Raksts

Korupcija ir Latvijas kultūras sastāvdaļa


Datums:
10. septembris, 2002


Autori

Laura Ķezēna


Foto: V. Stīpnieks

Ko mums dod nosodīšana un publiska spriedelēšana par kārtējo kukuļdošanu, kārtējo korupcijas skandālu un citām lietām, ja sabiedrība “aploksnes” pieņem kā normu. Kā kultūras sastāvdaļu.

Korupcijas jautājums sabiedrībā regulāri aktualizējas saistībā ar ikgadējā Korupcijas uztveres indeksa publikāciju un nodošanu sabiedrības izvērtēšanai. Par šī indeksa korektumu un ticamību ir izteikušies vairāki neapmierinātie un kā pēdējais – laikraksta “Dienas Bizness” galvenais redaktors Paidera kungs pilsētas kanāla TV5 diskusiju raidījumā Ideja Online šā gada 2. septembrī. Šī informācija tika saukta par melīgu un tādu, kas neatspoguļo reālo situāciju valstī. Tomēr, lai kā negribētos atzīt, šoreiz ir jāsaka, ka mūsu valstī korupcija “sit augstu vilni”. Ja ikvienam Latvijas iedzīvotājam pajautātu, kuras valsts nozares ir visvairāk korumpētas, pilnīgi nevilcinoties sekotu atbilde – ceļu policija, valsts ierēdņi, muitas sektors un daudzi citi. Par korupcijas esamību liecina sabiedrības neuzticība dažādām valsts institūcijām. To apzinoties, paliek skumji, jo šādā gadījumā vismazāk korumpētās vai pilnībā tīras no korupcijas ir baznīcas un radio. Tieši šīm grupām sabiedrības uzticības koeficients visos laikos ir bijis viens no augstākajiem.

Manuprāt, Latvijas lielākā problēma ir tā, ka valsts mērogā nav oficiāli ar likumu pieņemta korupcijas definīcija kā tas ir, piemēram, mūsu kaimiņvalstī Igaunijā. Neskatoties uz to, ka NVO “Sabiedrības par atklātību – Delna” mājas lapā ir atrodama korupcijas definīcija, to nevar piemērot visas valsts mērogā, jo tai nav likuma spēka. Situācijā, kad nav šādas korupcijas definīcijas, var rasties tādi dati, kā korupcijas indeksa publikācijā, kad Latvija atrodas līdzās Āfrikas valstīm. Tas nav diez cik pagodinoši NATO un ES kandidātvalstij. Daļu vainas var novelt uz zemajām algām attiecīgajos sektoros, bet tad ir tāds jautājums – kāpēc korumpēti ir ceļu policisti, nevis pastnieki, jo arī viņiem algas ir zemas.

Korupciju valstī var uzskatīt kā sava veida sērgu, kas izplatās neierobežotā platībā, ietverot sevī dažādu institūciju, rasu, tautību un dzimuma pārstāvjus. Vislielāko postījumu korupcija, protams, nodara valsts ekonomikai. Padomāsim vien par to, cik liels varētu būt Latvijas valsts budžets, iespējams, bez deficīta, ja ikviens samaksātu obligātos nodokļus, nedotu kukuļus un ievērotu paredzētās procedūras, nevis censtos tās apiet.

Valsts tēla veidošanai laikā pirms plānotajiem pasākumiem arī šāds korupcijas indekss nenāk par labu. Ir tik daudz darba ieguldīts, lai popularizētu Latvijas vārdu pasaulē saistībā ar Eirovīzija 2003 pasākumu, tomēr tādas lietas kā šī visus labos centienus vienā mirklī sagrauj.

Līdz ar korupcijas ieviešanu ikdienas dzīvē tiek degradēta sabiedrības kultūra un izpratne par morāli. Ko mums dod nosodīšana un publiska spriedelēšana par kārtējo kukuļdošanu, kārtējo korupcijas skandālu un citām lietām, ja sabiedrība “aploksnes” pieņem kā normu. Kā kultūras sastāvdaļu. Pasaules banka savā novērtējumā un atzinumā par korupcijas līmeni Latvijā ir atzinusi, ka “Latvija ir milzīgas korupcijas krīzes priekšā”. Šo krīzi var uzskatīt par tik lielu, ka korupcija šajā pašā ziņojumā tiek minēta kā latviešu kultūras sastāvdaļa. Vai tas nozīmē, ka termins “korupcija” turpmāk gulsies vienā plauktiņā ar latviešu tautas dziesmām, Dziesmu svētkiem un pārējām tradīcijām, kas ir daļa no mūsu kultūras? Protams, šeit var runāt par mantojumu no Padomju Savienības un īpašām korupcijas teorijām postsociālisma valstīs, tomēr es nekādā gadījumā nevēlos pieļaut, ka šis apgalvojums kļūst par mūsu ikdienu.
Izmantoju radušos situāciju un devos uz starptautisko antikorupcijas semināru, kas notika no 26.- 30. septembrī Lietuvā. Šajā seminārā piedalījās jaunieši (vidusskolas un universitātes vecumā) no piecām valstīm – Vācijas, Polijas un trim Baltijas valstīm. Semināra galvenā nozīme bija veicināt jauniešus domāt un rīkoties, lai mazinātu korupcijas izplatību. Iespējamie pasākumi iekļauj izglītības programmas, kurās detalizēti tiek izskaidrota korupcijas un kukuļdošanas būtība, kādas briesmas tā rada sabiedrības un valsts nākotnei. Korupcijas novēršana nav iespējama vienas nedēļas vai pat gada laikā. Tautas paruna saka, ka “zivs pūst no galvas”. Šo parunu var attiecināt uz Latvijas situāciju. Sabiedrības augstākās amatpersonas nerāda atbilstošu piemēru citiem. Ikdienā vidusmēra iedzīvotājs to vien tik dzird, kā kārtējais deputāts pārkāpis satiksmes noteikumus, bet Saeima to nav izdevusi sodīšanai, tur un tur atkal noticis interešu konflikts, pastāv aizdomas, ka… Šādi un līdzīgi izteikumi nonāk arī līdz bērniem. Šīs mazās nevainīgās būtnītes tiek samaitātas ar tā jau skarbo dzīves ikdienu, bet tagad vēl klāt nāk tas, ka korupcija ir kultūras sastāvdaļa! Vai Latvijai ir izredzes kļūt par korupcijas Meku? Vai tā tāda ir jau šobrīd? Atbildi mēs varam meklēt katrs sevī, bet lai nākotnē samazinātu korupcijas skandālus un korupciju valstī, ir jāpievērš uzmanība jaunāko klašu skolnieku izglītošanai, likumu pilnveidošanai, kā arī jauniešu iesaistīšanai problēmas risināšanā. Par to, ka Latvijas jaunatne ir entuziasma un gribasspēka pilna, šaubām nevajadzētu būt. Ir jādod mums iespēja izstrādāt projektus, jārod atbalsts un kopīgiem spēkiem jādara viss, lai nākamās paaudzes apzinātos vārdu “korupcija ir slikta” patieso jēgu. Un patiesībā mazināt korupciju kaut vienā no sabiedrības sfērām ir pavisam vienkārši. Medicīna. Ja jau tā ir norma, ka cilvēks maksā “pateicību” ārstam, tad to visu vajag noteikt ar likumu un pēc definīcijas šāda maksāšana vairs nebūs korupcija vai kukuļdošana… Vajag tikai vēlēties, bet reizēm šķiet, ka valsts amatpersonas apzināti kavē korupcijas novēršanu…

Creative commons licence ļauj rakstu pārpublicēt bez maksas, atsaucoties uz autoru un portālu providus.lv, taču publikāciju nedrīkst labot vai papildināt. Aicinām atbalstīt providus.lv ar ziedojumu!