Raksts

Krievi Latvijā – savējie vai svešinieki?


Datums:
02. marts, 2004


Autori

Vjačeslavs Altuhovs


Foto: A. Jansons © AFI

Krievi nav Latvijas ienaidnieki, viņi cenšas būt lojāli pret valsti. Problēma slēpjas citur – valsts nav pietiekami lojāla pret viņiem. Ja pret krieviem attiecas kā pret svešiniekiem, kurus knapi pacieš, tad arī viņi būs visai tālu no apziņas, ka šī valsts ir dzimtene, kuru būtu vērts stiprināt un aizstāvēt.

Krievi ieradās tagadējās Latvijas teritorijā jau mūsu ēras pirmajā tūkstošgadē, turklāt līvu pamatnācijas apdzīvotajās zemēs krievu senči ieradās praktiski vienlaicīgi ar latviešu senčiem, kaut arī mazākā skaitā. Letgaļiem, zemgaļiem un sēļiem vēl pat nebija valstiskuma iedīgļu, savukārt krievu centralizētā valsts bija tapšanas stadijā, bet tirdzniecība un cilvēciskie kontakti jau noritēja samērā intensīvi. Visciešākie un visstabilākie sakari latviešu senčiem izveidojās ar viņu tuvākajiem kaimiņiem- kriviču cilti, kuras nosaukums kļuva par pamatu, lai apzīmētu visus etniskos krievus. Šis fakts vien liecina, cik senas ir attiecības starp baltiem un krieviem, un ka arī krievi šeit ir pamatnācija. Pie tam ne Latvijas, ne Krievijas vēsturē nav atrodamas nekādas ziņas par nopietniem konfliktiem starp latviešiem un krieviem, tātad tādu arī nav bijis. Cilvēki tirgojās, satikās, svinēja vienus un tos pašus pagānu svētkus, un arī dievi viņiem bija kopīgi (Peruns – Pērkons).

Mazliet vēlāk, kad Krievzemē tika pieņemta pareizticība, krievu mācītāji Latvijas teritorijā veica misionāru darbību, kļūstot par kristīgās ticības un kristīgās kultūras nesējiem. Līdz pat šim laikam latviešu valodā ir saglabājušies krieviskas izcelsmes vārdi, kas apzīmē reliģisko kultu: baznīca- божница, sveces- свечи, svēts- святой, svētki- святки (праздник). Tātad nebija naida, jo nebija varmācības.

Pavisam citu nostāju pauda vācu bruņinieki, kuri ar naidu un nicinājumu izturējās pret vietējo iedzīvotāju ticību un paražām un pareizticīgo baznīcu uzlūkoja kā nevēlamu konkurentu, kurš jāiznīcina. Tas arī tika darīts – pareizticīgo baznīcas tika dedzinātas, mācītāji nogalināti, un, tā kā Krievzeme tajā laikā visus savus spēkus mobilizēja cīņai pret tatāru – mongoļu iebrucējiem, pretspara nebija, un vācieši sagrāba visu Latvijas teritoriju. Viņi iznīcināja tikko radušos latviešu valsti, nopostīja galvaspilsētu Jersiku, nogalināja latviešu valdniekus. Latviešu ciltis pretojās agresijai, bet spēki bija nevienlīdzīgi, un uzvaru guva spēcīgāka organizētība, profesionālāka militārā sagatavotība un labāks bruņojums.

Tomēr pēc vācu iebrukuma Latvijā sakari ar krievu zemi un tautu nepārtrūka, kaut arī sarežģījās. Pēc baznīcas šķelšanās Krievijā desmitiem tūkstošu krievu vecticībnieku pārcēlās uz dzīvi Latgalē un pat uz rietumiem no tās, kur viņi, būdami strādīgi un prasmīgi cilvēki, deva savu ieguldījumu jaunās dzimtenes attīstībā, un turpina to joprojām.

No 18. līdz 20.gadsimtam vienotās valsts dabiskās ekonomiskās migrācijas ietvaros krievu cilvēki turpināja pārcelties uz dzīvi Latvijas teritorijā, atkarībā no pieprasījuma pēc darbaspēka. Šajā ziņā padomju periods ne ar ko neatšķiras no iepriekšējā: Latvijas uzņēmumu vadītāji, lai paplašinātu ražošanu un piešķirtu uzņēmumiem augstāku kategoriju, kas automātiski nodrošināja daudz lielāku atalgojumu, pat aģitēja braukt strādāt uz Latvijas PSR. Tāpēc, pirmkārt, ir netaisnīgi un nekrietni saukt par civilokupantiem šeit strādāt uzaicinātos cilvēkus un viņu pēctečus. Un, otrkārt, ņemot vērā, ka daudzu kopdzīves gadu laikā ir slēgtas neskaitāmas jauktas laulības, kurās dzimuši bērni, nav pareizi runāt par “asiņu tīrību”, jo daudziem (ja ne vairākumam), kuri sauc sevi par latviešiem, dzīslās rit slāvu vai citu tautu asinis.

Ir pamatoti runāt par sava veida baltu – slāvu (latviešu- krievu) kopienas integrāciju, pamatojoties uz abpusēju cieņu vienam pret otra valodu un kultūru, par reālu divvalodību, jo tieši tā, nevis varmācīgi uzspiesta asimilācija, spēj nodrošināt neatkarīgās Latvijas pastāvēšanas stabilitāti.

Patlaban Latvijā dzīvo aptuveni 700 000, jeb gandrīz 30%, etnisko krievu, bet krievvalodīgo kopumā ir aptuveni 36%. No tiem 350 000 ir Latvijas pilsoņi, un viņu daudzums, kaut arī lēni, turpina pieaugt. Ar šo faktu ir jārēķinās. Bet pats par sevi simtiem tūkstošu lielais nepilsoņu skaits ir nacionālradikāļu mākslīgi radīta problēma, kurai bija viens vienīgs mērķis – radīt maksimālu diskomfortu krieviem, lai pamudinātu viņus aizbraukt no Latvijas. Mērķis sasniegts? Acīmredzot, nē. Spiediens turpinās. Laiku pa laikam uzliesmo gruzdošās pagales no veciem ugunskuriem, atskan spriedelējumi par deokupāciju, dekolonizāciju un prasības pēc kaut kādas ekonomiskās kompensācijas. To varētu norakstīt uz visnekulturālāko un nesaprātīgāko iedzīvotāju daļas rēķina, ja vien šos uzskatus lielākā vai mazākā mērā nepaustu daži politiķi. Viņu mērķtiecīgās darbošanās rezultātā sabiedrībā veidojas nievājoša attieksme pret krieviem; mēs nevaram neredzēt, ka daudzi pamatnācijas pārstāvji neuzskata krievus par sev līdzvērtīgiem. Pamazām veidojas tāda kā kungu nācija un algotu strādnieku, mūslaiku batraku, nācija, un tas ir ārkārtīgi aizvainojoši.

Krievi nav Latvijas ienaidnieki; viņi cenšas būt lojāli pret valsti. Problēma slēpjas citur – valsts nav pietiekami lojāla pret viņiem. Valsts īsteno pamatnācijas nospiedošas dominēšanas politiku. Augstākajos pārvaldes amatos, starp ministriem un departamentu vadītājiem nav neviena etniskā krieva, starp ministriju un resoru ierēdņiem knapi 4-6% (turklāt zemākajos amatos), tiesā un prokuratūrā- ne vairāk par 2-3%.

Ja pret krieviem attiecas kā pret ienācējiem, svešiniekiem, kurus tik tikko pacieš, tad arī viņi būs visai tālu no apziņas, ka šī valsts ir dzimtene, tēvzeme, kuru būtu vērts stiprināt un aizstāvēt. Ar varu mīļš nebūsi, un tas vienmēr ir bijis tikai taisnīgi, tomēr attīstība ved tieši pa spiediena ceļu; kā piemērs kalpo bēdīgi slavenā skolu reforma.

Šajā situācijā arvien vairāk krievu jauniešu sāk aizdomāties par sava potenciāla realizāciju ārpus Latvijas, taču viņu emigrācija nevis stiprinās, bet gan novājinās Latviju. Kad aizbrauc tie, kuri pēc mentalitātes ir līdzīgi pamatnācijai un ciena to, un atbrauc tādi, kas dziļi sirdī šo nāciju neciena un nesaprot, valsts paliek zaudētājos. Izeja ir tikai viena – patiesa, nevis deklaratīva cieņa no valsts puses pret trešo daļu no saviem iedzīvotājiem, reāla līdztiesība, reāla divvalodība ar otro valsts valodu – krievu, iespēja iegūt valsts finansētu izglītību krievu valodā, proporcionāla krievu pārstāvniecība visos valsts varas orgānos. Pats galvenais ir pārstāt krievus uzskatīt par svešiniekiem, iesaistīt viņus valsts pārvaldē. Valsts varas orgāniem, augstākajai valsts vadībai ir vaļsirdīgi un patiesi jāsaka: krievi, jūs šeit neesat svešinieki, jūs esat mūsējie, savējie, nebrauciet prom, dzīvojiet, mācieties, strādājiet kopā ar latviešiem kopēja mērķa – Latvijas sociāli ekonomiskā uzplaukuma vārdā. Pagaidām tādi vārdi nav izteikti, izskan un tiek darīts pretējais. Spēka spiediena politika neizbēgami rada pretestību. Kā teikts krievu sakāmvārdā: kā mežā sauc, tā atskan, kaut arī ne vienmēr tajā pašā laikā un tajā pašā vietā. Mums nav cita normāla ceļa, kā vien savstarpējās cieņas un reālas līdztiesības ceļš. Krievi jau ir nogājuši savu ceļa daļu pretī pamatnācijai, tagad ir viņas kārta.

Creative commons licence ļauj rakstu pārpublicēt bez maksas, atsaucoties uz autoru un portālu providus.lv, taču publikāciju nedrīkst labot vai papildināt. Aicinām atbalstīt providus.lv ar ziedojumu!