Zibeņdoma, valdībai nespējot rast finansējumu kosmosa jomai

„Eiro ieviešana Latvijā ir apturēta. Gluži vienkārši, pāreja uz vienoto Eiropas valūtu izrādījusies lieka līdzekļu izšķiešana. Apķērīgi ietaupīto naudu novirzīsim jaunu ielāpu iegādei veco vīna maisu stiķēšanai.”
Fantastika? Vienkārši murgs – šajās drēgnajās oktobra dienās nodrebināsies lielākā daļa Latvijas pilsoņu. Un tikai „slima ezīša murgos” Latvijas budžeta izdalītāji spētu izspēlēt tādu joku. Kārtējo joku ar Latvijas tēlu. Ar valsts reputāciju. Ar jauno cilvēku izredzēm dzīvot zemē, kurā valda sapnis, kas tomēr cēlāks par cerībām kādreiz trulā laiskumā gozēties Dubultu liedagā, izbaudot aborigēniem tranzīta vai alkotūrisma valsts politikas nobirdināto labklājību. Patiesībā, valstij jau vispār nav ne vīzijas, ne skaidra skatījuma, kurp mēs ejam, ieslīdējuši Eiropas pēckrīzes relatīvajā miera ostā. Ir tikai neapzināta cerība, ka Brisele vilks katru pusbeigtu ēzelīti, pat katru, kurš spējīgs, bet negrib… Nelabākais, ka tā var izrādīties patiesība – šī mūžam nolemtā, līdz deguna galam tālredzīgā vilkšanās nopakaļ un pašdefinēti neatgriezeniski žēlsirdīgās ES visu piedodošie apskāvieni valstij un sabiedrībai ar īpašām vajadzībām. Vajadzībām arvien palikt vajadzībās.
Patiešām, tranzīts ir vajadzīgs. Latvijai itin dabiski ir novēlēta arī tūrisma uzņēmējdarbība. Ir nepieciešama nodokļu maksātāju nauda pensijām un veselības aprūpei. Un no Izglītības un zinātnes ministrijas artavām pirmkārt jāsedz skolotāju algu minimums, vai nē? Kādam ir jārūpējas par pamatvajadzībām. Jā! Skumji gan, ja viss, kas augstāks par šīm, vai nu jāmeklē aiz jūras, vai jānovēl (naudas) maisiem. Lai gan, atvēlot pienācīgo nodokļu maksātāju līdzekļu daļu dāvātajai iespējai līdzdarboties, tā sakot makšķeres gatavošanā un zivju ķeršanas mākas apguvē, pašu rokās ir gadu piecu, desmit laikā padarīt minētās elementārās nepieciešamības par nodrošinātām defoltā.
Te nu reiz atkal ir atklājies latvieša pragmatiskais tālredzīgums, līdz pat savam deguna galam: šā gada martā noslēdzot Eiropas Sadarbības valsts līgumu ar vienu no perspektīvākajām augsto tehnoloģiju aģentūrām – Eiropas Kosmosa aģentūru (EKA) –, valdība nu rezignēti ieguļas pusbeigta ēzelīša pozā: sak’, nav mums nekādas naudas priekš šitādām kosmiskām izšķērdībām. Labāk’i jaunus ielāpus sarūpēsim mūsu veco vajadzību maišelim! Jā, budžeta lietas ir pašas sarežģītākās lietas, pārfrāzējot Bulgakova varoņa teikto, jāpaliek pie tā būtības: paši mēs varam sev laimi vēlēt, paši – sev vajadzību pasi izrakstīt. Galvenais – ja solis pasperts uz priekšu, pēc iespējas ātri – divus atpakaļ! Jā, mēs tā kā varētu izdarīt to, ko Igaunija jau paveica 2009.gadā, bet Lietuva grasās vistuvākajā laikā – kļūt par EKA tehnoloģiju tirgus dalībniekiem –, bet… a vai vajag, ko-e? Attīstība industrijai? Perspektīva jaunajiem pētniekiem? Izcilība pētniecībā un attīstībā? Ne-e, nesam neko tādu dzirdējuši. Tas jau tā smuki uz lozunga, bet, piedodiet: mēs nevaram ieguldīt nepilnu miljonu latu, no kuriem ap 9/10 atgriezīsies mūsu pašu uzņēmumu un pētnieku maciņos, bagātinot viņus ar reālu pieredzi Eiropas un globālo high tech nozarē ne patērētāja, bet piegādātāja pusē! …ta’ patiesībā mēs vispār nečohnījam, kam tādi „kosmosi” Latvijai vajadzīgi…
Ikdienas ceļu navigācijas ierīces, iebūvētas mobilajos tālruņos; satelīttelevīzija un satelītkomunikācija vietās, kur nav ērti vai ekonomiski virszemes risinājumi; materiāli un pārklājumi, aprobēti kosmosa apstākļos, tagad izmantojami sadzīvē – iekšdedzes dzinējos, kvalitatīvā elektronikā, augsta lietderības koeficienta energoierīcēs; veselības stāvokļa attālināta diagnostika, kuras metodoloģija validēta no Zemes apsekojot izplatījumā atrodošos astronautus. Tā ir neliela daļa no mūsu ikdienā ienākušām kosmosa tehnoloģijām, no tā saucamā lejupejošā (downstream) domēna. Savukārt, piedalīties augšupejošā (upstream) domēna kosmosa tehnoloģiju izstrādē – aktivitātēm kosmosā –, ir prestiži un perspektīvi. Tas ir “haiteha haitehs”. Bet, manuprāt, svarīgākais, ka iesaistīšanās šajās industrijās izveidotu to radošo vidi, kurā veidoties personībām ar pilnvērtīgu XXI gs rietumu cilvēka skatu uz pasauli, atgūstot sajūtu – manas saknes ir debesīs. Ar kosmosa tehnoloģijām tepat uz Zemes un Latvijā var pelnīt naudu, reputāciju un nākotni.
Tieši par nākotni, manuprāt, būtu jādomā valdībai, kura vieglu roku nogriež budžeta līdzekļus rīkam, kurš ir viens no sistēmiskākajiem Latvijas valsts izaugsmei. Konsekvents ceļš uz EKA kā noteiktu zinātnisku un tehnoloģisku summum metam ^{[ Augstākais mērķis (lat) ]} demonstrētu valsts intelektuālo briedumu, spēju paskatīties tālāk par savu caurumlāpošo interešu deguna galu. Lēmums neatvēlēt budžeta līdzekļus jau faktiski iezīmētai naudai – tā ir liecība valdības ne-ilgtspējai. Nav runa par valdības stabilitāti vai tās māku noturēties virs ūdens. Te ir acīmredzams politiska vieduma tuvredzības piemērs.
Piemēri ir tie, uz kā pamata mācās bērni un jaunieši. Liedzot viņiem atbalstu šeit kādreiz līdzradīt un atklāt to, ko citur Eiropā pamatoti uzskata par nacionāla goda un lepnuma lietu, mēs jauno paaudzi izraidām trimdā. Arī padarot par viesstrādniekiem svešumā, bez šaubām. Tomēr ļaunāk, ka mēs padarām viņus par Latvijas idejas trimdiniekiem. Es negribu, lai mani bērni dotos meklēt viņu vēlmēm un spējām atbilstošu darbu kaut kur tur, kur atrašanās sabiedrībai augstākā dzīves līmeņa labumus sniedzošu zināšanu un prasmju pirmajās līnijās netiek nonicināta kā tukša un nelietderīga fantazēšana. Tai pat laikā, es viņiem nenovēlu to līdz bezcerībai skaidro apziņu, ka Latvijā viņu sasniegumu griesti varētu būt vien tas stabilitātes remdenums, kuru ar apbrīnojamu īsprātību ik budžetu izcīna valdība.
„Ok, eiro ieviešana atceļas. Mēs taču esam noģiduši – a kāpēc viņu tādu mums te vajag? Tas, ka civilizētā pasaule būs šokā par šādu pirueti, nu i… tāpat viņi mūs pieņems un sasildīs! Mums, toč, neko vairāk i nevajag! Tikai tās īpašās vajadzības apmierināt: noturēties apbrīnas prožektora gaismā. A kāda tā apbrīna – nu, mēs vienkārši ļaudis, neesam izvēlīgi. Mums līdz Eiropas dzīves ziņai tik tālu, cik līdz kosmosam!”…