Foto: dan taylor
Svarīgākās atziņas no pētījuma par korupcijas atspoguļošanu Itālijas, Lielbritānijas, Francijas, Ungārijas, Slovākijas, Rumānijas un Latvijas laikrakstos.
Starptautiskie salīdzinājumi nereti ir vienīgais veids, kā izgaismot savas sabiedrības apslēptās īpatnības. Tie ļauj iegūt distanci, kura ir vajadzīga, lai šķietami atšķirīgajā atrastos līdzības vai šķietami līdzīgajā – svarīgas nianses.
Šobrīd noslēgumam tuvojas starptautiskais korupcijas pētniecības projekts ANTICORRP – daļa no pētījumiem jau ir pieejami projekta mājaslapā[ 1 ]. Šajā rakstā vēlos padalīties ar atziņām, kas man radās, kopā ar citu valstu kolēģiem paraugoties uz korupcijas aprakstīšanas praksēm Itālijas, Lielbritānijas, Francijas, Ungārijas, Slovākijas, Rumānijas un Latvijas laikrakstos no 2004. līdz 2013.gadam[ 2 ].
Raugoties no šāda atskaites punkta, ar pārsteigumu konstatēju, ka konkurējošie, dažkārt naidīgie laikraksti Diena un NRA šajā laika posmā atspoguļoja korupcijas tēmas … līdzīgi! Attieksmes pret korupcijā iesaistītajiem cilvēkiem un partijām bija atšķirīgas, tāpat arī korupcijas skandālu kvalificēšana nereti bija pretēja (bija gadījumi, kurus Diena uzskatīja par korupcijas skandāliem, bet NRA neuzskatīja – un otrādi), taču aiz šīm atšķirībām slēpās līdzīga korupcijas kā parādības uztvere un aprakstīšanas paņēmieni. Četros analizētajos Latvijas laikrakstos – Dienā, NRA, Latvijas Avīzē, Dienas Biznesā – šajā ziņā savstarpēju līdzību bija vairāk nekā jebkuram šiem laikrakstiem salīdzinājumā ar kādu citu avīzi no pārējām valstīm.
Par spīti tam, ka starptautiskās konvencijas un rekomendācijas tiecas radīt universalizētu korupcijas kā parādības izpratni, šīs parādības izpratne dažādās sabiedrībās atšķirsies – katra sabiedrība savādāk uztvers dažādu korupcijas paveidu nozīmīgumu. Piemēram, Itālijā atklājām salīdzinoši niansētu redzējumu par korupcijas paveidiem tajās jomās, kas skar personiskās attiecības, it sevišķi ģimenes vai draugu lokā (nepotisms, famīlisms, klientelisms kā salīdzinoši bieži lietoti termini, lai aprakstītu korupcijas gadījumus). Latvijas specifika ir lielā, dažkārt pat sīkmanīgi piekasīgā uzmanība, ko korupcijas kontekstā pievēršam birokrātisko procedūru korektai izpildei – piemēram, laikrakstos bieži tika rakstīts par valsts amatpersonu deklarāciju savlaicīgu neaizpildīšanu, nepareizu aizpildīšanu, nepilnīgu aizpildīšanu, nepatiesu ziņu norādīšanu, aizdomām par nepatiesu ziņu norādīšanu, u.tml. Tāpat mums ir salīdzinoši jūtīga un niansēta dažādu interešu konfliktu paveidu uztvere un izpratne.
Korupcijas uztveres un aprakstīšanas lokālās īpatnības nosaka tas, ka korupcija ir sarežģīta, daudzšķautnaina parādība ar mainīgām izpausmju formām – lai korupciju kā konceptu attiecinātu uz savas sabiedrības realitāti, mums ir jāatrod šim konceptam vidutājs: līdzības ar citām dzīves jomām, kuras saprotam labāk[ 3 ]. Iespējams, tādēļ Ungārijā korupcijai veltītās metaforas salīdzinoši daudz atsaucas uz feodālajām attiecības formām (karaļi un vasaļi), kamēr Latvijā ir krāšņa un daudzveidīga lauksaimniecības terminoloģija, kas ļauj mums vizualizēt korupciju atbilstoši norisēm silē vai kūtī. Neesam gan vienīgie, kas valsti iedomājas kā govi, kuras resursus var „slaukt”, – lai gan šādu terminoloģiju lietojam īpaši bieži, šādu līdzību sapratīs arī citi eiropieši.
Visās mūsu analizētajās sabiedrībās atradām līdzīgas korupcijai veltītas metaforas (korupcija kā ienaidnieks, korupcija kā sērga, korupcija kā kaut kas smirdīgs, korupcija kā objekts ar tumšu ēnu), bet niansēs nacionālās īpatnības vai īpašie termini var būt svarīgi. Piemēram, Austrumeiropas valstīs termins „oligarhi” tiks saprasts līdzīgi kā Latvijā, bet Rietumeiropā tam varētu būt nepieciešams skaidrojums, lai pārliecinātos, ka iedomājamies līdzīgas parādības.
Lielā mērā Latvijas sabiedrības spēju saskatīt to, ko nozīmē korupcija, veido un vienlaikus ierobežo Korupcijas novēršanas un apkarošanas biroja (KNAB) eksistence[ 4 ]. Ja vienkāršo: korupcija Latvijas preses uztverē ir tas, ar ko nodarbojas KNAB. Šāds skatījums rada aklo zonu, piemēram, mums ir grūtāk iedomāties, ka korupcija (piemēram, kukuļošana konkurenta interesēs) eksistē ne tikai publiskajā, bet arī privātajā sfērā –bankās, apdrošināšanās sektorā, medijos, sportā. KNABam dažādu iemeslu dēļ privātā sektora korupcijas jautājumi nav tikuši uzticēti, toties šī iestāde strādā ar politisko partiju finanšu jautājumu kontroli – līdz ar to Latvijā partiju finanšu pārkāpumi ar vieglāku roku pieskaitīti korupcijas jomai, nekā, piemēram, Lielbritānijā.
Starptautiskie salīdzinājumi izgaismoja kādu pozitīvu Latvijas mediju iezīmi. Salīdzinājumā ar citām valstīm, kas reiz piederēja pie sociālistiskā bloka, Latvijas laikrakstu pieeja korupcijai kā tēmai ir pamatīgāka: ne tikai izstāstīt par konkrētiem korupcijas gadījumiem, bet arī rūpēties par korupcijas cēloņu novēršanu – piemēram, prasot no amatpersonām un politiskajām partijām redzējumu korupcijas mazināšanai, kā arī atspoguļojot jaunu likumu tapšanu un gaitu.