Raksts

Krievija nav Zimbabve (intervija ar Antonio Missiroli)


Datums:
08. septembris, 2008


Autori

Gundars Rēders


Foto: Gundars Rēders

Drošību un stabilitāti reģionā nevar uzbūvēt, spītējot Krievijai, taču Krievija nedrīkst gūt labumu no jaunās situācijas, ko tā Kaukāzā ir „sastrādājusi” pēdējo nedēļu laikā.

Gada sākumā, pirms Kosova pasludināja neatkarību, Jūs intervijā man teicāt, ka līdzīgs scenārijs vēlāk varētu notikt Abhāzijā. Paredzējums piepildījies?

Jā, diemžēl tas ir noticis fakts. Fait accompli[1]. Eiropas Savienība un Amerikas Savienotās Valstis protestē, bet Krievijai tagad būs grūti kāpties atpakaļ. Daudz salīdzinājumu pēdējā laikā dzirdēti, vērtējot Gruzijā notiekošo. Es domāju, ka vistuvākais tam, ko Krievija izdarīja ar Abhāziju un Dienvidosetiju, ir tas, ko Turcija 1974. gadā izdarīja ar Kipru, iebrūkot valstī, okupējot daļu tās teritorijas un atzīstot autonomu republiku Kipras ziemeļu daļā. Līdz pat šim brīdim neviena cita valsts tās neatkarību nav atzinusi, tur jau vairāk nekā 30 gadus ir iesaldēts konflikts.

Jūsuprāt, kas notika 7. augusta naktī ? Kurš sāka pirmais?

Par to varbūt pāragri runāt. Taču, ņemot vērā visu pušu, tajā skaitā ASV Valsts departamenta izteikumus, ir diezgan skaidrs, ka konflikta sākums bija Gruzijas ierobežotā militārā akcija Dienvidosetijas galvaspilsētā. Pēc tam sekoja neproporcionāli spēcīga Krievijas reakcija. Bet, protams, konflikta sākums tika provocēts no visām pusēm jau krietni pirms 7. augusta.

Tāpat mēs redzam, ka visās deklarācijās, ar ko klajā nākusi Eiropas Savienība un kaut kādā mērā arī ASV, ir izteikta solidaritāte ar Gruziju kā valsti, taču ne ar Mihailu Saakašvili, tādējādi distancējoties no cilvēka, kas zināmā mērā līdzvainojams šajā krīzē.

No otras puses, tas ir acīmredzami, ka Krievija tikai gaidīja izdevību, lai sagādātu Saakašvili rūgtu mācību un radītu Kaukāzā sev izdevīgāku situāciju. Tagad starptautiskā sabiedrība cenšas mainīt situāciju vismaz tiktāl, lai varētu sākt rekonstrukcijas un atjaunošanas darbus, tomēr nedomāju, ka izdosies atgriezties pirmskara status quo.

Krievijas ārlietu ministrs Sergejs Lavrovs ir izteicies par jaunu Krievijas politiku, ar ko Amerikai būšot jāmācās sadzīvot. Ko tas nozīmē?

Strikti no militārā aspekta raugoties, viena no krīzes mācībām ir šāda — ja kāds cenšas Kaukāzā atrisināt problēmas ar militāru spēku, tad ir ļoti grūti stāties pretī Krievijai, kas šobrīd tur ir stiprākais spēlētājs. Vēl — invāzija Gruzijā ir noteikts signāls citām valstīm reģionā, kā arī, iespējams, Ukrainai. Un vēl — ja mēs vēlamies ilglaicīgu mieru un stabilitāti Kaukāzā, ir jāņem vērā Krievijas intereses. Neaizmirsīsim, ka šeit ir vēl viens iesaldēts konflikts Kalnu Karabahā. Cauri Kaukāzam stiepjas gāzes un naftas cauruļvadi, piemēram, no Azerbaidžānas uz Gruziju. Tie gan konfliktā netika bojāti, taču mēs nezinām, kas var notikt nākotnē. Tāpēc agri vai vēlu visām pusēm būs jāsēžas pie sarunu galda, lai rastu risinājumu visam reģionam kopumā. Es teiktu, ka šobrīd karā uzvarētāju nav.

Kurām valstīm būtu jāsēžas pie šī apaļā galda?

Es domāju, ka Krievija noteikti ir viena no tām. Drošību un stabilitāti reģionā nevar uzbūvēt, spītējot Krievijai, taču Krievija nedrīkst piesavināties vai gūt labumu no jaunās situācijas, ko tā Kaukāzā ir „sastrādājusi” pēdējo nedēļu laikā. Tāpēc ir svarīgi, lai starptautiskā sabiedrība ar Eiropas Savienību priekšgalā piespiestu Maskavu turēt savu vārdu un atvilkt bruņotos spēkus.

Eiropas Savienības līderu ārkārtas sammits notika trīs nedēļas pēc Gruzijas krīzes sākšanās. Tā ir ātra vai lēna reakcija?

Tas ir labs jautājums. Jāatceras, ka augusta vidū jau notika ES ārlietu ministru ārkārtas sanāksme, un tagad — arī ES sammits premjeru un prezidentu līmenī. Es domāju, tas ir laika ietvars, kuru var visādi interpretēt. Bet ir ļoti skaidra atšķirība starp pirmo un otro sanāksmi. Pirmajā, ārlietu ministru tikšanās laikā, meklēja konkrētus risinājumus, lai izbeigtu konfliktu. Otrs sammits izcēlās ar izsmalcinātu un balansētu pieeju — no vienas puses Eiropas Savienība sūta Maskavai skaidru signālu un kritiku, no otras puses — saglabā uzticama vidutāja lomu. Tas ir tas, ko Eiropas Savienība vēlas.

Pirms sammita dažas valstis vēlējās paust skarbāku, citas — pielaidīgāku attieksmi pret Krievijas rīcību Kaukāzā.

Es domāju, ka panākts labs kompromiss, jo pat tādas valstis kā Polija un Baltijas valstis, kas vēlējās paust stingrāku attieksmi, negribēja ieviest sankcijas pret Krievijas pilsoņiem. Neviens nevēlas apturēt krievu tūristu straumi uz Rietumiem, jo arī tas ir uzskatāms par veidu, kā Krieviju inficēt ar tirgus un demokrātijas vērtībām. Pie tam dažādi sodi varētu radīt bumeranga efektu pašai Eiropas Savienībai, tāpēc ar tiem jābūt ļoti uzmanīgiem. Krievija nav Zimbabve — Eiropas attiecības ar Krieviju ir ļoti kompleksas. Te ir jārunā par savstarpēju atkarību gan enerģētiskā, gan tirgus un patēriņa aspektos. Tiesa, spēles noteikumi abām pusēm ik pa brīdim ir jāizdiskutē.

Runājot par atkarību, arī sammita gala dokumentā pieminēta nepieciešamība diversificēt enerģijas piegādātājus Eiropai.

Daži Eiropas privātie un korporatīvie spēlētāji jau ir sākuši meklēt alternatīvus ceļus. Piemēram, Vācijas un Itālijas kompānijas sāk investēt Lībijā un Ēģiptē. Bet ir viena problēma — visas ar naftu un gāzi bagātās valstis, izņemot Norvēģiju, nav demokrātiskas. Pie tam tur nepieciešamas ilgtermiņa investīcijas. Tāpēc mēs nevaram runāt, ka šoziem vai tuvākajos gados Eiropa varēs ar kaut ko aizvietot Krievijas gāzi un naftu. Arī tādiem reāliem projektiem kā Nabuko cauruļvads[2] pēdējā laikā trūkst finansējuma un dažu Eiropas Savienības valstu politiskā atbalsta. Varbūt šis ir jautājums, uz ko būtu jāfokusējas īstermiņā.

Tagad daudzi sāk runāt par otro auksto karu. Jūsuprāt, tas ir iespējams?

Šobrīd iet tādu ceļu nav nevienas puses interesēs, lai gan izteiksmes veids un valoda pēdējā laikā ir diezgan skarba. To var skaidrot ar īpašo situāciju pasaulē divu iemeslu dēļ. Pirmkārt, notiek ASV prezidenta vēlēšanu kampaņa, un vismaz viens no kandidātiem — senators Makeins — savā retorikā liek spēcīgu akcentu uz attiecību pasliktināšanos ar Krieviju. Otrkārt, Krievijas iekšpolitikā iedarbīgs faktors ir nacionālisms. Krievi uz starptautiskās skatuves jūtas arvien pārliecinošāk, varbūt tikai tāpēc, ka gāzei un naftai cenas ceļas. Un Putins, kādreiz prezidents, tagad — Krievijas premjerministrs, balstās uz šo atdzimstošo krievu nacionālismu. Tas arī baro izteiksmes veidu, ko tagad vērojam uz starptautiskās skatuves.

Atbildīgu politiķu uzdevums un atbildība būtu savaldīt savu valodu, lai varētu mierīgi rast dažādus risinājumus problēmām, taču tas var nenotikt tik ātri. Varbūt pēc gada, kad Kaukāzā nosēdīsies putekļi un Vašingtonā būs jauna administrācija.

Tad tā ir tikai valoda un tādām valstīm kā Moldova un Ukraina nav jāsāk baidīties no „Krievijas jaunās ārpolitikas”?

Varbūt Moldovai nebūtu tik ļoti jābaidās. Lai arī Piedņestrā ir iesaldēts konflikts, tā tomēr, globāli skatoties, ir salīdzinoši neliela mēroga problēma. Taču Ukrainas situācija, godīgi sakot, ir daudz sarežģītāka. Liels skaits Ukrainas iedzīvotāju, īpaši Krimas pussalā, ir vai nu krievi vai krieviski runājoši. Krievijas Melnās jūras flote bāzējas Krimā, Sevastopolē, kā to paredz līdz 2017.gadam noslēgtā Krievijas un Ukrainas vienošanās. Tā nebeidzas rīt, bet tikai pēc deviņiem gadiem. Krievijas armijai viena trešdaļa militārās apgādes nāk no Ukrainas. Tas nozīmē, ka Ukrainā ir pietiekami spēcīgas Krievijas intereses. Ja rietumi vēlas nodrošināt Ukrainā ilglaicīgu stabilitāti, tiem Krievijas intereses būtu jāņem vērā un nevis jākonfrontējas ar tām.

Es domāju, ka uzstājība pēc iespējas ātrāk redzēt Ukrainu un Gruziju NATO sastāvā nav palīdzējusi atrisināt situāciju. Protams, tam ir jābūt ilgtermiņa mērķim, un katrai valstij ir tiesības izvēlēties savus sabiedrotos un alianses, kurās iestāties. Bet centieni uzņemšanu pasteidzināt tikai tāpēc, ka Džordža Buša administrācijai tas bija viens no pēdējiem mērķiem, ko sasniegt pirms prezidentūras termiņa beigām, — tas nebija īpaši gudri un, iespējams, veicināja situācijas eskalāciju Kaukāzā.


Pavisam tuvu Abhāzijas robežai ir nākamo ziemas olimpisko spēļu mājvieta Soči. Vai spēļu norisi neapdraud iespējamas sankcijas vai nestabilitāte reģionā?

Pirmkārt, olimpiskās spēles Sočos notiek tikai 2014.gadā. Un neaizmirsīsim, ka vēl pirms tam, 2012. gadā, vasaras olimpiskās spēles paredzētas Londonā. Tāpēc vismaz briti divreiz padomās, pirms sākt boikotu un embargo lavīnu. Taču, ja krīze Kaukāzā tuvākajās nedēļās un mēnešos nemazināsies vai pat pasliktināsies, tad Soču olimpisko spēļu boikota draudi varētu būt reāli.

Esmu pārliecināts, ka atlētu un žurnālistu pulcēšanās tādās vietās kā Pekina vai Soči ir labāka nekā nepulcēšanās. Tas veicina atvērtību. Nedomāju, ka sankcijas ir labākais risinājums. Tas varbūt nostrādātu jau pieminētās Zimbabves, bet ne Krievijas gadījumā. Mums tomēr ir pārāk daudz kopīgu interešu, un katra sankcija var radīt atgriezenisku efektu, pie tam nacionālistiskā retorika Maskavā situāciju tad var padarīt vienkārši nekontrolējamu.

______________________

[1] Noticis fakts – franču val.

[2] Šis projekts paredz gāzes transportēšanu no Kaspijas jūras reģiona uz Centrāleiropu, apejot Krievijas teritoriju. Projekta mērķis ir dažādot ES enerģijas piegādes ceļus.

Creative commons licence ļauj rakstu pārpublicēt bez maksas, atsaucoties uz autoru un portālu providus.lv, taču publikāciju nedrīkst labot vai papildināt. Aicinām atbalstīt providus.lv ar ziedojumu!