Iesākot rakstīt šo blogu, man laikam būtu jāizskaidro sava vairāku nedēļu prombūtne.

Nebija iedvesmas un kopumā šausmīgs garastāvoklis.

Kādēļ?

1. Šī grāmata: The Shock Doctrine: The Rise of Disaster Capitalism ; Naomi Klein

   Sagrāva manu skatījumu uz daudzām EKONOMIKAS/POLITIKAS lietām. “Mežonīgais” (plēsonīgais) kapitālisms man jau senāk šķita nehumāna parādība, bet uzskatīju, ka tas ir 1) neizbēgams; 2) ilgākā laika perspektīvā attaisnojams. Tagad vairs nē.

   Neatceros, kad vēl es būtu raudājusi, lasot non-fiction literatūru. Ļoti smagi – it sevišķi par Šrilankas/Taizemes zvejniekiem pēc cunami un par Irāku. Daudz savādāk skatos uz 90to gada sākuma notikumiem Latvijā.

2. 
   Šī grāmata: Against Civilization: Readings and Reflections; John Zerzan un filma pēc šīs grāmatas motīviem: Ancient Futures: Learning from Ladakh; Helena Norberg-Hodge

   Sagrāva manus līdzšinējos priekšstatus par CIVILIZĀCIJU. Grāmata ir anarhiski vērstu rakstu kopojums, filma – stāsta par senajām Lādahas kopienām. Abās tiek parādītās sabiedrības “pirms civilizācijas”, parādot, ka tās daudzējādā ziņā bija daudz humānākas, nekā pašreizējās.

3. 
   Šī grāmata: The Lucifer Effect: Understanding How Good People Turn Evil Philip Zimbardo;

   Iznīcināja manas palikušās ilūzijas par CILVĒKIEM, lai gan līdzīga rakstura psiholoģisku eksperimentu aprakstus biju lasījusi iepriekš. Šī grāmata ir īpaša ar to, ka tajā ļoti sīki tiek izklāstīta Stanfordas cietumu eksperiments, kura laikā divas studentu grupas tika sadalītas “ieslodzītajos” un “cietumssargos” un kas no tā iznāca. Eksperimenta rezultāti tiek vispārināti uz mūsdienu sabiedrībām, atsevišķi pievēršoties tādu parādību kā Abu Ghraib cietumnieku spīdzināšanai un tās likumsakarībai (autors pierāda, ka tas ir vairāk sistēmas spiedienu, ne indivīdu ļaunuma/bezatbildīguma/ciniskuma rezultāts). Ja vēl to apvieno ar šo grāmatu (Eichmann in Jerusalem: A Report on the Banality of Evil; Hannah Arendt) un šo 8 stundas garo filmu (Shoah (1985) Claude Lanzmann), tad gala rezultāts bija permanenta depresija gandrīz mēneša garumā.
   

Kopumā efekts bija graujošs, kas izraisīja arī savdabīgus blakus efektus: savādāk sāku skatīties uz lietām, kas varbūt vēl nesen man būtu izraisījušas spēcīgas emocijas un viennozīmīgu attieksmi. Piemēram, attiecībā uz Roberta blogā pieminēto KNAB pētījumu par Latvijas iedzīvotāju gatavību iesaistīties korupcijā. Kamēr vēl varu savu psiholoģisko stāvokli norakstīt uz depresiju, atļaušos pateikt dažas neordināras lietas.

Vai mani izbrīna sabiedrības lielā tolerance pret korupciju? Neizbrīna. Vai man tas šķiet nožēlojami? Jā, bet aizvien vairāk no sistēmas, ne no indivīdu pašu izvēles skatpunkta. Vai es šos cilvēkus nosodu? Drīzāk nē, jo vairs nespēju korupciju vērtēt tik abstraktās kategorijās, atrauti no katra atsevišķā korumpanta stāsta. Rezumējot: man aizvien vairāk sāk šķist, ka System Made Me Do It patiesībā ne vienmēr ir pilnīgi nejēdzīgs arguments.

Lai paraksturotu savas pārdomas, aprakstīšu savu vakardienas diskusiju ar kādu trolejbusa konduktori:

“Viņa (čukstus): meitenīt, uz kurieni braucat?

Es: līdz centrālajai stacijai;

Viņa, iespiežot man rokā nupat nopirkto biļeti: Biļetīti neizmetiet, es pēc tam kompensēšu;

Es (pēc dažām sekundēm, konduktorei atgriežoties): Vai jūs zināt, ka tā nedrīkst darīt?

Viņa: Ja negribi, neatdod;

Es: Jūsu dēļ trolejbusa biļetēm cena ir dārgāka;

Viņa: Ja būtu mums normālas algas …;

Es: tādā veidā algas lielākas nekļūs.”

Kādēļ es jau otro dienu nevaru beigt par šo sarunu domāt?

Tādēļ, ka man ir neatbildēti jautājumi pašai priekš sevis:

1. Vai es emocionāli nosodu šo konduktori? Nē, jo nespēju viņu vērtēt – saprotot, ka tas būs liekulīgi, jo atrodos priviliģētākā situācijā un neko par viņu nezinu.
2. Vai man VAJADZĒTU konduktori nosodīt, nezinot, kādēļ viņai šī nauda bija vajadzīga? Iedomāsimies, ka tas ir vienīgais darbs, ko viņa var veikt, un algas nepietiek ģimenes pabarošanai. Es šobrīd neesmu pārliecināta, ka tas nav attaisnojums …
3. Vai es drīkstēju lietot argumentu par biļešu dārgākajām cenām, labi atceroties Valsts Kontroles atzinumu, ka pēdējais cenu palielinājums Rīgā ir balstīts uz visai miglainiem apsvērumiem – ka jau 30 santīmi bija par augstu? Lēcienam uz 40 santīmiem, tātad, nebija sakara ar to, ka konduktori daļu biļešu naudas piesavinās.

   Tad kā pateikt: “Tu izlaupi kopīgo īpašumu (apkrāp darba devēju)”, vienlaicīgi saprotot, ka nevarēsi izskaidrot reālo kaitējumu, kas ar šādu rīcību tiek nodarīts, un kā šis kaitējums pārsver krāpnieka varbūt visai cilvēciski saprotamās vajadzības?

4. Vai man vajadzēja uzrakstīt sūdzību par šo konduktori? Nezinu, bet es neuzrakstīju. Kādēļ? Nezinot neko par šo cilvēku, viņa īpašajiem apstākļiem, negribēju būt līdzatbildīga par to, ka konduktore zaudēs darbu. Vai tas ir amorāli/ pilsoniski bezatbildīgi? Varbūt ir …
5. Vai ir taisnīgi atsevišķam korupcijas/krāpšanas dalībniekam pārmest sabiedrības/darba devēja īpašuma izlaupīšanu, zinot, ka tādas “self-help” darbības attiecīgajā jomā ir plaši izplatītas? Šī konduktore tāpat nesaņems lielāku algu, pat ja strādās pilnīgi godīgi, jo citi konduktori taču šo praksi turpinās.

Citiem vārdiem sakot – vai var no atsevišķiem indivīdiem gaidīt pretēju rīcību tai, uz ko to mudina mūsu sabiedrības, ekonomikas uzbūve, kopā ar pietiekamu pret-korupcijas izglītības un tradīciju neesamību? Tas, ka situācija un sistēma mēdz salauzt gandrīz katru, ir pietiekami pārliecinoši sociālajā psiholoģijā pierādīts (skat. Milgrama eksperimenti – tie pierādīja, ka, ja ir tam atbilstoša situācija, vairāk kā 65% ir gatavi savu līdzcilvēku pat nogalināt).

Varbūt svarīgākais iemesls, kādēļ Latvijā tik daudzi ir toleranti pret korupciju, ir nevis tāds, ka mums ir īpaši bezatbildīga sabiedrība, bet gan kaut kas nav kārtībā tieši ar sistēmiskiem aspektiem – tie pieļauj un pat veicina korupciju, kā arī cilvēki pietiekami nesaprot, tieši kādu kaitējumu viņu rīcība nodara. Turklāt sistēma, manuprāt, ir svarīgāka, nekā izpratne – nedomāju, ka kādreiz nosodīšu izmisumā nonākušu māmiņu, kas sniedz “pateicību” ārstam, lai viņas bērnam nebūtu mēnešiem jāgaida uz operāciju. Bet politiķus, kas šādu sistēmu izveidojuši, – gan.

Tādēļ, neskatoties uz manām perspektīvu maiņām, es joprojām turpinu uzskatu, ka cīņu ar korupciju ir jāsāk “no galvas” – tur vismaz korumpantu rīcība un vēlmes neizraisa empātiju, un arī nodarītais kaitējums ir daudz saprotamāks. Citiem vārdiem sakot – jāsāk nevis ar cerību uz godīgākiem konduktoriem, bet gan ar “Rīgas Satiksmes” vadības darba izvērtēšanu, kas šādus korupcijai piemērotus apstākļus rada. Tad, kad korupcijas iespējas un vajadzība pēc koruptīvas rīcības būs samazinātas, varēs sākt cerēt uz “mazāk nožēlojamu” sabiedrību.