Foto: Paolo Cuttitta palestine
Lai arī Eiropas Savienības kopējā ārpolitika uzlabojas gadu no gada, to joprojām ir grūti nosaukt par visu dalībvalstu kopēju rezultātu.
Kaut gan Eiropas Savienība visbiežāk tiek asociēta ar pievilcīgu ekonomiku, nevis spēcīgu ārpolitiku, pēc pētnieku domām savienības ārpolitika ir smagi cietusi tieši no nesakārtotās finanšu sistēmas un eiro krīzes. Tiek norādīts, ka dalībvalstu jostu savilkšana ir atstājusi negatīvu ietekmi uz aizsardzības budžetiem, taču būtu jāatceras, ka kopīga ārpolitika nav tikai militāras operācijas. Lielā mērā kopējā ārpolitika balstās uz tālredzīgiem plāniem, kuri ietver rūpīgi izsvērtus diplomātiskus soļus.
Viens no Eiropas Savienības lepnumiem ilgu laiku ir bijis attīstības un humānās palīdzības lauks. Dalībvalstu ārlietu ministri bieži vien ir uzsvēruši kopējos ieguldījumus šajā jomā, taču piemirst atgādināt, ka arī attīstības palīdzība ir tik pat nesakārtota, cik pati kopējā ārpolitika. Latvijas ārlietu ministrs Edgars Rinkēvičs, uzrunājot Briseles foruma dalībniekus par tēmu „Eiropas ārpolitika pēc eiro krīzes” uzsvēra, ka neskatoties uz finansiālajām problēmām, Eiropa joprojām ir nozīmīgs globālais spēlētājs. „Šobrīd Eiropai ir nopietni jādomā par tās ārpolitikas nostiprināšanu,” uzskata Rinkēvičs.
Lai arī dalībvalstu budžeta piedāvājums bija sociāls budžets, attīstības sadarbībai paredzētais finansējums esot saglabāts. Tas gan nedaudz atšķiras no Eiropas Savienības attīstības komisāra teiktā, ka budžeta samazinājumi, salīdzinot ar iepriekšējo piedāvājumu, nozīmē tikai vienu – dalībvalstīm nāksies palielināt savus ieguldījumus attīstības sadarbībai. „Ja Eiropas Savienība vēlas atrisināt attīstības sadarbības problēmas, tai nāksies pildīt savus solījumus. Budžeta samazinājumi nedrīkst skart dzīvības,” skaidro Andris Piebalgs.
Taču piedāvājums palielināt dalībvalstu ieguldījumu kopējiem mērķiem šķiet nesasniedzams ierosinājums. Divus gadus pirms Tūkstošgades Attīstības mērķu noslēguma tikai četras Eiropas valstis – Zviedrija, Luksemburga, Dānija un Nīderlande – ir sasniegušas norunāto attīstības palīdzības apjomu. Pārējās valstis ir vai nu ceļā uz progresu, vai atrodas tālu no kopējo mērķu sasniegšanas. Ārpolitikas pētnieki uzsver, ka tas liek bažīties par ārpolitikas uzlabošanos pat pie sakārtotas finansiālās sistēmas.
Ārpolitika nacionālajās interesēs
Eiropas Ārlietu padomes (European Council on Foreign Relations) politikas analītiķe un „Eiropas ārpolitikas vērtējuma 2013” projekta līdere Suzi Denisone (Susi Dennison) skaidro, ka jau pāris gadus nemainīgi Eiropas ārpolitikas „līderi” ir vienas un tās pašas valstis – Eiropas Savienības trijnieks, jeb Vācija, Francija un Lielbritānija. Tomēr pagājušais gads ir nesis pārmaiņas, kuras var saistīt ar valstu nacionālajām prioritātēm. „Ja 2011. gadā Vācija bija līdere 19 priekšlikumos, Francija 18 un Lielbritānija 17, tad šogad pozīcijas ir mainījušās, ļaujot atsevišķos priekšlikumos „līderos” izvirzīt Zviedriju un Nīderlandi,” skaidro Denisone. Taču līderu maiņa noteikti nenozīmē to, ka valstis ir atteikušās no kopīgas ārpolitikas. Dalībvalstīm ir savas īstermiņa un ilgtermiņa prioritātes atsevišķās ārpolitikas jomās, līdz ar to arī ieguldījums kopējā savienības ārpolitikā var atšķirties gadu no gada.
Atsevišķi Eiropas Parlamenta deputāti ir nākuši klajā ar paziņojumiem, ka Eiropas Ārējās darbības dienests (European External Action Service), kas tika dibināts tikai pirms pāris gadiem, būtu vairāk jāizmanto dalībvalstu nacionālo interešu aizstāvībai. Igaunijas Eiropas Parlamenta deputāts un Ārlietu komitejas pārstāvis Tune Kelams (Tunne Kelam) uzskata, ka Eiropas Savienības daudzgadu budžeta piedāvājums savā ziņā bija vēsturisks, jo šī bija pirmā reize, kad kopējie savienības izdevumi tika samazināti, salīdzinot ar iepriekšējiem periodiem, taču budžeta izdevumi „Globālajai Eiropai” tika pat palielināti.
„Jaunākais piedāvājums nozīmēja 3.3% pieaugumu Eiropas ārpolitikas instrumentiem, tāpēc nevajadzētu uzskatīt, ka savienības ārpolitika nākotnē varētu pasliktināties,” uzsver Tune. Viņš gan atzīst, ka budžeta palielināšana automātiski nenozīmē ārpolitikas uzlabošanos, it īpaši, dalībvalstu sadarbības mērogā. „Budžeta piedāvājums bija tipisks Eiropas kompromiss. Eiropai tas nozīmēja jaunus izaicinājumus, jo mūsdienu pasaulē ir arī citi – pietiekami stipri globāli spēlētāji. Tāpat tas ir izaicinājums dalībvalstīm, lai strādātu kopīgi pie vienotas un kopīgas Eiropas Savienības ārpolitikas.”
Šāda plāna efektivitātei gan iebilst S. Denisone. Viņa norāda, ka budžeta izmaiņas visticamāk neieviesīs straujas kopējās ārpolitikas izmaiņas: „Eiropas Ārlietu padomes pētījums atklāj, ka ir iespējams panākt lielāku efektivitāti, izmantojot arī citas metodes”. Piemēram – neatkarīgais Francijas lēmums 2012. gadā atzīt Sīrijas opozīciju, kam sekoja arī citas dalībvalstis. „Līdzīgus gadījumus var novērot arī ar Eiropas un Ķīnas attiecībām, kurās dalībvalstis bieži pauda dažādus viedokļus, taču spēja atrast kopsaucējus,” skaidro pētniece.
Par iespējamajiem budžeta piedāvājumiem savu viedokli nav īpaši izteicis pats Eiropas Ārējās darbības dienests. Avots, kurš vēlējās palikt anonīms, atklāja, ka Eiropas Ārējās darbības dienests bija pārsteigts par dalībvalstu panākto budžeta piedāvājumu. „Lai arī budžets faktiski ir palielināts, tas ir ievērojami mazāks, kādu Komisija mums piedāvāja pirms 18 mēnešiem. Neskatoties uz samazinājumu, dienests turpinās pildīt savus uzdevumus pilnā apjomā, taču mēs noteikti salīdzināsim piedāvājumus un sniegsim savus priekšlikumus,” norādīja avots.
ASV Starptautisko attiecību padomes vecākais pētnieks Čārlzs Kupčans (Charles A. Kupchan) uzskata, ka iespējamie budžeta samazinājumi Eiropas Savienības kopējai ārpolitikai ir realitāte, kas skaidrojama ar Eiropas pašreizējām prioritātēm – ekonomikas un iekšpolitiskās vides sakārtošanu. Viņš atzīst, ka dalībvalstu kopējās ārpolitikas neesamības dēļ atsevišķas lielvaras, piemēram, ASV un Ķīna, šo brīdi var izmantot, lai palielinātu savu ietekmi atsevišķos reģionos, taču šāds notikumu pavērsiens esot maz ticams.
Tune Kelams uzskata, ka Eiropas kopējā ārpolitika tuvākos gadus kļūs vēl vairāk atkarīga no budžeta kompromisiem, kas liegs ciešāku sadarbību. „Diemžēl finansējums Eiropas Savienības kopējai ārējai un drošības politikai būs vairāk atkarīgs no dažādiem faktoriem un finansējuma sadalēm, piemēram, Kopējās lauksaimniecības politikai,” skaidro Kelams.
Viens no pētnieku ierosinājumiem kopējās ārpolitikas efektivitātes uzlabošanai ir vienošanās par tālākiem mērķiem. „Laikā, kad Eiropai ir ierobežoti finansiālie līdzekļi, šķiet tikai loģiski plānot kopējus ilgtermiņa mērķus. Šādā veidā ir iespējams sasniegt iecerēto kopīgiem spēkiem, kas veidotu ne tikai kopēju ārpolitiku, bet būtu arī lieliska iespēja samazināt iespējamo lēmumu izdevumus,” uzskata Denisone. „Tāpat nedrīkst šķelt Eiropas Ārējās darbības dienestu, kas jau 2012. gadā kļuva par ievērojamu spēlētāju globālajā politikā. Protams, tas ir tālu no ideālā mērķa, bet tieši tādēļ dalībvalstīm ir jābalsta dienests, ļaujot tam sasniegt maksimālo darbības kapacitāti.”
Diemžēl liels vairums Eiropas valstu joprojām uzskata, ka daļu no kopējiem ārpolitikas panākumiem var piespēlēt pie saviem veikumiem. Tieši dalībvalstu bailes un negribēšana, nevis kopējā finansējuma līmeņa svārstības, ir vainojamas pie Eiropas Savienības ārpolitikas sadrumstalotības. Bez stingri nospraustiem ilgtermiņa mērķiem vienota kopējā ārpolitika nav ne tuvu realitātei.