Latgales gaisma 8. Saeimas vēlēšanās saņēma 1,68% (15 943) balsu, Krievu partija – 0,48% (4742), Sociāldemokrātiskā labklājības partija – 1,39% (13 730). PCTVL – 18,94% (18 7564).
Te redzams, cik nenozīmīgi PCTVL elektorātu iespaidoja balsu atsūkšanai no šīs apvienības dzemdētā LG un citas nosacīti uz krieviski runājošo auditoriju orientētās partijas. Ar tagadējo PCTVL saistītie politiskie spēki un cilvēki 5. Saeimā sēdēja vismaz 7 vietās, 6. Saeimā – 11, 7. Saeimā – 16, 8. Saeimā PCTVL būs 24 vietas.
Trīs citas pieminētās partijas kopā nesavāca pat divas trešdaļas no iepriekšējās Saeimas laikā naturalizējušos pilsoņu balsīm. Protams, arī katra latviešu partija var izlikt apskatei kādu savu krievu biedru vai savu skaitu krievu vēlētāju. Taču to nav tik daudz, lai varētu runāt par krievu politisku izklīšanu pa visām partijām. Partija, kurai cittautiešu piesaiste, manuprāt, veicās vislabāk (Latvijas ceļš), no Saeimas šoreiz… tu-tū. Jānis Jurkāns Neatkarīgajai savulaik teica, ka starp PCTVL 7. Saeimas vēlētājiem varētu būt 10–11% latviešu. Varbūt to ir 3 vai 5%, bet svarīgi, ka arī šajās vēlēšanās to, manuprāt, kļuvis vairāk, nevis mazāk. Kamēr turpināsies šie protesta balsojumi, nevar cerēt, ka visiem, lai protestētu, te pietiks ar kādu Jauno laiku. Seši latvieši, kuri man teikuši, ka šoreiz balsos par PCTVL, agrāk balsojuši – viens par kristīgajiem demokrātiem, divi par TP, divi par LC, viens par LSDSP. Pieņemot, ka krievu pilsoņu aktivitāte vēlēšanās bija tikpat liela kā vispārējā aktivitāte (72,49%), arī aritmētiski redzams, ka PCTVL savākusi apmēram 70–80% šā elektorāta (krievu pilsoņi – 17,73% no kopējā pilsoņu skaita). Salīdzinot PCTVL iegūto balsu procentu ar šiem 17,73%, varbūt var arī nosacīti apgalvot, ka PCTVL elektorāts ir etniski raibāks nekā latviešu partiju elektorāts.
Te savukārt redzams, ka, neraugoties uz apvienības iekšēju ļodzīšanos, jūtamu politisku senilismu vai atsevišķām oligarhizācijas pazīmēm, PCTVL krievu pilsoņiem arvien šķitusi vienīgā kaut cik uzticamā partija. Ja valsts politika saglabās savu līdzšinējo etnisko attiecību uztveri, tad būs jāsecina, ka PCTVL šeit ir vienīgā perspektīvā politiskā partija. Kamēr latviešu partiju elektorāts, pateicoties arī šo partiju piekoptajai demogrāfiskajai politikai, pamazītēm izmirs, PCTVL vēl ilgi varēs gandrīz vai ne pirkstiņa nepakustināt, jo tās elektorāta papildresursi vairosies it kā paši no sevis – no 22,3% (523 095 cilvēki uz 1.07. 2002.) nepilsoņu naturalizējušās daļas (pēdējos četros gados – vairāk nekā 10 000 cilvēku vidēji gadā). Pēc LG parauga ar īsu aprēķinu ātrumā sameistarotas partijas varēs vēl dažās Saeimas vēlēšanās dabūt pat divas vai trīs reizes vairāk balsu nekā tagad – PCTVL tas daudz nekaitēs.
Latviešu partijām, ja tās negrib sasmērēties ar bitēm, ir vismaz trīs iespējas. Pirmā. Mēģināt izārdīt PCTVL. Būtu tikai apsveicami, ja tas notiktu ar valsts politikas palīdzību, ja elektorāts te nejustu vajadzību etniski iezīmēties un PCTVL izklīstu, jo būtu atņemts tās galvenais vienojošais trumpis. Taču visticamāk PCTVL tiks mēģināts izklīdināt, atpērkot šo apvienību no tās elektorāta – piedāvājot amatus autoritātēm, samaksājot natūrā utt. Un – atpērkot daļu elektorāta no PCTVL caur tādu kabatas partiju kā LG vai SLP izmantošanu. Varbūt izdodas.
Otrā. Izbeigt vienreiz spēlēt liekulības spēles, no vienas puses, runājot par dikti vēlamo sabiedrības integrāciju, no otras – pilnā rīklē bļaustoties, ka ar politisko spēku, kurš pagaidām vistiešākajā veidā pārstāv trīs ceturtdaļas integrējamās masas, sadarbība nav iespējama. Definēt sevi atbilstoši situācijai. Proti – pateikt, ka pastāv latviešu un krievu partijas, ka nacionālā faktora iezīmēšana ir svarīga gan vienām, gan otrām, ka bez šā faktora partijām nav nekā pozitīva ko elektorātam piedāvāt, ka būtībā partijām vajag divkopienu sabiedrību un tās, gvelzdamas Eiropai par družbu, Latvijā uzturēs sabiedrību sev vēlamā divsejainā ģīmī. Izgriezt palaikam uz otru pusi savus nacionālos kažokus un parādīt, ka tiem ir varbūt pat smukāka krievu (Krievijas) odere nekā PCTVL. Padomāt, vai nacionāli orientētu sociāldemokrātu aiziešana varas pasīvā šajā situācijā ir tik izdevīga, kā domāts, vai tā neveicinās sociāldemokrātu konsolidāciju jau pēc citām, mūžam aktuālām internacionālām pazīmēm.
Trešā. Ja tiešām gribas dabūt savā ziņā politiskā oponenta elektorātu, tad iemācīties ar to sarunāties, nevis diktēt tam savus noteikumus. Propagandas vietā piepildīt politiku ar saturu. Nespekulēt ar valsti, ja runa ir tikai par partiju savstarpēju konkurenci. Padomā tik, cik varens Jānis Jurkāns! Kopā ar bariņu promaskavisku krievu izrādās trīs reizes spēcīgāks par valsts aparātu un veselu lērumu partiju to integrācijas centienos.
8. Saeimas vēlēšanu rezultāti skaidri liecina, ka tradicionāli varas vairākumu veidojošās partijas tā arī nav spējušas saistīt ne līdzšinējo, ne jauno PCTVL elektorātu. Tās vēl vairāk stiprinājušas situāciju, kad šo politisko noskaņojumu ziņā dažādo sabiedrības daļu pēc etniskā principa vieno un pārstāv opozīcija. Varas partiju (nevis PCTVL) iekšpolitika te bijusi nesekmīga.