Foto: AFI
Pašvaldību pasūtījumi ir lielākais iekāres objekts daudziem deputātiem, diemžēl maz cerību, ka cītīgāku kontroli nodrošinās jaunais Iepirkumu uzraudzības birojs, kura vadītājs izvēlēts mulsinoši klusi, bet ziņu par budžetu un nolikumu nav.
ASV politoloģe Rasma Kārkliņa apgalvo, ka pasaulē korupcijas kļūstot arvien vairāk. Viņas vārdu patiesumu grūti pārbaudīt, tomēr ir acīmredzama korupcijas izpausmes veidu maiņa: jo efektīvāka ir cīņa pret piecīšu un aplokšņu ņēmējiem, jo radošāk tiek atrastas jaunas iespējas, kā krāpt valsti un pieņemt neatļautus labumus.
Jauno nosaukumu “sabiedriskie iepirkumi” ieguvušie valsts pasūtījumi ir vide, kur korupcijas izpausmes kļūst arvien rafinētākas. Iepirkumu veikšanu regulē detalizēti normatīvie akti un striktas prasības dokumentēt visas darbības. Likums būvē arvien augstāku ierobežojumu žogu, kas vismaz teorētiski neļauj korupcijai, izšķērdēšanai vai krāpšanās mēģinājumiem ietekmēt aptuveni 600 miljonu latu gadā izlietojumu. Tomēr manīgi ierēdņi birokrātiskajā sietā arvien vēl atrod caurumus, ko izmantot vēlamā rezultāta sasniegšanai.
Līdz šim neviena institūcija Latvijā nav tā īsti uzraudzījusi, vai likums tiek ievērots un pat tad, kad ticis konstatēts, ka ir tiesību normu pārkāpumi, nekādas soda sankcijas nav sekojušas. Ogres domes deputāte Ilga Vecziediņa ir izpētījusi, ka pērn no 14 pašvaldībā notikušajiem iepirkumu konkursiem 6 bija vērojamas neatbilstības likuma prasībām. To pašu apliecina arī Delnas pētījumi: vismaz sīkas atkāpes no normām vai manipulēšana ar spraugām likumā bija gandrīz visos iepirkumu dokumentos, ar ko iepazināmies.
No jaunā gada stāsies spēkā likums “Par iepirkumu valsts vai pašvaldību vajadzībām”. Tad savu darbu sāks arī jaunais Iepirkumu uzraudzības birojs, kas būs pilnvarots izskatīt saņemtās sūdzības un vērsties pret pārkāpējiem. Lai arī principā situācija uzlabosies un 10 dienas pēc konkursa rezultātu izziņošanas ir atvēlētas sūdzību saņemšanai un šajā laikā pasūtītājs vēl nedrīkstēs slēgt līgumu ar jauno piegādātāju, uzraudzības struktūrai nav uzlikts pienākums veikt aktīvu iepirkumu kontroli pēc savas iniciatīvas.
Valsts pasūtījumu norise ir samērā sarežģīta procedūra, lai izprastu daudzos noteikumus un principus ir jākļūst par šīs jomas speciālistu. Preses centieni atrast tajā pārkāpumus parasti izklausās tikai pēc biklas piekasīšanās par ne paša lētākā piedāvājuma izvēli, kamēr ierēdņi atrod spēcīgus argumentus likumos, ka ne jau viss lētākais ir labākais. Pat pretendenti, kas piedalās daudzos konkursos, bieži nespēj izsekot visām instrukciju peripetijām un zaudējumu konkursā uztver kā pašu par sevi saprotamu nolemtību.
Viens no pasūtījumu procesa zelta likumiem ir pretendenta atlasē izmantot tikai tos kritērijus, kas izvirzīti konkursa nolikumā. Par procesu tikai daļēji pieejamā informācija ne pretendentiem, ne sabiedrībai, ne arī žurnālistiem nekad nedos iespējas pilnībā kontrolēt iepirkuma godprātību. Uz biroju šādi ierobežojumi neattiecas, viņi var arī apturēt nelikumīgu diskriminējošu normu, pārāk specifisku prasību vai tehnoloģiju iekļaušanu nolikumā, inspicēt komisiju darbu u.tml.
Uz politisko kaislību fona, kas ir savērptas ap korupcijas apkarošanas biroja izveidi, mulsinošā klusumā ir noticis Iepirkumu uzraudzības biroja jaunā vadītāja izvēles konkurss. Kā uzzinājām no Finansu ministrijas preses dienesta, amatā esot apstiprināts Andrejs Tiknuss, līdz šim Privatizācijas aģentūras Privatizācijas procesa departamenta direktors. Priekšnieks ir, bet vēl joprojām nav nekādas informācijas, cik liels būs biroja budžets un kāds būs tā darbības nolikums.
Likums skopiem vārdiem pasaka, ka biroja vienīgie pienākumi būs “gādāt par to, lai tiktu izskatītas sūdzības par iepirkuma procedūras pārkāpumiem un sagatavot pārskatus par iepirkumiem valstī.” Birojam būs tiesības pārraudzīt iepirkuma procedūras atbilstību likuma prasībām, tomēr, ja tāpat kā līdz šim būs Valsts un pašvaldību pasūtījumu uzraudzības departamentā strādās tikai daži cilvēki, kam būs jātiek galā ar statistikas vākšanu, tad ne uz kādu augstu darba efektivitāti nevar cerēt. Kur nu vēl uz cītīgāku pašvaldību kontroli, kur kā liecina daudzi piemēri, pašvaldību pasūtījumi ir lielākais iekāres objekts lielai daļai valdošo deputātu.
Pat jaunieviestā sūdzību izskatīšanas prakse var kļūt par iluzoru manevru, ja netiek noteiktas konkrētas soda sankcijas amatpersonām par likuma pārkāpšanu.