitāti, to tik klaji un brutāli pārkāpj Krimā. Mūsdienās militāra spēka lietošana agresijā pret citu valsti ir pretrunā ar starptautiskajiem likumiem. ANO harta paredz jebkuru konfliktu risināšanu mierīgā ceļā un aizliedz agresīva spēka lietošanu. Pie viena pati Krievija 1994. gadā atteicās no spēka vai draudu lietošanas pret Ukrainu parakstot līgumu par Ukrainas teritorijā esošo kodolieroču izvešanu uz Krieviju. Okupējot Krimu Krievija apliecina, cik maz tai nozīmē starptautiskas normas un līgumi ar citām valstīm.
Ja Krievijai izdodas radīt situāciju, kad tās kaimiņvalstij ir neatrisināts iekšējais konflikts, Eiropas Savienība un NATO daudz negribīgāk uzņemtu šādu valsti savās rindās. Tieši to Putins izdarīja Krievijas-Gruzijas karā 2008.gadā. Viņš nostiprināja divu Gruzijas reģionu neatkarību un kopš šī kara Gruzijas tuvināšanās NATO un ES ir tik pat kā apstājusies. No Krievijas-Gruzijas kara Putins secināja, ka šāda Krievijas stratēģija ir efektīva un neviena rietumvalsts par agresiju Krieviju būtiski nesodīs. Patlaban jautājums ir, kādas mācības Krievija gūs no Krimas okupācijas tagad?
Ja ES un ASV nekādā veidā nesodīs Krieviju, tas sūtīs Krievijai spēcīgu signālu, ka militāra spēka pielietojums ārpolitikā ir pieļaujams. Ja nav nekāda soda par Krimas Okupēšanu, kādēļ neokupēt Austrum Ukrainu vai iejaukties citu pierobežas valstu iekšējās lietās? Ja NATO valstis nav gatavas spert nopietnus soļus pret Krievijas agresiju tagad, tas tikai palielina šaubas par NATO spēju aizsargāt arī savas dalībvalstis. Bez NATO atbildes nākamā krīze, kad Krievija izmantos militāru spēku ārpolitikā, ir tikai laika jautājums.
Līdz šim sankciju draudi no ES bijuši minimāli, no ASV tikai nedaudz spēcīgāki. ES valstu ārlietu ministri kopīgā paziņojumā otrdien pieprasīja tūlītēju Krievu spēku atvilkšanu uz to bāzēm un diplomātisku konflikta risinājumu. Šo prasību neievērošanas gadījumā ES draud ar nepiedalīšanos G8 samitā Sočos, pārtraukt sarunas par vīzu režīma atvieglošanu un ES-Krievijas partnerībās līgumu. 6.martā gan paredzēta Eiropas valstu līderu tikšanās. Iespējams pēc tās Eiropa varētu ieņemt spēcīgāku pozīciju. ASV pozīcija pret Krieviju ir bijusi izlēmīgāka. ASV apturēja sarunas ar Krieviju par tirdzniecību un investīcijām, un pārtrauca arī militāro sadarbību ar Krieviju. Tomēr līdzšinējie soļi ir bijuši vāji, bez būtiskas ietekmes uz Krieviju.
Putins ir pierādījis, ka ir gatavs paciest lielus ekonomiskos zaudējumus. Krievija sava tēla uzlabošanai Soču Ziemas Olimpiskajām spēlēm iztērēja 56 miljardus dolāru. Uzlabojumu savā ārējā tēlā, ko Krievija guva Olimpiskajās spēlēs, Krimas okupācija ir iznīcinājusi vienā dienā. Putins ir pierādījis, ka centīsies saglabāt Krievijas ietekmi jebkādiem līdzekļiem.
Ja rietumvalstīm izvēles iespējas kā rīkoties vel ir tikai priekšā, Krievija ar agresiju Krimā jau tagad ir nonākusi zaudētājas lomā. Pirmkārt, Krimas okupāciju neatbalsta ne Krievijas sabiedrība un visdrīzāk arī ne Ukrainas krievvalodīgie. Otrkārt, Krievijas ekonomika pat bez rietumvalstu sankcijām jau tagad smagi cieš no šī kara. Treškārt, Krievija ir iznīcinājusi savu starptautisko tēlu.
Krimas okupācija nav populāra pat Krievijas sabiedrībā. Kremlis pirmdien publicēja aptauju datus, ka uz pat ļoti nevainīgi uzdoto jautājumu, “vai Krievijai reaģēt uz nelegālo varas pārņemšanu Ukrainā?” 73% Krievijas iedzīvotāju nepiekrīt, ka Krievijai vajadzētu iejaukties Ukrainā. Tikai 15% aptaujāto saka ka vajadzētu. Tas liecina, ka Putina propagandas mašinērija nestrādā tik labi, kā Kremlis to vēlētos pat Krievijā. Patlaban Krievijas propaganda visiem spēkiem invāziju Krimā cenšas padarīt par konfliktu starp ukraiņiem un krieviem, kur Krievija aizstāv savus tautiešus Krimā. Tomēr arī šie argumenti neatbilst realitātei. Protesti Ukrainā nebija vērsti tikai pret Krieviju un par dalību ES. Tā bija cīņa pret korupciju valsts pārvaldē, pret valdošo režīmu. Neskaitāmi starptautiskie žurnālisti ziņo no Ukrainas, ka Ukrainā ar nelieliem izņēmumiem atsevišķās Austrum-Ukrainas pilsētās nav novērojams etniskais konflikts. Pat Krimā saskaņā ar 2013.gada maijā veiktu Gallup aptauju, tikai 23% Krimas iedzīvotāju atbalstītu Krimas pievienošanu Krievijai. Ukrainas krievvalodīgie, ko Krievija tik kvēli vēlas aizsargāt, paši nemaz nevēlas piedzīvot karu un kļūt par Krievijas sastāvdaļu. Ļoti iespējams, ka Krievijas agresija tikai saliedēs lielāko daļu Ukrainas iedzīvotāju.
Krievijas ekonomika jau tagad smagi cieš no Krimas Okupācijas. Pirmdien Krievijas akciju birža zaudēja 10% no tās vērtības, kopā 60 miljardus ASV dolārus, kas ir vairāk kā izmaksāja Soču Olimpiskās spēles. Krievijas centrālā banka iztērēja 10 miljardus dolāru, lai stabilizētu savu valūtu, kuras vērtība arī tik un tā noslīdēja par diviem procentiem. Grūti teikt, cik daudz rietumvalstu investīcijās un tirdzniecībā Krievija ilgtermiņā zaudēs šī kara rezultātā.
Pat Krievijas sabiedrotie nevēlas atbalstīt Krieviju. ANO galvenajā mītnē Ņujorkā pirmdien notika Drošības Padomes sēde, kurā biju klāt un klausījos valstu nostājas. Atklāti teikšu, ka sajūta bija kā skatoties filmu par Auksto Karu, kurā divi ideoloģiskie pretinieki runā katrs savā valodā. Krievija pirmdien ANO atkārtoja tieši to pašu, ko lasām Krievijas medijos: cilvēktiesību pārkāpumi pret krievvalodīgajiem Krimā, fašisti pie varas Ukrainā, nepieciešamība aizstāvēt krievvalodīgos. Tomēr atšķirībā no Aukstā Kara, Krievija ir vienīgā valsts, kas tic savai propagandai. Ikviena pasaules valsts, kas runāja ANO ārkārtas sēde par Ukrainu, pat Ķīna, nosodīja Krievijas agresiju, saucot to par starptautisko normu pārkāpumu. Drošības Padomes valstis arī aizstāvēja Ukrainas suverenitāti, teritoriālo vienotību un uzsvēra nepieciešamību risināt problēmas diplomātiskā ceļā. Krievijas propaganda nav nostrādājusi ne tikai Krievijā, bet arī starptautiskajā arēnā. Krievijas ārējais tēls ir iznīcināts. Putinu rietumvalstu medijos pat augsta līmeņa amatpersonas salīdzina ar Hitleru.
Ja līdz šim Krievijas-Gruzijas karš 2008.gadā bija izolēts incidents, Krimas okupācija apstiprina, ka Krievija ir gatava pielietot spēku savās kaimiņvalstīs un ir gatava revidēt kaimiņvalstu robežas. Tas sūta ļoti spēcīgu signālu Latvijas politiķiem un sabiedrībai. Patlaban arī Lietuvas pierobežā Kaļiņingradā notiek Krievijas flotes mācības. Pēdējo nedēļu laikā atkārtoti NATO iznīcinātāji ir pacēlušies gaisā no bāzes Lietuvā, lai identificētu Krievijas armijas lidaparātus, kuri neatsaucoties uz radio kontaktu, lidojuši tuvu Baltijas valstu robežām. Krimā notikušais uz šādām mācībām un Krievijas aviācijas lidojumiem gar Latvijas robežām, liek skatīties pavisam citādā gaismā.
Diemžēl Saskaņas Centrs jau ir parādījis, kurā pusē tas atrodas šajā konfliktā. Pirmdien Saeimas Ārlietu komisija un Eiropas lietu komisija kopīgā paziņojumā stingri nosodīja Krievijas militāro agresiju Ukrainā. Balsojumā par paziņojumu SC deputāti atturējās, izmantojot Krievijas propagandas argumentus par Ukrainā notiekošo. Pārējās partijas to izmantos pret Saskaņas Centru un vēlēšanās arī daudz tiks runāts par Latvijas drošību.
Par laimi Ukrainas scenārijs Latvijā nevar tikt izspēlēts, jo Latvijā nav Krievijas kara bāzes un Latvija ir NATO dalībvalsts. Tomēr Latvija un citas Baltijas valstis vēlēsies redzēt NATO valstu karavīrus un bāzes savā teritorijā. Līdz šim Latvijas budžetā bija paredzēts aizsardzības tēriņus nepalielināt un turēt zem 1% robežas. Jau otrdien Ārlietu Ministrija lēma ar nākošo gadu palielināt aizsardzības budžetu par 10 miljoniem eiro un pakāpeniski palielināt aizsardzības budžetu, cenšoties sasniegt NATO noteikto 2% minimumu līdz 2020.gadam. Tas parādītu NATO, ka mēs paši esam gatavi investēt savā drošībā, ka Latvija izpilda NATO dalības nosacījumus.
Krievijas militārā agresija ir izmainījusi ģeopolitiku gan Eiropā, gan pasaulē. Tomēr fakts, ka Krievija lieto militāro spēku ārpolitikā, liecina tikai par Krievijas vājumu. Krievija ar savu piemēru nespēj uzrunāt ne citu valstu iedzīvotājus, ne citas valstis. Vienīgie līdzekļi ar kuriem Krievija mēģina saglabāt varu un ietekmi ir klaji meli un militārs spēks.