Foto: N.Mežiņš © AFI
Ko nozīmē izglītības “kvalitāte” šodienas Latvijā? Ko nozīmē “pieejamība”? Kādi ir “efektivitātes” rādītāji? Tikai tad, ja iztulkojam šos jēdzienus pašreizējās situācijas kontekstā, varam plānot uzdevumus un tuvoties mērķiem.
Ir publiskota kārtējā Izglītības un zinātnes ministrijas izstrādātā koncepcija, precīzāk – tās projekts, kas izklāsta izglītības politikas galvenos mērķus, virzienus, resursus un sagaidāmos rezultātus noteiktā laika posmā. Vismaz tādam būtu jābūt dokumenta nolūkam, ja mēs saucam to par attīstības koncepciju.
Vispirms kā pozitīvs fakts jāatzīmē koncepcijas parādīšanās projekta formā. Tas liecina par centieniem strukturāli plānot valsts politiku, un pieļauj dialogu ar sabiedrību, paredzot diskusiju, viedokļu apmaiņu, un, uzdrīkstos cerēt, arī pašas koncepcijas papildināšanu, kaut arī pievienotais izpildes pasākumu plāns paredz to apstiprināt Ministru kabinetā un Saeimā jau 2002.gada pavasarī. Šajā sakarā varētu cerēt, ka kādreiz taps koncepcijas projekts, kuru varēs publicēt savlaicīgi un organizēt sabiedrības diskusiju.
Jāsaka, nevar nepiekrist arī koncepcijas ievadā paustajiem kopējiem atzinumiem par izglītības sistēmas izšķirošo nozīmi gan tautsaimniecības attīstībā, gan sabiedrības konkurētspējā, gan integrācijā Eiropas Savienībā. Tomēr pārējais teksts joprojām rada vairāk jautājumu, nekā sniedz atbilžu.
Pirmkārt, pati dokumenta uzbūve vairāk atgādina pārskatu par izglītības sistēmu Latvijā, nevis attīstības koncepciju. Ja daudzās jomās principiālie reformas mērķi ir sasniegti un atliek tikai šīs jomas turpināt attīstīt, tad varbūt nav nepieciešams visas uzskaitīt, bet koncentrēties uz prioritātēm. Tomēr arī šāds formāts ir iespējams un var tikt lietots, tādā gadījumā tuvojoties “baltās grāmatas” formai – faktiski darbības programmai, kura gan prasa daudz augstāku detalizācijas līmeni.
Otrkārt, koncepcijas pamatstruktūrā izvirzītie mērķi – izglītības kvalitāte, pieejamība un efektivitāte – pieļauj galēji vispārinātu problēmu traktējumu un uzdevumu izvirzīšanu. Nav šaubu, ka jebkuru izglītības sistēmu var analizēt šo mērķu griezienā, un drīzāk tie var kalpot kā kritēriji valsts politikas vērtēšanai. Savukārt, lai praktiski lietotu šos jēdzienus Latvijas pašreizējā kontekstā – 2002.gadā, ir nepieciešams to “tulkojums”. Ko nozīmē izglītības “kvalitāte” šodienas Latvijā? Ko nozīmē “pieejamība”? Kādi ir “efektivitātes” rādītāji? Tikai tad, ja mēs definējam šo jēdzienu konkrēto saturu, kas paskaidro, ko mēs kā valsts vēlamies sasniegt, mēs varam to konfrontēt ar esošo stāvokli, konstatēt neatbilstības un problēmas, un plānot uzdevumus, kā tās risināt, lai tuvotos mērķiem. Vismaz, manuprāt, tas arī būtu koncepcijas nolūks.
Pretējā gadījumā mēs iegūstam kārtējo filozofisko traktātu, kas paskaidro, ka Latvijas izglītības sistēma plāno kļūt vēl kvalitatīvāka, pieejamāka visām iedzīvotāju grupām un efektīvāka materiālo resursu ekonomijas aspektā. Tur nav kam nepiekrist, taču kā un kam tas palīdz? Nav nejauši, ka joprojām vairums uzdevumu sākas ar vārdiem “uzlabot”, “attīstīt”, “pilnveidot”. Mans priekšlikums būtu ieviest “koncepciju lietderīguma koeficientu”, kura indikators, savukārt, būtu šādu atslēgas vārdu īpatsvars tekstā.
Protams, ir apsveicami, ka koncepcijas autori ir centušies lietot problēmu pieeju, grupējot tās kopā ar uzdevumiem un indikatoriem. Tas gan ir radījis koncepcijas struktūras problēmu, jo daudziem jautājumiem ir aspekti gan izglītības kvalitātē, gan pieejamībā, gan efektivitātē. Grupējums šajos lielajos mērķu blokos ir samākslots. Piemēram, skolotāju algu jautājums ir kvalitātes vai efektivitātes problēma? Ja problēmu definējumi ir visumā saprotami, tad praktisko uzdevumu daļa un it īpaši indikatoru formulējums ir lielākoties neapmierinoši, respektīvi, tie neļauj spriest, kas tiks darīts, ar kādiem resursiem un kas to veiks. Piemēram, nenoliedzamais mērķis uzlabot studiju procesa kvalitāti atbilstoši darba tirgus pieprasījumam paredz ieviest jaunas programmas, jaunus pasniedzējus un kursus. Savukārt pielikumā esošā tāme par nepieciešamo papildus finansējumu koncepcijas īstenošanai paredz valsts finansu resursus šim mērķim tikai 2003.gadā – 11 000 LVL (pēc tam līdz 2005.gadam – nulle). Iespējams, ka ir aprēķins, kādā veidā tas notiks, bet koncepcija to neatklāj. Ja to darīs augstskolas, tad jautājums kā, par kādiem resursiem un ar kādu motivāciju paliek neatbildēts.
Pārsteidzoši ir, ka daudzas smagas un aktuālas izglītības problēmas vispār netiek konceptuāli aplūkotas. Piemēram, minoritāšu izglītība un likumā paredzētā pāreja uz vidējo izglītību valsts valodā 2004.gadā nav aplūkota ne atsevišķā sadaļā, ne arī tai ir paredzēti kādi valsts finansu resursi. Vai jāsecina, ka šajā jomā viss ir kārtībā? Tāpat skolu tīkla optimizācijas problēma aprobežojas ar konstatējumu, ka pašvaldību reformas dēļ tā nav risināma. Skolotāju algas – jāpaaugstina, standarti – jāievieš. Studiju kredīti – jāgarantē pašvaldībām.
Visbeidzot, sabiedrības informēšanai ir veltīta viena sadaļa. Iekļaušana koncepcijā pati par sevi ir apsveicama, tomēr paliek iespaids, ka tai ir vairāk formāla, nevis praktiska nozīme, jo sabiedrības informēšana izdalīta kā atsevišķa darbības joma, nevis daļa no jebkuras problēmas risinājuma stratēģijas. Piedevām, sabiedrības informēšana ir uzticēta pedagogiem, un to raksturos pedagogu skaits, kuri būs veikuši šo uzdevumu. Kā to izmērīt?
Kopumā, rodas sajūta, ka minētā koncepcija nav veidota praktiskai rīcībai, lai būtiski mainītu kaut ko esošajā stāvoklī, bet pašas koncepcijas dēļ, lai būtu leģitīms pamats ikgadējā budžeta veidošanai un esošo programmu darbības turpinājumam un konservācijai. Tas visumā atbilst pašreizējās Izglītības un zinātnes ministrijas vadības paustajai nostājai, ka izglītība Latvijā ir laba. Atliek to tikai uzlabot. Vai izglītības reforma ir beigusies?
Indras Dedzes recenzija par "Izglītības attīstības koncepciju"