Referāts konferencē "Bizness un sabiedrība – savstarpējā sociālā atbildība?" 2002. gada 24. aprīlī

Godātie konferences organizētāji un dalībnieki!

Dāmas un kungi!

Esmu ļoti pagodināta par man doto iespēju uzstāties šajā konferencē. Diskusija par Apvienoto Nāciju iniciatīvas -“Globālais līgums” iedzīvināšanu Latvijā ir liels notikums visai mūsu valsts sabiedrībai. Tā patieso nozīmi gan mēs, kas esam šeit sapulcējušies, gan arī visa Latvijas sabiedrība tā īsti novērtēs tikai ilgākā perspektīvā. Protams, ja vien mēs šeit runāto pietiekami enerģiski īstenosim savā ikdienas darbā.

Ievads

Sava ziņojuma pamatā es vēlos likt tēzi, ka vidēji statistiskais Latvijas uzņēmējs šodien ir gan sociāli aktīvs, gan arī sociāli atbildīgs cilvēks. Kaut lielai daļai uzņēmēju Latvijā droši vien pagaidām nav nekādas informācijas par “Globālā līguma” principiem, tomēr savas dzīves un biznesa sociālās saites viņi veido gluži instinktīvi, paļaujoties uz acīmredzamiem, loģikas, morāles un ētikas apsvērumiem.

Tāpat kā jebkura atbildīga un aktīva persona, uzņēmējs rada ap sevi pozitīvas pārmaiņas. Gluži kā ūdenī iemests akmens rada viļņošanos. Jebkura cilvēka dzīvē šīs viļņošanās virzienu nosaka loģiska un vispārzināma prioritāšu skala: “Ģimene – darbs – sabiedrība”.

Uzņēmējs spēj radīt lielākus “vilnīšus” nekā vairums sabiedrības, jo viņam, bez sociālās aktivitātes un intelekta piemīt arī saimniecisks spēks – vairot materiālās vērtības un nodrošināt iztikas iespējas citiem cilvēkiem.

Gatavojoties runai šajā konferencē un meklējot nepieciešamo informāciju, es pārliecinājos, ka, pagaidām Latvijā biznesa sociālās atbildības pilnveidošanas jautājumi atrodas lietišķo aprindu un biznesa žurnālistikas uzmanības perifērijā.

Savas runas sākumā minēju, dzirdot šīs konferences atreferējumus, daudzi Latvijas uzņēmēji droši vien pirmo reizi vispār uzzinās par Apvienoto Nāciju “Globālo līgumu” principiem. Tomēr, es esmu pārliecinājusies, ka situācija sāk strauji mainīties dažu pēdējo mēnešu laikā.

Te man ir jāuzsver: diskusiju un informācijas trūkums šajā sfērā nenozīmē Latvijas uzņēmēju sociālo bezatbildību. Gluži tāpat fakts, ja kāds cilvēks nezina nošu rakstu, nenozīmē, ka viņš nespēj dziedāt. Daudzi “Globālā līguma” principi jau ilgus gadus Latvijā tiek īstenoti praksē. Tas notiek instinktīvi, reizēm varbūt arī nepietiekami konsekventi vai neprasmīgi, gluži vai no jauna gudrojot velosipēdu. Mēs daudz ko vēl nezinām, taču gribam to uzzināt un īstenot praksē. Tāpēc “Globālais līgums” ir svarīgs Latvijas lietišķajām aprindām kā efektīva uzņēmēju sociālās atbildības tehnoloģija.

Tam, kāpēc biznesa sociālajiem aspektiem līdz šim Latvijā pievērsts nepelnīti maz uzmanības, ir gluži objektīvs izskaidrojums. Uzņēmēji bija aizņemti ne tikai ar sava biznesa radīšanu un nostiprināšanu. Tiem joprojām ir jāpiedalās saimnieciskām aktivitātēm nepieciešamās infrastruktūras un likumdošanas – visa, tā, ko mēs saucam par “biznesam labvēlīgu vidi”– veidošanā. Šādos apstākļos dzīvojot, neizbēgami daudz vairāk uzmanības pievērsts ikdienišķiem izdzīvošanas un biznesa taktikas jautājumiem. Taču šobrīd, liekas, ka drudžainās rosības laiks ir beidzies, un mēs sākam domāt ilgtermiņā, pievēršoties stratēģiskiem jautājumiem, kuru vidu viens no nozīmīgākajiem, protams, ir korporatīvā sociālā atbildība.

Uzņēmēji ir gatavi diskusijai ar darba ņēmējiem, to apvienībām, zinātniekiem un valsts ierēdņiem par to, kādi būtu Latvijai nepieciešamie biznesa sociālās atbildības standarti. Taču šai diskusijai ir viens objektīvs ierobežojums: uzņēmumu darbības saimnieciskā efektivitāte. Nekāda moralizēšana neattaisnos negatīvu bilanci un uzņēmuma bankrotu. Darba ņēmēji un valsts nedrīkst izvirzīt atalgojuma vai sociālās aizsardzības prasības, kam nav ekonomiska un tiesiska seguma. Noplicinot uzņēmumus un padarot tos konkurēt nespējīgus, rezultāts ir iznīcinātas darba vietas un vairots bezdarbnieku skaits. Iespējami draudi, ka saimnieciskā lejupslīde tiek izraisīta sociālā taisnīguma vārdā.

Korporatīvas sociālās atbildības principi spēj iesakņoties un veiksmīgi darboties tad, ja tie ir ekonomiski pamatoti. Ja tie ir paša uzņēmuma apzināti un ievēroti, tie var dod uzņēmumam reālu saimniecisku efektu! Manuprāt, tieši šis moments ir akcentēts arī “Globālajā līgumā”.

Es beidzu ievadu un ķeros klāt pie sava lasījuma pamattēmas – apliecināt Latvijas uzņēmēju sociālās atbildības apziņu.

Uzņēmējs kā sociāli atbildīgs pilsonis – ģimene un apkārtējā vide

Jebkura darbaspējīga cilvēka sociālās atbildības patiesais mērs ir spējas un griba gādāt pašam par sevi un tuviniekiem. Kā publiskās intervijās un privātās sarunās atzīst paši Latvijas uzņēmēji, iesaistīšanās biznesā daudziem bija kā lēciens tumsā – esot bez priekšzināšanām, bez starta kapitāla, par valsts atbalstu vai atvieglotu bankas aizdevumu nemaz nerunājot. Viena no visnozīmīgākajām motivācijām, kas viņiem lika riskēt, bija atbildība par savu ģimeni, tās labklājību un bērnu nākotni.

Šis cilvēciskais pienākums kļuva par dzinuli daudz pilnīgāk realizēt savu potenciālu, pārvarot vispārēju inerci, mazdūšību, nezināšanu un gluži cilvēciskās bailes – mainīt vidi un mainīties pašam.

Rūpes par savu ģimeni un vēlme dzīvot sakārtotā vidē ir viens no būtiskākajiem cilvēka sociālās aktivitātes rosinātājiem. Rezultātā iegūst ne tikai radinieki, bet arī plašāks cilvēku loks.

Latviešu uzņēmējiem nav raksturīgi centieni norobežoties no sabiedrības. Šie cilvēki vāc ziedojumus skolām, kurās mācās viņu bērni vai kurās viņi kādreiz ir mācījušies. Tā skolas iegūst līdzekļus, kas ļauj tām nodrošināt labākas iespējas mācīties katram skolniekam. Par ziedotāju naudu tiek padarīts tas, kam valsts nevar vai nevēlas atrast finansējumu. Pati esmu ziedojusi gan savu bērnu skolai, gan dzimtajai Gulbenes vidusskolai.

Tāpat uzņēmēji, iesaistoties baznīcu draudzēs, palīdzt atjaunot dievnamus. Viņi aktīvi iesaistās pašvaldību politikā un savas dzīvesvietas saimniecisko lietu risināšanā. Turklāt, šajās aktivitātēs nav jāmeklē kaut kādi publicitātes, pašreklāmas apsvērumi. Tā ir cilvēka dabiska vēlme sakārtot savu dzīves telpu.

Attiecības ar darba ņēmējiem, biznesa kultūra

Protams, korporatīvās sociālās atbildības mugurkaulu un mūsu šodienas diskusijas pamatu veido ne līdzdalība skolnieku vecāku padomē vai salabots baznīcas jumts, bet pavisam citas lietas: godprātīgas darba devēju attiecības ar darba ņēmējiem, augsta biznesa kultūra un ētika. Tomēr tās, kā liecina mana pieredze, ir savstarpēji cieši saistītas lietas.

Kāda tad šodien ir Latvijas lietišķo aprindu un uzņēmumu sociālās atbildības līmeņa atbilstība “Globālajā līgumā” deklarētajiem principiem: cilvēktiesību un darba tiesisko attiecību nelokāma ievērošana, apkārtējās vides saudzēšana?

Droši vien jāatzīst, ka šobrīd mēs esam visai tālu no ideāla, bet nereti – pat no viselementārākajām prasībām. Ar dažiem nevērīgi izteiktiem un no konteksta izrautiem statistikas piemēriem pilnīgi pietiktu, lai klausītājos rastos priekšstats par Latviju kā neglābjamu bēdu leju, kā sociālo katastrofu epicentru.

Tikai viens piemērs: Valsts darba inspekcijas vadītājs ir atzinis: no tiem 60 līdz 70 tūkstošiem darba drošības pārkāpumu, ko gada laikā inspekcija konstatē, ap 60 procentiem ir organizatorisks raksturs, tātad tā ir darba devēju vaina. (Avots: Db, 15.01.2002.)

Es vai kāds cits runātājs varētu vēl turpināt jūs šokēt, žonglējot ar statistiku. Atrast sliktās ziņas vienmēr ir vieglāk nekā labās.

Gluži tāpat kā mēs visi kopā varētu šo konferenci aizvadīt, izsakot savu sašutumu par darba apstākļiem skandināviem piederošajā Līvānu šūšanas fabrikā, par kuriem atgādināja “Delfu” portālā publicētās atsauksmes par turpat publicēto, “Globālajam līgumam” veltīto Vitas Savickas kundzes rakstu.

Tomēr šīs konferences mērķis ir pilnveidot un attīstīt, nevis noliegt un kritizēt. Tādēļ aicinu klatesošos situāciju vērtēt, neaizmirstot par iepriekšējos gados panākto progresu.

Gan biznesa kultūrā, gan arī valsts politikā un sabiedriskajā domā. Jo konferences mērķis ir šo progresu paātrināt un nostiprināt pozitīvās pārmaiņas.

Mūsu uzņēmējiem ir griba mācīties un pilnveidot savu biznesa kultūru. Neviena pamatota, ekonomiski racionāla sociālās atbildības prasība, kas tikusi izvirzīta Latvijas lietišķajām aprindām, nav tikusi ignorēta vai apkarota. Atvērtība un respekts pret globālām vērtībām ir tās īpašības, kas ļauj man apgalvot – Latvijas uzņēmējs ir sociāli atbildīgs cilvēks.

Atcerieties, ka vēl pirms dažiem gadiem avīžu sludinājumos, piedāvājot darbu, tika izvirzītas prasības, kas diskriminēja noteikta vecuma vai dzimuma cilvēkus. Toreiz tas tika uzskatīts par normu. Mobilo tālruņu firma atteica cilvēkam abonentu, veikals atteicās viņam pārdot televizoru uz nomaksu. Viņš, lūk, esot par vecu. Pensionārs – tātad nabags. Šodien kaut kas tāds vairs netiek pieļauts.

Vēl nesen Latvijā valdīja “invalīdu aklums” – līdzcilvēki viņu tiesības uz darbu, brīvu pārvietošanos un pilnvērtīgu dzīvi gandrīz vai pilnībā ignorēja. Arī šodien diemžēl mēs vēl esam tālu no plašas invalīdu iesaistīšanas algotā darbā. Te ir vajadzīga valsts programma, tās atbalsts darbavietu aprīkošanai un nodokļu atlaides. Tomēr mēs esam liecinieki tam kā mainās Latvijas sabiedrības attieksme, arvien vairāk respektējot šo cilvēku vajadzības ēku celtniecībā vai pakalpoju sniegšanā.

Šodien, vērtējot uzņēmumu ieguldījumu strādājošo apmācībā, starp deviņām Eiropas Savienības kandidātvalstīm Latvijai ir trešais labākais rādītājs – 53 procenti uzņēmumu apmāca savus darbiniekus.

Latvijas darba devēji sāk veikt maksājumus savu darbinieku rēķinos privātajos pensiju fondos. Kā piemēru varu nosaukt: Gulbenes kokapstrādes uzņēmumu “Grodi”, Talsu rajona zivju pārstrādes un tirdzniecības uzņēmumu “Banga”, pašvaldības uzņēmumu “Tukuma ūdens”. Un tie nebūt nav vienīgie. Arvien vairāk uzņēmumu Latvijā deklarē, ka to darbinieki ir nozīmīga firmas kapitāla daļa.

Mēs esam pašā ceļa sākumā – ne tikai uzņēmēji, arī sabiedrība un valsts. Darāmo darbu saraksts ir tik garš, ka tas var nobiedēt jebkuru. Turklāt viss tajā uzskaitītais ir jāveic tūlīt, jo nav atliekams. Mēs esam kā skolnieki, kas vēl apgūst ābeci, bet skolotāji jau prasa kārtot izlaiduma klases eksāmenus un pat ieskaita parādus par nenokārtotiem augstskolas kolokvijiem.

Daudzās nozarēs vēl ir nepieciešams “lielais lēciens” likumdošanā, sabiedriskās domas un biznesa principu koriģēšanā.

Latvijas uzņēmumiem sociālās atbildības mūsdienu standartu operatīvu ieviešanu traucē pilnīgi objektīvi apstākļi: nepieciešamība veidot un nostiprināt savu biznesu finansu resursu bada un sakāpinātas konkurences apstākļos. Domāju, ka es varu aizbildināt daudzus kolēģus ar tīru sirdsapziņu. Jo savu biznesu izdevējdarbībā man ir izdevies veidot pietiekami efektīvi, netaupot uz strādājošo sociālās apdrošināšanas vai darba apstākļu drošības rēķina.

Šobrīd efektīvs ārējais spiediens, kas paātrina sociālās atbildības progresu Latvijā, ir racionālu Eiropas Savienības normatīvu ieviešana Latvijā. Uzņēmējiem – ārzemju partneru izvirzītās prasības. Šī spiediena efektivitāti nosaka tas, ka prasību izpilde dod konkrētu atalgojumu – papildus līdzekļus, jaunas attīstības iespējas vai garantijas mūsu preču noietam – kā, piemēram, “zaļais sertifikāts” koksnes eksportam.

Viens no “Globālā līguma” aspektiem, kurā Latvijā šobrīd notiek būtiski uzlabojumi, ir uzņēmumu pilnveidošana atbilstoši dabas aizsardzības prasībām. Tas ir viens no jūtamākajiem bet arī dārgākajiem ārējā spiediena piemēriem. Eiropas Savienība Latvijai ir izvirzījusi daudz stingrākas prasības nekā tās šobrīd ir spēkā dažām savienības dalībvalstīm. Tikai ES pieprasīto īpašo sertifikātu īpaši kaitīgām rūpniecības nozarēm jeb A kategorijas integrēto atļauju ieviešana 59 uzņēmumos vien prasīs vairāk nekā 700 miljonus eiro.

Tiek veidota “Zaļā punkta” kompleksā atkritumu savākšanas un pārstrādes sistēma.

Nelielais Dobeles sadzīves ķīmijas uzņēmums Spodrība ir atvēlējis 40 tūkstoši latu prasību ieviešanai un Vides pārvaldības standarta ISO 14 000 iegūšanai. Savukārt tērauda ražotājs “Liepājas metalurgs” ik gadu savā modernizācijā un vides prasību ievērošanā ieguldīs miljonu latu.

Latvijas starptautisko autopārvadātāju asociācija Latvijas auto, strauji palielinājusi “Eiro 3” standartam atbilstošu jeb satiksmei un videi drošu automašīnu īpatsvaru. Šajā ziņā tā ir nodrošinājusi mūsu valstij ceturto drošāko kravas autoparku visā Eiropā. Mēbeļu apstrādes un koku eksportētāji iesniedz pieteikumus “FSC” jeb Mežu uzraudzības padomes (Forest Stewardship Council) sertifikātam. Tas apliecina, ka koksne iegūta vai prece izgatavota ievērojot augstus vides aizsardzības, darba un sociālās drošības standartus.

Pagājušajā gadā bioloģisko saimniecību skaits Latvijā palielinājās trīs reizes. Tās saņem vides kvalitātes sertifikātus, kas dod tiesības lietot vienoto preču zīmi “Latvijas ekoprodukts”. Zemnieku saimniecība “Vec-apēni” ražo ekoloģiski tīrus garšaugus, zaļumus, diedzējumus. Sabiedrība ar ierobežotu atbildību “Zelta klinģeris” ražo bioloģiski sertificētu maizi. Valmieras rajona Kauguru pagasta saimniecība “Sietiņi” nodarbojas ar bioloģisku lopkopību. Šiem uzņēmējiem tieši sociālā atbildība ir likusi atkāpties no ierastajām ķimizētās ražošanas metodēm, ieguldot savu spēku un līdzekļus videi un cilvēkam veselīgas pārtikas ražošanā. To panākumi ir mudinošs paraugs citiem lauksaimniekiem.

Biznesa pašorganizēšanās

Varbūt arī “Globalajā līgumā” īpaši nepieteikts, bet manuprāt, ļoti svarīgs korporatīvās sociālās atbildības apliecinājums ir uzņēmēju spēja pārvarēt konkurences uzcelto žogu un apvienoties savas nozares kopējo interešu aizstāvēšanai.

Dažādu uzņēmēju organizāciju un nozaru asociāciju veiksmīga darbība kalpo visai sabiedrībai, jo attīsta saimniecisko vidi un vairo vispārējo labklājību.

Piemēram, ļoti būtisks ir Latvijas Tirgotāju asociācijas aicinājums kooperēties mazajiem veikaliem un lauku patērētāju biedrībām. Tas ļautu šiem uzņēmumiem veiksmīgi pretoties lielveikalu ekspansijai. Akciju sabiedrība “Liepājas patērētāju biedrība” jau ir noslēgusi vienošanos par kopīgu tirdzniecības tīkla izveidi, izmantojot franšīzes principu, ar Kuldīgas rajona patērētāju biedrību, Valmieras reģionālo patērētāju biedrību un Smiltenes sabiedrību ar ierobežotu atbildību “Madara ‘89”.

Rīt Rīgā notiks Mazā un vidējā biznesa forums. Domāju, arī šis pasākums uzskatāmi apliecinās, ka Latvijas uzņēmējus uztrauc ne tikai peļņa, bet arī viņu pienākums pret šo sabiedrību un valsti.

Biznesa attiecības ar sabiedrību, ar valsti un politisko varu.
Labdarība un sponsorēšana.

Diemžēl biznesa sociāli politiskajai aktivitātei – spējai organizēties, formulēt savas intereses un aktīvi ietekmēt likumdošanu, lai tās īstenotu, brīžiem mēdz būt bumeranga efekts. Tās uzkrītoši disonē ar lielā Latvijas sabiedrības daļā vērojamo sociālo sadrumstalotību, nespēju izvirzīt racionālas prasības un sekot, lai politiskā vara tās izpilda. Rezultātā Rūpniecības un tirdzniecības kameras, Darba devēju konfederācija un dažādo biznesa asociāciju veiksmīga lobiju darbība Saeimā un valdībā rada plašā sabiedrībā aizspriedumus par “valsts varas pakļaušanos kapitālam”. Uzņēmēji nav vainīgi, ka viņu saliedēta un prasmīga iedarbība uz varu tiem dod rezultātus, ko negūst citas interešu grupas, kas nespēj vai pat nevēlas organizēties.

Labdarība, mecenātisms, atbalsts sabiedriskām un to skaitā politiskām aktivitātēm tiek uzskatīts par ļoti būtisku cilvēka sociālās atbildības apliecinājumu. Šodien Latvijas pilsoniskās sabiedrības vājums ir izveidojis politisku paradoksu – vairums pilsoņu, pat galēji kreisi noskaņotie, pieņem kā normālu to, ka politiskās partijas ar finansiāliem ziedojumiem praktiski atbalsta tikai uzņēmēji. Ar “kapitāla varu” neapmierinātie balso par kreisiem politiķiem, kurus finansē lieli uzņēmumi. Partiju finansēšanas sistēmas maiņa te neko neuzlabos. Latvijas pilsoniskās sabiedrības briedumu apliecinās vēlētāju – darba ņēmēju gatavība ne tikai balsot par saviem politiskajiem favorītiem, bet arī apmaksāt to darbību.

Paldies Dievam, pavisam citāds noskaņojums sabiedrībā ir tad, ja līdzekļi tiek vākti labdarībai vai kultūras notikumu atbalstam.

Uzņēmējiem ir iespēja dot patiesi lielu ieguldījumu. Piemēram, laikraksta “Diena” labdarības akcijā “Saulainas dienas mūsu bērniem”, kad 160 tūkstoši latu tika savākti Bērnu klīniskās slimnīcas onkoloģijas nodaļas remontam, ziedoja ne tikai 75 uzņēmumi, bet arī vairāki tūkstoši privātpersonu.

Tāpat viens no veiksmīgākajiem dažādu ziedotāju spēku apvienošanas piemēriem ir Lejasstrazdu bērnu nams Dobeles rajonā. Šim mērķim ziedoja Dobeles rajona uzņēmumi, celtniecības firma “Kalnozols”, “Procter & Gamble” Latvijas birojs, uzņēmējs Viesturs Koziols un citi. Bērniem ir nodrošinātas iespējas gan ceļot, gan apgūt darba iemaņas, gatavoties pieaugušo cilvēku dzīvei.

Pateicoties daudziem izciliem pozitīviem piemēriem, dažu gadu laikā Latvijas uzņēmumi, no bieži vien neefektīva, haotiska un gadījuma rakstura ziedotāja izauguši par ziedotāju ar precīzu, plānotu un auglīgu filantropijas politiku.

Tādēļ arī labdarība šodien ir tā uzņēmēju sociālās atbildības izpausme, kas ir sabiedrības pamanīta un arī atzinīgi novērtēta.

Manis pašas vadītais “Lietišķās informācijas dienests” ir neliels uzņēmums, kura finansu iespējas nevarētu salīdzināt ar lielu ārzemju kompāniju pārstāvniecību rocību.

Mūsu uzņēmums labi izprot atšķirību starp sponsorēšanu un ziedošanu. Mums ir skaidri definēti labdarības mērķis, kritēriji un konsekventi izstrādāta rīcības programma, kas mums ļāvusi piedalīties nozīmīgu mākslas projektu realizācijā. Par savu mērķi esam izvirzījuši atbalstīt oriģinālus mākslas jaundarbus, kuru mērķauditorija ir bērni. Varam lepoties ar to, ka esam palīdzējuši tapt pirmajai 21.gadsimta latviešu orģināloperai bērniem – Jāņa Lūsēna un Māras Zālītes “Putnu opera”. Tas bija ļoti veiksmīgs mana uzņēmuma un citu Latvijas uzņēmēju sadarbības projekts ar Latvijas Bērnu Fondu. Pateicoties sadarbībai, izrādi Latvijas Nacionālajā operā varēja noskatīties tie Latvijas bērni un ģimenes, kuriem tā nebija finansiāli un tāluma dēļ, pieejama.

Šī pozitīvā pieredze pārliecināja mani kļūt par galveno finansiālo atbalstītāju jaunam, oriģinālam mūsdienu dejas projektam, ko realizēja Rīgas Horeogrāfijas skola – Olgas Žitluhinas un Andra Vilcāna mūsdienu dejas izrādei visai ģimenei “Alise”.

“Alises” pirmizrāde 7.aprīlī notika Latvijas Nacionālajā operā un es ceru, ka to noskatīsies visas ģimenes Latvijā.

Pieredze, organizējot līdzekļu vākšanu, liek man izdarīt diezgan rūgtu secinājumu: daudzi potenciālie ziedotāji, īpaši mazie uzņēmumi ārpus Rīgas, ir pietiekami sociāli atbildīgi un labprāt to apliecinātu, ziedojot savu artavu labdarībai.

Taču viņu labo gribu apslāpē dažādu nodokļu un nodevu iekasētāju tūlītējā nelāgā reakcija. Ziedojums ir kā signāls, ka ‘no šīs avs vēl kaut ko var nocirpt’, uzlikt uzņēmumam kādu nepamatotu maksājumu. Tā ir ļoti dīvaina ierēdņu reakcija, jo labdarība šodien paveic daudz no tā, kas būtu jādara valsts un pašvaldību iestādēm.

ANO “Globālā līguma” vērtējums

Tā kā šī konference ir veltīta ANO “Globālajam līgumam”, es atļaušos īsos vārdos izklāstīt savu viedokli par to, kas Latvijas uzņēmējiem varētu būt pievilcīgs šajā Apvienoto nāciju ģenerālsekretāra iniciatīvā. Mums vissvarīgais ir tas, ka “Globālais līgums”, ņemot vērā ANO prestižu, varētu būt glābiņš cīņā pret negodīgu konkurenci un dubultiem standartiem. Ir jāpalīdz cīnīties ar “pelēko ekonomiku” un “melno ekonomiku”, blakus kurām sevi arvien asāk piesaka tā, ko laikam jāsauc par “netīri balto” ekonomiku – ražotņu pārsviešana no attīstītām valstīm uz trešo pasaules zemēm. Latvijā ne reizi vien ir likvidēti perspektīvi biznesa projekti, kurus Rietumeiropas investori ir atteikušies realizēt, noskaidrojot, ka algu un sociālās atbildības ziņā te tomēr nav Dienvidaustrumāzija.

Kopsavilkums un secinājumi

Nobeigumā, apkopojot visu iepriekš sacīto, es droši apgalvoju, ka Latvijas uzņēmējs ir cilvēks ar augstu sociālās atbildības apziņu. Bieži vien viņš ir atbildīgāks par saviem kritiķiem. Un tādēļ Latvijas uzņēmējs ir atvērts “globālajam līgumam” un spēj pildīt tā izvirzītās saistības.

Ceru, ka šī konference un tās raisītās atziņas plaši atspoguļosies Latvijas lietišķajā presē, radot arvien nopietnāku rezonansi.

Noslēguma vārdi

Tāds kopumā ir mans skatījums par Latvijas uzņēmēju jeb korporatīvo sociālo atbildību.

Pateicos jums par man veltīto uzmanību!