Mans iepriekšējais raksts izraisīja spēcīgu reakciju un diskusijas. Esmu pateicīgs visiem, kas atlicināja savu laiku, lai dalītos ar saviem uzskatiem un atvainojos, ka nesniedzu atbildes uz jūsu komentāriem. Biju aizņemts, uzsākoties mācību sezonai. Tomēr te ir mana atbilde uz, manuprāt, svarīgākajiem un visvairāk apspriestajiem jautājumiem. Īsumā, vairāku lasītāju reakcija bija sekojoša. Daži uzstāja, lai es izsaku savu vērtējumu par Krievijas lomu šajā konfliktā. Citi norādīja, ka krievi ne reizi vien ir provocējuši Saakašvili. Daudzi savu atbalstu Gruzijai pamatoja ar savu pārliecību, ka Krievija pēc savas būtības ir ‘ļaunuma impērija’.
Es joprojām palieku pie sava iepriekšējā apgalvojuma, ka lielāko daļu vainas ir jāuzņemas personīgi pašam Gruzijas prezidentam – Mihailam Saakašvili. Tomēr ir jāatzīst, ka es apbrīnoju viņa pūles (un dažus sasniegumus), cenšoties Kaukāzā izveidot pieklājīgu valsti. Saakašvili tikai vajadzēja turpināt pārveidot viņa kontrolē esošās valsts daļas. Augstāks dzīves līmenis kombinācijā ar prātīgu politiku gan abhāziem, gan dienvidosetiniem radītu spēcīgu motivāciju pievienoties Gruzijai. Protams, tas prasītu ievērojami daudz laika un pacietības. Bet varbūt Saakašvili vēlējās, lai viņa piemineklis atrastos blakus Staļina piemineklim (starp citu, vai esmu vienīgais, kurš ir pārsteigts par to ka Staļina piemineklis acīmredzami mierīgi stāv Gori pilsētā?) un attiecīgi deva priekšroku Grad raķešu valodai. Daži cilvēki norāda, ka krievi viņu uz to provocēja. Iespējams. Kad es gāju bērnudārzā, kautiņi puiku starpā nebija nekas neparasts. Reti kurš kautiņš notika bez ievērojamas provocēšanas (parasti no abām pusēm),. Tomēr audzinātājas sodīja tikai to, kurš izdarīja pirmo sitienu Toreiz man tas likās negodīgi, bet tagad uzskatu, ka tas bija pareizi. Cenšoties atšķetināt šo kamolu- „kurš tad īsti uzsāka šo konfliktu”, secinu, ka tas ir ļoti grūti un šo jautājumu labāk atstāt akadēmiķiem. Svarīgi ir, kurš šajā konfliktā izdarīja pirmo sitienu. Nav nekādu šaubu, ka šis „gods” pienākas Saakašvili kungam. Viņš pavēlēja izmantot artilēriju ar civiliedzīvotājiem pilnā pilsētā, to papildinot ar pilna apmēra militāro uzbrukumu. “The Economist” raksta, ka Tskhinvali pilsētas slimnīcā ir reģistrēti 44 bojā gājušie un 273 ievainotie. Es priecājos, jo tas ir daudz mazāk nekā Dienvidosetijas valdības minētais skaitlis- 2000, un tomēr, arī šis bojāgājušo civiliedzīvotāju skaits, manuprāt, ir nepieļaujami augsts.
Tālāk, izklāstīšu savas domas par Krievijas lomu šajā konfliktā. Pieņemsim, Krievijas rīcība būtu sekojoša (I) iejaucas un izspiež gruzīnu karaspēku no Dienvidosetijas; (II) izmanto augstas precizitātes ieročus, lai uzbruktu militārajiem objektiem Gruzijas teritorijā; un (III) izved savu karaspēku pēc tam, kad visi skaidri definētie, militārie mērķi tiek sasniegti. Es būtu teicis: ”ok”. Ir svarīgi saprast, ka es to atbalstītu, nevis tāpēc, ka esmu „krievs”, bet tādēļ, ka tādi ir mani uzskati par taisnīgumu. Ir jāapstādina agresors (Gruzija). Tomēr lielākajai daļai cilvēku no Baltijas valstīm un Austrumeiropas bija cita nostāja. Lielākā daļa vienkārši nostājās konkrētā pusē. Šis apstāklis ir skaidri atainots kādā komentārā no mana iepriekšējā raksta: „Un man šajā Gruzijas Krievijas konfliktā nav tik būtiski, kurš uz kuru pirmais tagad izšāva un kurš kura teritoriju pirmais pārkāpa”. Tipisks, latvietis (igaunis, lietuvietis, polis u.c.) nostājās Gruzijas pusē, jo tā ir „tāda pati kā mēs” un ir „laba”, bet Krievija ir „slikta”.
Tomēr, jāatzīst, ka augstākminētie „trīs punkti” nav tas, ko Krievija, precīzāk „Kremlis&Co” ir izdarījuši. Piemēram, cik es saprotu, tās karaspēks joprojām nav izvests no Gruzijas. Ir daži aizdomīgi acīmredzami meli, par to, ko tā ir vai nav izdarījusi Jāsaka, ka sākumā šī šķietamā „iracionalitāte” mani nedaudz samulsināja. Bet tad es sāku domāt, ka tam visam varbūt ir kāds cits izskaidrojums. Daudzi novērotāji tagad saka, ka „Kremlis&Co” ir nodrošinājuši „militāru uzvaru” Gruzijā, bet ir cietuši „propagandas sakāvi” Rietumos, kur sabiedrības viedoklis šī konflikta laikā ir izteikti pret-krievisks. Manuprāt, šeit „Kremlis&Co” sakāvi nav cietuši. Tieši pretēji- viņi ir guvuši pilnīgu uzvaru. Kādēļ es saku ko tik savādu?
Es domāju, ka no „Kremlis&Co” viedokļa tas nav tik daudz par „Krievija pret Rietumiem”, bet gan kas nozīmīgāks- attiecības starp valdītājiem un tiem, kurus viņi valda. Visos laikos autoritārie valdītāji ir zinājuši, ka reālu vai izdomātu ienaidnieku klātbūtne valdīšanu padara vieglāku. Cilvēki uzdod mazāk jautājumus par saviem valdītājiem, ja ir pārliecināti, ka viņi ir ienaidnieku aplenkti. Ebreji nacistiskajā Vācijā, „valsts nodevēji” Padomju Savienībā – piemēru saraksts ir bezgalīgs. „Sakāve” informācijas karā un pret-Krievijas izjūtas Rietumos, ir palīdzējušas „Kremlim&Co” pārliecināt Krievijas iedzīvotājus, ka tās patiesais ienaidnieks ir Rietumvalstis. Nesenā Levadas centra aptauja rāda, ka 70 % Krievijas iedzīvotāju pilnībā atbalsta savas valsts valdības rīcību karā ar Gruziju, bet 49% iedzīvotāju uzskata, ka karu ir izraisījusi … Amerika. Citiem vārdiem sakot, tas kā šis strīdīgais konflikts tika uztverts un prezentēts rietumu sabiedrībā, palielināja krievu aizdomas par rietumiem un tādā veidā ir palīdzējis „Kremlim&Co” pastiprināt savu varu. Visai ironiski, bet Baltijas valstis un citas Austrumeiropas valstis bija visnoderīgākās, palīdzot Kremlim sasniegt savus mērķus Krievijā.
Kādi ir manas mazās sazvērestības teorijas secinājumi? Skaidrs, ka „Kremlis&Co” izmantos šo konfliktu, lai pārliecinātu Krievijas iedzīvotājus, ka viņi patiešām ir ienaidnieku ielenkumā. Uzsākt jaunu „auksto karu” arī varētu būt „Kremlis&Co” interesēs. Aukstais karš kādu laiku palīdzēja pastāvēt Padomju Savienībai, tad kādēļ neizmantot šo triku vēlreiz? Beigās „sliktā Krievija” var kļūt par paredzējumu, kurš pats piepildīsies (a „self-fulfilling prophecy”).
Daži latvieši pārmeta Rietumeiropai, ka tā nespēj saskatīt mežu aiz kokiem, tas ir, Krievijas patieso, „ļauno” seju. Tomēr patiesība šķiet ir pretēja. Es domāju, ka daudzi Rietumeiropā spēj skadri ‘saskatīt mežu’, bet daudzi Latvijā un Baltijas valstīs ir ‘apmaldījušies trīs priedēs’ un nespēj spriest objektīvi, dēļ vēsturiski nepatīkamajām izjūtām attiecībā pret Krieviju. Krievijas valdības interesēs varētu būt konfrontācija ar Rietumvalstīm, jo tas palīdzētu saglabāt tās varu Krievijā. Skaidrs ir viens, ka tieši to Rietumiem nevajadzētu darīt, jo nekas neatbilstīs „Kremlis&Co” interesēm vairāk kā jauns Aukstais karš.