Foto: Howard Gees
Kononova lieta atšķīrās no lielākās daļas Eiropas Cilvēktiesību tiesā izskatāmajiem juridiskajiem jautājumiem un attiecīgi lika tiesai veikt tādu tiesisko analīzi, ar kādu ne pati tiesa, ne lielākā daļa tiesnešu nebija iepriekš saskārušies.
Eiropas Cilvēktiesību tiesa (ECT) lietā Kononov v Latvia izvērtēja pieteicēja argumentu, ka Latvija, notiesājot pieteicēju par 1944.gadā izdarītajiem kara noziegumiem, ir pārkāpusi Eiropas Cilvēktiesību konvencijas (ECTK) 7.pantu[1]. Ar četrām balsīm pret trim ECT piekrita pieteicējam, atzīstot, ka Latvija ir pārkāpusi prasību neatzīt personas par vainīgām tādos noziedzīgos nodarījumos, kas nav bijuši aizliegti to izdarīšanas brīdī.[2] Daudz kas Kononova lietas spriedumā ir pretrunīgs: gan Krievijas pilsonības piešķiršana pieteicējam un Krievijas iesaistīšanās ECT procesā kā trešajai pusei, gan neviennozīmīgais tiesību un faktu vērtējums pašā spriedumā, kas atspoguļojas trīs atsevišķajās tiesnešu domās, gan viena tiesneša norāde uz apstākli, ka šis bija pirmais ECT nolēmums attiecībā uz Otrā Pasaules kara noziegumu iztiesāšanu bez saistības ar nacistiskās Vācijas vai tās sabiedroto izdarītajiem noziegumiem.[3] Šī komentāra mērķis ir ieskicēt būtiskākos tiesiskos aspektus ECT spriedumā un piesardzīgi prognozēt turpmāko lietas attīstību. Pirmkārt, autors īsi norādīs uz faktiskajiem apstākļiem un būtiskākajiem argumentiem ECT spriedumā. Otrkārt, tiks izvērtēta spriedumā ietvertā juridiskā argumentācija. Treškārt, autors norādīs iespējamos lietas turpmākās attīstības modeļus. Galvenā komentārā izvirzītā tēze ir tā, ka ne vairākuma, ne mazākuma tiesnešu juridiskie argumenti nav pilnīgi pārliecinoši, un tādēļ nav iespējams pilnībā izslēgt iespēju, ka ECT Lielajā palātā lietas iznākums varētu būt atšķirīgs.
Faktiskie apstākļi un ECT spriedums
Kononova lietas pamatā esošie faktiskie apstākļi un galvenie juridiskie argumenti ir plaši izvērtēti saistībā ar kriminālprocesu nacionālajās tiesās, tādēļ tie tiks tikai īsi ieskicēti.[4] Pēc 1940.gadā notikušās Latvijas iekļaušanas PSRS (ko Satversmes tiesa nesenajā spriedumā t.s. Robežlīguma lietā, balstoties uz izsmeļošu valstu prakses un juridiskās literatūras analīzi, uzskatīja par agresiju, prettiesisku okupāciju, iejaukšanos valsts iekšējās lietās un prettiesisku aneksiju),[5] nacistiskā Vācija 1941.gadā uzbruka PSRS. 1944.gada pirmajā pusē karadarbība starp PSRS un nacistisko Vāciju notika arī Latvijas teritorijā, pamatā starp Vācijas armiju un PSRS partizānu spēkiem. 1944.gada februārī Vācijas armija iznīcināja Mazo Batu ciematā paslēpušos majora Čugunova vadītu partizānu grupu. Lai gan faktiskie apstākļi nav pilnīgi skaidri, pieteicējs norādīja un Latvija neapstrīdēja to, ka vairāki Mazo Batu ciemata iedzīvotāji bija informējuši Vācu armiju par partizānu grupas atrašanās vietu. 1944.gada 27.maijā Kononova vadītā partizānu grupa Vācijas armijas formastērpos ieradās Mazo Batu ciematā un nogalināja deviņus ciemata iedzīvotājus — sešus vīriešus un trīs sievietes. Lai gan faktiskie apstākļi nav pilnīgi skaidri, nav strīda par to, ka ciematnieki neizrādīja bruņotu pretošanos uzbrukumam. Pats Kononovs tieši nepiedalījās ciematnieku nogalināšanā, paliekot mežā ārpus ciema. Pēc Latvijas neatkarības atjaunošanas Kononovs tika tiesāts par kara noziegumiem. Lai gan Latvijas tiesu dotais vērtējums ciematnieku nogalināšanai bija atšķirīgs, galu galā Kononovu notiesāja par civiliedzīvotāju slepkavībām kā kara noziegumiem. Pēc galīgā nacionālo tiesu sprieduma Kononovs vērsās ECT, norādot uz vairāku ECTK normu pārkāpumu, un ECT atzina par pieļaujamu pieteikumu attiecībā uz 7.pantā noteikto atpakaļejošas kriminālatbildības aizliegumu.[6]
Ar četru tiesnešu vairākumu ECT atzina Kononova pieteikumu par pamatotu pēc būtības. ECT atzina, ka noziegumu aizliegums var tikt iekļauts arī starptautisko tiesību normā, tajā skaitā arī starptautisko paražu tiesību normā, bet šim aizliegumam jebkurā gadījumā ir jābūt pietiekami pieejamam un paredzamam, lai indivīds būtu spējīgs nošķirt aizliegtās no atļautajām darbībām. ECT arī atzina, ka, lai gan 1899. un 1907.gada Hāgas konvencijās ietvertais kara noziegumu aizliegums nebija piemērojams konkrētajai situācijai kā līgumtiesību norma, tas tomēr bija piemērojams kā starptautisko paražu tiesību norma, un savas acīmredzamības dēļ bija pietiekami pieejams Kononovam. Tajā pašā laikā ECT noraidīja Latvijas argumentu, ka šis aizliegums ir attiecināms uz konkrēto situāciju, secinot, ka kara noziegumu normas piemērošana nebija paredzama. Lai gan noraidot pieteicēja argumentu, ka upuri bija palīgpolicijas (Schutzmänner) biedri, ECT līdzīgi noraidīja Latvijas argumentu, ka upuri bija civiliedzīvotāji. Attiecībā uz nogalinātajiem vīriešiem ECT norādīja uz to, ka daži no upuriem bija informējuši vācu spēkus par Čugunova grupu un ka visiem upuriem mājās bija vācu izsniegtie ieroči, un kā tādi viņi bija uzskatāmi par kolaboracionistiem, kas nebaudīja civiliedzīvotāju tiesisko aizsardzību no uzbrukuma. Attiecībā uz nogalinātajām sievietēm ECT uzskatīja, ka viņas vai nu arī bija zaudējušas aizsardzību no uzbrukumiem saistībā ar Čugunova grupas iznīcināšanu, vai arī viņu nogalināšana bija izpildītāju ekscess, par ko Kononovs nevarēja būt atbildīgs. Tiesnesis Maijers (Myjer) balsoja kopā ar vairākumu un pievienoja spriedumam atsevišķas piekrītošas domas, īpaši uzsverot, ka konkrētā situācija neatbilst nodibinātajai praksei nacistu un to līdzdalībnieku sodīšanā, ka vispārējs kara noziegumu aizliegums parādījās tikai pēc Otrā Pasaules kara un ka Sabiedroto spēku izdarītos noziegumus nevar iztiesāt. Tiesneši Fura-Sandstroma (Fura-Sandström), Bjorgvinsons (Björgvinsson) un Ziemele pievienoja spriedumam kopējas nepiekrītošas domas, norādot, ka kara noziegumu aizliegums vienlīdzīgi attiecas uz visām konflikta pusēm un ka simpātijas pret kādu konflikta pusi neatņem civiliedzīvotājiem humanitāro tiesību sniegto aizsardzību. Tiesnesis Bjorgvinsons pievienoja arī atsevišķās nepiekrītošās domas, pasvītrojot plašāko starptautiski tiesisko kontekstu, kurā divi totalitāri režīmi veica savstarpēju cīņu Latvijas teritorijā kā divi Latvijai naidīgi okupācijas spēki.
Juridiskie argumenti
Gan ECT spriedums, gan tam pievienotās atsevišķās domas nav pilnīgi pārliecinošas, tādēļ turpmākajās rindkopās tiks īsi ieskicēti daži būtiskākie no daudzajiem juridiskajiem argumentiem. Galvenais iemesls šim neviennozīmīgumam ir tas, ka lieta atšķīrās no lielākās daļas ECT izskatāmo juridisko jautājumu un attiecīgi lika tiesai veikt tāda veida tiesisko analīzi, ar kādu ne pati tiesa, ne lielākā daļa tiesnešu nebija iepriekš saskārušies. Atšķirībā no tradicionālajām lietām par, piemēram, tiesībām uz taisnīgu tiesu (6.pants) vai tiesībām uz vārda brīvību (10.pants) pārkāpumu, kur juridiskie kritēriji ir pamatā meklējami pašas ECT iepriekšējos spriedumos, Kononova lietā tiesai vajadzēja identificēt 1944.gada starptautisko paražu tiesībās noteikto kara noziegumu aizliegumu no pagājušā gadsimta pirmās puses valstu prakses, tiesu spriedumiem un juridiskās literatūras. Pirmkārt, ECT ārkārtīgi šauri interpretēja ECTK 7.pantā izdarīto atsauci uz starptautiskajām tiesībām. 7.panta pirmā daļa paredz, ka „nevienu nedrīkst atzīt par vainīgu noziedzīgā nodarījumā tādas darbības vai bezdarbības dēļ, kas, saskaņā ar izdarīšanas brīdī spēkā esošajām (..) starptautiskajām tiesību normām, netika atzīta par noziedzīgu nodarījumu”. Pirmšķietami[7] pareiza normas interpretācija liktu tiesai piemērot Vīnes Konvencijas par starptautisko līgumu tiesībām 31.panta trešās daļas (c) punktu, kas liek līguma interpretācijā ņemt vērā citas piemērojamās starptautisko tiesību normas un sekot tiešajai norādei uz starptautiskajām tiesībām 7.panta tekstā, lai identificētu 1944.gadā Latvijas teritorijā pastāvošo kara noziegumu aizlieguma saturu.[8] Tā vietā gan par spriedumu balsojušie četri tiesneši, gan pret spriedumu balsojušie trīs tiesneši izvēlējās daudz šaurāku pieeju. Tiesas vairākums atzina, ka tam nav nepieciešams sniegt kara noziegumu jēdziena autoritatīvu interpretāciju 1944.gada tiesībās, aprobežojot savu analīzi ar to, vai šis aizliegums bija paredzams.[9] Bez tam tiesas vairākums norādīja uz to, ka, tā kā 1944.gadā nepastāvēja nacionālo vai starptautisko tiesu judikatūra vai prakse Hāgas konvencijas normu piemērošanā, tiesai ir jāpiemēro konvencijās lietoto vārdu gramatiskā un vispārēji pieņemtā jēga[10]. Lai gan tiesas mazākuma viedoklis nepiekrita vairākuma secinājumam, tajā paustais viedoklis bija pat radikālāks: atbilstoši mazākuma viedoklim, ne-cilvēktiesību starptautiskās tiesības ECT nav pat tiesības, bet tikai fakts.[11] No šīs teorētiskās premisas ir iespējams izsekot ECT konkrētos secinājumus: tā vietā, lai rūpīgi analizētu pagājuša gadsimta pirmās puses juridiskajā literatūrā un tiesu praksē atspoguļotās normas, ECT a priori pieņēma, ka tādas nepastāv, un tādēļ aprobežojās ar burtisku līguma normu lasījumu. Uzskatāms piemērs šādai analīzes kvalitātei ir ECT dotais vērtējums Kononova vienības veiktajam uzbrukumam Vācijas armijas formastērpos: ECT norādīja, ka tai nav ticis pamatots, kādēļ šāda veida uzbrukums ir bijis nodevīga slepkavība, nevis pieļaujama kara viltība[12], lai gan pat virspusēja pirmskara juridiskās literatūras analīze apstiprinātu to, ka uzbrukums ienaidnieka formastērpā bija atzīts par vienu no uzskatāmākajiem nepieļaujamas kara vešanas piemēriem.[13]
Otrkārt, ECT pievērsās konkrētās situācijas analīzei, secinot, ka nogalinātie ciematnieki nebaudīja civiliedzīvotāja statusa sniegto aizsardzību. Tiesasprāt, ciematnieki bija informējuši Vācijas armiju par Čugunova partizānu grupu, bija no Vācijas armijas ieguvuši ieročus un patrulēja ciematā, un tādejādi partizāniem bija pamats tos uzskatīt par Vācijas armijas kolaboracionistiem, un attiecībā uz bojā gājušajām sievietēm to nogalināšana, iespējams, bija izpildītāju ekscess.[14] Trīs tiesnešu mazākums nepiekrita šim secinājumam, norādot, ka ciematnieku simpātiju trūkums pret partizāniem neatņem tiem starptautisko tiesību sniegto aizsardzību un ka četrdesmito gadu starptautiskajās tiesībās kombatanta statusu bija iespējams definēt pēc Hāgas Noteikumu 1.pantā noteiktajiem kritērijiem (atbildīgs komandieris, atpazīstama emblēma, atklāta ieroču nēsāšana un kara likumu un paražu pildīšana), kam iedzīvotāji neatbilda.[15] Dažādu iemeslu dēļ abas perspektīvas ir līdzīgi nepareizas. ECT pareizi norāda, ka 1944.gadā notikušo nodarījumu izvērtēšanai ir piemērojamas 1944.gadā spēkā esošās starptautiskās tiesības, kas principā ir 1899. un 1907.gada Hāgas konvencijas un attiecīgās paražu tiesības, kā arī Nirnbergas tribunāla spriedumā dotais starptautisko tiesību vērtējums attiecībā uz Otrā Pasaules kara laiku. Tiesneša Maijera viedoklis, ka individuālā atbildība par kara noziegumiem parādījās tikai pēc Nirnbergas tribunāla sprieduma,[16] šķiet kļūdains: individuālā atbildība par kara noziegumiem ir plaši atzīts jēdziens jau vismaz no XIX gadsimta otrās puses un tika konkrēti piemērots arī pēc Pirmā Pasaules kara, tajā skaitā bija paredzēts Versaļas līguma normās.[17]
Treškārt, ECT un atsevišķie tiesneši centās identificētās normas piemērot lietas apstākļiem. ECT un it īpaši tiesnesis Maijers savās atsevišķajās domās pasvītroja apstākli, ka upuri ir turēti aizdomās par sadarbošanos tieši ar nacistiskās Vācijas armiju, attiecīgi nebaudot tiesisku aizsardzību vai arī baudot to mazākā apmērā.[18] Šis arguments, kā pareizi norāda trīs tiesnešu atsevišķās domas, ir sistēmiski nepamatots.[19] Kara vešanas normas (jus in bello) tiek piemērots neatkarīgi no tiesībām uz spēka lietošanu (jus ad bellum) un citiem iespējamiem tiesību pārkāpumiem no kādas konflikta puses. Pienākums neuzbrukt civiliedzīvotājiem un nenogalināt bez žēlastības kombatantus vienlīdz attiecās gan uz nacistiskās Vācijas, PSRS un pārējo Sabiedroto spēkiem Otrā Pasaules kara laikā, gan uz ASV un Irāku Irākas kara laikā, gan uz Krieviju un Gruziju nesenā militārā konflikta laikā. Šī konceptuālā nošķirtība ir viens no humanitāro tiesību pamatprincipiem, un kā tāda ir vienādi attiecināma uz visām konflikta pusēm.[20]
Visiem tiesnešiem piekrītot tam, ka starptautiskās tiesības 1944.gadā aizliedza tieši nogalināt civiliedzīvotājus, nākamais analīzes līmenis lika uzdot jautājumu par kritēriju civiliedzīvotāju nošķiršanai no kombatantiem, ko ECT vairākums netieši identificēja pēc indivīdu faktiskās iesaistītības militārajā konfliktā, kamēr mazākums prasīja identificēt pēc Hāgas Noteikumu 1.pantā paredzētajiem iepriekš citētajiem kritērijiem. Atšķirībā no citiem sprieduma argumentiem, šajā jautājumā vairākuma viedoklis ir tuvāks vispārpieņemtajai humanitāro tiesību izpratnei. Lai gan dažādos starptautisko tiesību attīstības posmos ir lietota nedaudz atšķirīga terminoloģija, pastāv divi nošķiramu personu loki: no vienas puses, civiliedzīvotāji un kombatanti, un no otras puses, leģitīmie (vai arī priviliģētie) kombatanti un neleģitīmie (vai nepriviliģētie) kombatanti.[21] Civiliedzīvotāji no kombatantiem tiek nošķirti ar to faktisko piedalīšanās pakāpi militārajā konfliktā: persona, kas piedalās (vai arī mūsdienu starptautiskajās tiesības tieši piedalās) militārajā konfliktā, ir kombatants (piemēram, persona, kas šauj uz pretējās puses militārpersonām, piedalās šajā konfliktā, kamēr persona, kas audzē kartupeļus armijas vajadzībām, konfliktā nepiedalās). Tās personas, kuras faktiski piedalās militārajā konfliktā, savukārt iedalās priviliģētajos un nepriviliģētajos kombatantos, bija nošķirami atkarībā no tā, vai tie izpildīja iepriekš citētos Hāgas Noteikumu kritērijus attiecībā uz militāro formu, ieroču nēsāšanu, komandējošo virsnieku un kara likumu pildīšanu. Būtiskākā atšķirība starp priviliģēto un nepriviliģēto kombatantu ir tiesība uz kara gūstekņa statusu priviliģētajiem kombatantiem.[22] Konkrētajā lietā Hāgas Noteikumu paredzētajiem kritērijiem nav tiešas nozīmes, jo strīds nav par ciematnieku tiesībām uz kara gūstekņa statusu: strīds ir par to, vai ciematnieki bija civiliedzīvotāji vai kombatanti, un vai jebkurā gadījumā to nogalināšana ir kara noziegums.
Piekrītot ECT vairākuma vispārējai pieejai vērtēt civiliedzīvotāja statusu pēc faktiskās iesaistītības pakāpes, var līdzīgi piekrist mazākuma izteiktajām bažām par to, vai konkrētā tiesību norma, kas ir tieši vērsta uz konkrētu un neviennozīmīgu faktisku apstākļu izvērtēšanu, ir piemērota pārskatīšanai starptautiskā kontekstā. Daļa no ECT norādītajiem apstākļiem par labu civiliedzīvotāja statusa zaudēšanai ir neattiecināmi uz konkrēto tiesību normu: ne ieroču esamība personu mājā, ne ciemata apsargāšana nenozīmē personu iesaistīšanos militārajā konfliktā.[23] Vācijas spēku informēšana par partizānu grupu ir vienīgais arguments, kurš varētu pamatot šaubas par civiliedzīvotāja statusa zaudēšanu, un arī šis arguments liek uzdot daudzus konkrētus un komplicētus pierādījumu jautājumus: vai Vācijas spēku vienīgais ierašanās pamats bija iedzīvotāju sniegtā informācija? Vai Vācijas okupācijas vara bija noteikusi pienākumus ziņot Vācijas armijas spēkiem par partizāniem?[24] Vai un kādi sodi draudēja par šo pienākumu nepildīšanu, un vai tādēļ iedzīvotāju rīcība bija piespiedu, nevis brīvprātīga?[25] Vai un kādā mērā iedzīvotāju rīcībai bija loma partizānu iznīcināšanā utt.? Lai gan ECT neapšaubāmi ir tiesīga izvērtēt starptautiski tiesiskā aizlieguma pastāvēšanu, šajā gadījumā nebija strīda par paša aizlieguma pastāvēšanu, bet par tā piemērošanu ļoti sarežģītai faktiskajai situācijai, un nav acīmredzami, ka ECT šādā situācijā vajadzētu stāties nacionālā kriminālprocesa vietā. Neapšaubāmi, pierādījumu analīzes diezgan kodolīgais raksturs tiesu spriedumos varētu izskaidrot ECT vēlēšanos vēlreiz pārlūkot galvenos faktus, tomēr detalizēta un pilnīga de novo analīze ECTK 7.panta un konkrētās tiesību normas kontekstā ir diezgan radikāls solis, un nav pilnībā skaidrs, vai 7.panta piemērošana prasīja šādas analīzes veikšanu.
Pat argumenta pēc piekrītot viedoklim, ka Vācijas spēku informēšana noteiktām personām atņēma civiliedzīvotāja statusu, šis secinājums nebūt nenozīmē, ka to nogalināšana nav kara noziegums, tā vietā liekot uzdot nākamos jautājumus. ECT atzina, ka Vācu armiju esot informējuši daļa no nogalinātajiem iedzīvotājiem, un pārējo personu nogalināšana ir saistīta ar ieroču atrašanu to mājās. Tā kā ieroču atrašanās mājās per se nenozīmē piedalīšanos bruņotā konfliktā, šīs personas nevar tikt uzskatītas par tādām, kas būtu zaudējušas civiliedzīvotāja statusu un tam līdzi nākošo aizsardzību no uzbrukuma. Jebkurā gadījumā, pat ja upuri būtu uzskatāmi par kombatantiem, ne visi kombatantu nogalināšanas veidi ir atļauti starptautiskajās tiesībās. Pēc ECT sniegtā faktu apskata, ciematnieki netika nogalināti bruņotas cīņas laikā, bet gan tika nošauti vai sadedzināti pēc to personības identificēšanas bez jebkādas viņu bruņotas pretošanās.[26] Vismaz pirmsšķietami šis faktu apraksts atbilst t.s. nogalināšanai bez žēlastības (giving no quarter), kas bija klasiski aizliegts kara vešanas paņēmiens starptautiskajās tiesībās,[27] tieši aizliegts Hāgas Noteikumu 23.panta ceturtajā apakšpunktā, līdz Otrajam Pasaules karam bija kļuvis par vispārēju paražu tiesību normu[28] un ko atzina arī padomju starptautisko tiesību juristi.[29] Kā Higinss (Higgins) rakstīja 1924.gada Halla (Hall) starptautisko tiesību 8.izdevumā, „tiesības nogalināt un ievainot bruņotus ienaidniekus ir nosacītas ar noteikumu, ka šie ienaidnieki ir spējīgi un griboši turpināt pretoties. (..) Kaujinieks tādejādi var nogalināt tikai tos ienaidniekus, kuriem viņš var uzbrukt, kamēr kauja turpinās; viņš vispārēji nedrīkst atteikties dot žēlastību”[30]. Lai gan šīs normas piemērošana prasa uzmanīgu faktu analīzi un tās apjoms ir šaurāks, nekā varētu šķist no pirmā acu uzmetiena (piemēram, pēkšņs uzbrukums pārsteigtam kombatantam vai aktīva kombatanta nošaušana no attāluma nepārkāpj šo normu), šķiet, ka zināmie Kononova lietas fakti — neapbruņotas sievietes iegrūšana ugunskurā un neapbruņotu vīriešu nošaušana no tuva attāluma — varētu atbilst šim aizliegumam. Pēdējais arguments ir saistīts ar iespējamo izpildītāju ekscesu, attiecībā uz ko Otrā Pasaules kara laika tiesu prakse sniedz zināmas vadlīnijas attiecībā uz atbildības apjomu. Georg Oto Sandrock et al. (Almelo) lietā trīs vācieši bija nogalinājuši angļu karagūstekni un holandiešu civiliedzīvotāju, un arī pie mājas mašīnā sēdošais vācietis tika atzīts par līdzatbildīgu, lai gan viņš nebija tieši piedalījies slepkavībās.[31] Dienvidslāvijas Tribunāls Tadič[32] lietā, apkopojot vairākus Otrā Pasaules kara laika spriedumus, secināja, ka, ja personu grupa kopīgi plāno personu grupas aizvešanu no noteikta ciemata vai viņu māju nodedzināšanu, tad viņiem visiem ir jāatbild par iespējamām iedzīvotāju slepkavībām, kas bija saprātīgi paredzamas šāda plāna sekas.[33]
Apkopojot iepriekšējās tēzes, pastāv kvalitatīva atšķirība starp situāciju, kurā persona ir notiesāta par kara noziegumu par darbībām, kas vispār nav bijušas aizliegtas, un situāciju, kurā persona ir notiesāta par kara noziegumu par darbībām, kas ir aizliegtas kā cits kara noziegums un kas nacionālajās tiesībās ir paredzēta tajā pašā normā. Pirmajā gadījumā 7.panta pārkāpums ir acīmredzams, kamēr otrajā gadījumā konkrētās darbības būtu aizliegtas pēc tās pašas kara noziegumu normas (pat ja argumentācijas ceļš no premisas līdz secinājumam būtu atšķirīgs), un varētu argumentēt, ka nav pārkāpts 7.panta uzliktais aizliegums neatzīt personas par vainīgām par neaizliegtām darbībām. Ne ECT, ne mazākuma tiesneši nepieminēja nogalināšanas bez žēlastības aizliegumu un Otrā Pasaules kara laika starptautiskajās tiesībās atzītos atbildības modeļus.
Secinājumi un turpmākā attīstība
Pēc iepriekšējā sadaļā veiktās juridiskās analīzes ir iespējams izdarīt šādus secinājumus. Pirmkārt, gan vairākuma, gan mazākuma tiesneši nedaudz nepārliecinoši interpretēja ECTK 7.pantā ietverto normu, neņemot vērā tajā ietverto prasību veikt skrupulozu 1944.gadā spēkā esošo starptautisko tiesību satura analīzi, lai varētu noteikt Mazo Batu iedzīvotāju nogalināšanai piemērojamās tiesību normas, tā vietā pamatā aprobežojoties ar burtiska normu lasījuma pirmā iespaida iedvesmotiem secinājumiem. Otrkārt, vairākuma tiesneši nepamatoti sajauca kopā tiesības par spēka lietošanu un kara vešanas tiesības, neņemot vērā šo nozaru konceptuālo nošķirtību, kas prasa, lai visas konflikta puses vienādi ievēro kara vešanas tiesību uzliktos pienākumus. Treškārt, vairākuma tiesneši nedaudz nepārliecinoši nošķīra civiliedzīvotāju statusu no kombatantu statusa, balstoties argumentos, kas principā nav būtiski civiliedzīvotāja statusa identificēšanai (ieroču esamība mājās, ciemata apsardze), un balstoties de novo faktiskās situācijas analīzē būtisku pierādījumu un faktisko apstākļu neesamības gadījumā. Ceturtkārt, gan vairākuma, gan mazākuma tiesnešu analīze apstājās ar iedzīvotāju statusa identificēšanu, neveicot loģisko nākamo soli attiecībā uz viņu nogalināšanas tiesisko raksturu, ja viņi ir kombatanti. Un ir grūti izvairīties no secinājuma, ka konkrētais nogalināšanas veids pārkāpa nogalināšanas bez žēlastības aizliegumu. Līdzīgi ne vairākuma, ne mazākuma tiesneši tuvāk neizvērtēja to, vai kombatantu nogalināšana ienaidnieka formastērpā bija tiesiska (uz ko tā laika juridiskā literatūra un prakse dod diezgan viennozīmīgi noraidošu atbildi), kā arī to, vai Otrā Pasaules kara laikā komandiera slēpšanās mežā atbrīvo viņu no atbildības par padoto izdarītajiem un saprātīgi paredzētajiem noziegumiem.
Lasot Kononova spriedumu un atsevišķās domas, ir iespējams izvirzīt divas hipotēzes par šāda sprieduma iemesliem. Pirmā tika norādīta šī raksta sākumā: Kononova lieta ir neparasta lieta ECT un tajā būtiskie juridiskie argumenti ir radikāli atšķirīgi un prasa kvalitatīvi citu analīzi no „standarta” cilvēktiesību lietās ierastās pašas tiesas iepriekšējās prakses sintēzes. Aizpagājušā gadsimta un pagājušā gadsimta pirmās puses valstu prakses, līgumu sagatavošanas materiālu, nacionālo un starptautisko tiesu spriedumu un dažādās valodās rakstošo autoru grāmatu un rakstu analīze starptautisko kara vešanas tiesību un starptautisko krimināltiesību satura noteikšanai var būt sarežģīta jebkurā gadījumā, un it īpaši situācijā, kad ECT absolūti lielākā daļa lietu darbojas pēc individuālo tiesību paradigmas, kas principiāli atšķiras no starptautisko humanitāro tiesību visām pusēm vienlīdzīgajiem pienākumiem. Vēl jo vairāk, pārlūkojot tiesnešu biogrāfijas, šķiet, ka tikai diviem tiesnešiem ir bijusi iepriekšēja saskare ar starptautiskajām tiesībām ārpus cilvēktiesību konteksta (un abi šie tiesneši palika mazākumā). Šī iemesla dēļ īpaši svarīga ir izvērsta un pilnvērtīga visu iesaistīto pušu starptautisko tiesību argumentācija. Citās lietās par ECTK 7.panta piemērošanu ECT ir izvērtējusi plašus papildu starptautisko tiesību argumentus, un nebūtu pamata nepiemērot līdzīgu pieeju arī šajā lietā.[34]
Otrā hipotēze ir saistīta ar nedaudz savdabīgo procesuālo stratēģiju, kādu Latvija izvēlējās šajā lietā. Gan pirms sprieduma, gan it īpaši pēc tā Latvijas galvenie argumenti šķiet diezgan acīmredzami: ECTK 7.pants prasa ECT identificēt starptautisko tiesību saturu nodarījuma izdarīšanas brīdī; kara noziegumu aizliegums ir ietverts starptautiskajās paražu tiesībās, kas ir precīzi atspoguļotas Hāgas Konvencijās un Nirnbergas tribunāla un pēckara tiesu un tribunālu autoritatīvajā judikatūrā; pagājušā gadsimta pirmās puses juridiskās literatūras analīze ļauj secināt, ka civiliedzīvotāju no kombatanta nošķir faktiskās piedalīšanās pakāpe militārajā konfliktā. Ņemot vērā šīs normas piemērošanas faktisko sensitivitāti, ECT vajadzētu šajā konkrētajā jautājumā balstīties Latvijas tiesu vērtējumā. Ja ECT piekristu Latvijas tiesu vērtējumam, tad Mazo Batu iedzīvotāju slepkavība ir kara noziegums qua civiliedzīvotāju slepkavība. Ja ECT nepiekristu Latvijas tiesu vērtējumam, tad iedzīvotāju slepkavība ir kara noziegums qua kombatantu nogalināšana bez žēlastības un nodevīga nogalināšana, un Kononova atbildība varētu iestāties atbilstoši Tadič lietā apkopotajiem Otrā Pasaules kara laika lietu principiem. Latvijas argumenti tikai daļēji atbilda šai pozīcijai. Latvija uzskatīja, ka ECT jurisdikcija aprobežojas ar ECTK un tai nav tiesību interpretēt nevienu citu starptautisko tiesību normu. No konceptuālā viedokļa Latvijas arguments jauca tiesas jurisdikciju, kas tik tiešām ir aprobežota ar ECTK, no piemērojamām tiesībām, kurās ECT var piemērot arī citas starptautisko tiesību normas, uz kurām ECTK izdara atsauci. No stratēģiskā viedokļa, Latvijas arguments varēja motivēt ECT izvairīties no detalizētas Hāgas Konvencijas un attiecīgo paražu tiesību analīzes (kas varētu pamatot Latvijas pozīciju), aprobežojoties ar virspusēju burtisku normu lasījumu ārpus to konteksta. Latvija pieļāvuma formā arī runāja par to, ka 1944.gadā konkrētie nodarījumi varēja nebūt sasnieguši kara noziegumu statusu,[35] un norādīja uz vēlākajām attīstības tendencēm deviņdesmito gadu beigās, kas apstiprināja individuālo atbildību par kara noziegumiem.[36] Šāds arguments šķiet nedaudz savdabīgs lietā, kurā ECTK 7.pants prasa pierādīt krimināla aizlieguma pastāvēšanu tieši nodarījuma izdarīšanas konkrētajā brīdī, un nav neiespējami tiesneša Maijera atsevišķajās domās paustās šaubas par kara noziegumu individuālās atbildības statusu Otrā Pasaules kara laikā izsekot tieši līdz šai pozīcijai. Bez tam Latvija raksturoja Nirnbergas tribunāla spriedumus kā „uzvarētāju procesus” un norādīja, ka Kononova tiesāšana varētu tikt uzskatīta par sava veida novēlotu „uzvarētāju procesu” no Latvijas puses. Šis arguments ir nedaudz pretrunīgs vienlaicīgi vairākos līmeņos. Tas runā pretī Satversmes tiesas spriedumā t.s. Robežlīguma lietā atspoguļotajai Latvijas pozīcijai, kurai Nirnbergas tribunāla un citu pēckara tiesu judikatūra bija viens no spēcīgākajiem juridiskajiem argumentiem kontinuitātes doktrīnas pamatošanai.[37] Tas deleģitimē Nirnbergas tribunāla spriedumā balstītos juridiskos argumentus šajā konkrētajā lietā. Visbeidzot, šāds valsts tieši pausts viedoklis par kriminālprocesa politisko motivējumu (vai pat politisko raksturu) rada dabiskas bažas ECT par to, vai pieteicēja un Krievijas argumenti par Latvijas centieniem leģitimēt nacisma noziegumus caur politiski inspirētām un netaisnīgām padomju veterānu prāvām nav pamatoti, kas varētu izskaidrot vairākuma ārkārtīgi kritisko attieksmi pret Latvijas pozīciju. Visbeidzot Latvija neizvirzīja nekādus argumentus gadījumam, ja ECT noraidītu tās pozīciju attiecībā uz upuriem kā civiliedzīvotājiem, Latvija nepieminēja nogalināšanas bez žēlastības aizliegumu, Latvija nepaskaidroja nodevīgās nogalināšanas apjomu un Latvija neargumentēja par līdzatbildību par citu personu izdarītajiem noziegumiem. Lai gan var saprast argumentu aprobežošanu ar Latvijas tiesu spriedumos ietverto analīzi, no stratēģiskās perspektīvas ir būtiska atšķirība starp izvēli starp kara noziegumu un nevainīgu rīcību un kara noziegumu un citu kara noziegumu. Vismaz pēc argumentu atspoguļojuma spriedumā arī šķiet, ka Latvija neizvirzīja detalizētus juridiskajā literatūrā un tiesu praksē balstītus argumentus, pamatā balstoties vispārējo konvenciju uzskaitījumā.
Pieņemot, ka Latvija pārsūdz spriedumu ECT Lielajā palātā, un pieņemot, ka Lielā palāta šo pieteikumu pieņem, kāds varētu būt turpmākā procesa rezultāts? Sekojot iepriekš izteiktajām hipotēzēm, tiesas iznākumu var ietekmēt tiesnešu zinātība vispārējo starptautisko tiesību, starptautisko humanitāro tiesību un starptautisko krimināltiesību jautājumos, kā arī Latvijas izvēlētā procesuālā stratēģija. Lai gan ECT viedokļi vispārējo starptautisko tiesību jautājumos nav viennozīmīgi, Lielās palātas zinātības pakāpe visbiežāk ir lielāka kā palātām. Ja Latvija nedaudz nomainītu procesuālās stratēģijas akcentus, iespēja pārliecināt ECT būtu lielāka, lai gan pats lietas pretrunīgais un sensitīvais raksturs, neskaidrība faktu jautājumos (ko objektīvu iemeslu dēļ diez vai varēs kliedēt), kā arī diezgan skopā starptautisko tiesību analīze nacionālo tiesu spriedumos padara jebkādas prognozes gandrīz neiespējamas. No Latvijas perspektīvas mērķis šādā procesā būtu de novo izskaidrot starptautisko tiesību saturu, parādot kara noziegumu aizliegumu un kara noziegumu tiesāšanas ilgi atzīto un skaidro raksturu. No pieteicēja un Krievijas perspektīvas galvenais mērķis būtu turpināt veiksmīgo līdzšinējo taktiku, balstoties uz Kononova procesa unikalitāti (vienīgais kara noziegumu process no visiem Otrā Pasaules kara laikā Latvijā izdarītajiem noziegumiem) un Latvijas argumentiem par „uzvarētāju tiesām”, lai pārliecinātu arī Lielo palātu, ka viss kriminālprocess ir bijis tikai politiski inspirēts farss, kurā ECT ir jāskatās cauri formas šķietamībai uz patieso politizēto mērķi. Jebkurā gadījumā, kā ECT tiesnesis Marks Viligers (Mark Villiger) norādīja Eiropas Starptautisko tiesību biedrības 2008.gada konferences nobeiguma diskusijā septembra sākumā, „Kononova lieta ir tālu no pabeigtības”.
_____________________
[1] 1. Nevienu nedrīkst atzīt par vainīgu noziegumā tādas darbības vai bezdarbības dēļ, kas, saskaņā ar izdarīšanas brīdī spēkā esošajiem valsts iekšējiem tiesību aktiem vai starptautiskajām tiesībām, nebija noziegums. Tāpat nedrīkst piespriest smagāku sodu nekā tas, kas bija jāpiemēro nozieguma izdarīšanas brīdī. 2. Šis pants neaizliedz nodot tiesai un sodīt jebkuru personu par jebkuru darbību vai bezdarbību, kas izdarīšanas brīdī tika uzskatīta par noziegumu saskaņā ar vispārējiem civilizēto nāciju atzītajiem tiesību principiem.
[2] Kononov v Latvia, no. 36376/04, Judgment of 24 July 2008.
[3] Ibid., concurring opinion of Judge Myjer, para. 5.
[4] Sal. Ogurcovs N. Sarkanā partizāna V. Kononova lietas tiesiskās problēmas. Jurista Vārds, 21.02.2006, Nr. 8, Paparinskis M., Kalniņa I. Kara noziegumu iztiesāšanas tiesiskās problēmas. Jurista Vārds, 28.02.2006, Nr. 9.
[5] Satversmes tiesas spriedums 2007.gada 29.novembra spriedums lietā Nr. 2007-10-0102
[6] Kononov c la Lettonie, no. 36376/04, Décision sur la recevabilité du 20 Septembre 2007.
[7] Prima facie — no pirmā acu uzmetiena , neiedziļinoties detaļās
[8] Par Vīnes Konvencijas par starptautisko līgumu tiesībām 31.panta trešās daļas (c) punktu sk. Gardiner R. Treaty Interpretation. Oxford: Oxford University Press, 2008, pp. 251-291, McLachlan C. The Principle of Systemic Integration and Article 31(3)(c) of the Vienna Convention. International and Comparative Law Quarterly, 2005, No. 54, pp. 279 et seq.
[9] Kononov v Latvia, no. 36376/04, Judgment of 24 July 2008, para. 122. Vīnes konvencijas par starptautisko līgumu tiesībām 31. un 32.pants, kas izsmeļoši regulē starptautisko līgumu interpretācijas jautājumus starptautiskajās tiesībās, nepiemin ‘autoritatīvas interpretācijas’ jēdzienu, tādēļ nav pilnīgi skaidrs, ko ECT ir gribējusi pateikt ar šo apzīmējumu, kas pirms tam ir ticis lietots vairāk attiecībā uz nacionālajām tiesībām. Pirmkārt, nav skaidrs, kādā veidā ECT var piemērot normu, kura prasa tai izvērtēt noteiktas rīcības atbilstību starptautiskajām tiesībām, ja tā nevēlas interpretēt pašu starptautisko tiesību saturu. Otrkārt, ir līdzīgi neskaidrs, kādā veidā ECT var noteikt aizlieguma pastāvēšanas paredzamību bez aizlieguma satura sākotnējas identificēšanas.
[10] Ibid., para. 133. Arī šis arguments ir diezgan mulsinošs vairākos līmeņos. Pirmkārt, kara vešanas noteikumu saturs, it īpaši attiecībā šajā lietā būtiskajām normām par aizliegumu uzbrukt civiliedzīvotājiem un bez žēlastības nogalināt kombatantus, pagājušā gadsimta pirmajā pusē bija ar pietiekami skaidru un vispārēji pieņemtu saturu, p. Phillimore R. Commentaries upon International Law, 3rd ed., Volume III. London: Butterworths, 1885, p. 156, Martens F., Sovremennoje mezdunarodnoje pravo civilizovannih narodov, 5oe izd., 2oj tom. S-Peterburg, Tipografija A Benke, 1905, s. 531-538, Westlake J. International Law: Part II: War. Cambridge: Cambridge University Press, 1913, p. 90, Mullins C. The Leipzig Trials: an Account of the War Criminals’ Trials and a Study of German Mentality. London: H.F. & G. Witherby, 1921, Higgins A.P. (ed) A Treatise on International Law by William Edward Hall, 8th ed. Oxford: Clarendon Press, 1924, p. 473, von Liszt F. Le droit international: Exposé systématique, 9th ed. Paris: A. Pedone, 1927, pp. 312, 316, von Verdross A. Völkerrecht. Berlin: Verlag von Julius Springer, 1937, p. 301, Lauterpacht H. Oppenheim’s International Law: War. 6th revised ed. London: Longmans, Green and Co., 1944, pp. 202-204, 270-271. Otrkārt, tiesas izdarītā atsauce uz vārdu ‘gramatisko un vispārēji pieņemto jēgu’ ir šķietamā pretrunā Vīnes konvencijas 31.panta pirmajā daļā noteiktajai prasībai labā ticībā vērtēt vārdu parasto nozīmi to kontekstā un ņemot vērā līguma mērķi un jēgu, kas vispārīgi tiek uzskatīti arī par agrāko starptautisko tiesību precīzu atainojumu.
[11] Kononov v Latvia, no. 36376/04, Judgment of 24 July 2008, Joint Dissenting Opinion of Judges Fura-Sandström, Björgvinsson and Ziemele, para. 11.
[12] Kononov v Latvia, no. 36376/04, Judgment of 24 July 2008, para. 134.
[13] Edmonds J.E., Oppenheim L. Land Warfare: An Exposition of the Laws and Usages of War on Land, for the Guidance of Officers of His Majesty’s Army. London: His Majesty’s Stationery Office, 1912, p. 39, Lauterpacht 1944, supra 8, pp. 334-335.
[14] Kononov v Latvia, no. 36376/04, Judgment of 24 July 2008, para. 134.
[15] Kononov v Latvia, no. 36376/04, Judgment of 24 July 2008, Joint Dissenting Opinion of Judges Fura-Sandström, Björgvinsson and Ziemele, paras. 9-12.
[16] Ibid., concurring opinion of Judge Myjer, para. 5.
[17] Mullins C. The Leipzig Trials: an Account of the War Criminals’ Trials and a Study of German Mentality. London: H.F. & G. Witherby, 1921.
[18] Kononov v Latvia, no. 36376/04, Judgment of 24 July 2008, para. 130, concurring opinion of Judge Myjer, paras. 9-10.
[19] Joint Dissenting Opinion of Judges Fura-Sandström, Björgvinsson and Ziemele, para. 3.
[20] Sk. Dinstein Y. War, Aggression and Self-Defence. 4th ed. Cambridge: Cambridge University Press, 2005, Dinstein Y. The Conduct of Hostilities under the Law of International Armed Conflict. Cambridge: Cambridge University Press, 2004.
[21] Sekojot Martensa (zakonnij neprijatelj), Verdrosa (die legitimen Kombattanten) un Bakstera (unprivileged belligerent) terminoloģijai, sk. supra 8 un Baxter R. So-Called ‘Privileged Belligerency’: Spies, Guerillas and Saboteurs. British Yearbook of International Law 1951, p.323.
[22] Šis nošķīrums ir būtisks t.s. karā pret terorismu, kurā nepastāv pilnīga skaidrība par materiālajiem kritērijiem un piemērotāko procedūru tam, lai noteiktu, vai personai ir tiesības uz karagūstekņa statusu, sk. Rogers A. Combatant Status. Wilmshurst E., Breau S. (ed.) Perspectives on the ICRC Study on Customary International Humanitarian Law. London: BIICL, 2007, p. 101 et seq.
[23] Paparinskis M., Kalniņa I. Kara noziegumu iztiesāšanas tiesiskās problēmas. Jurista Vārds, 28.02.2006, Nr. 9.
[24] Sk. Baxter R. The Duty of Obedience to the Belligerent Occupant. British Yearbook of International Law, 1950, p. 235 et seq.
[25] Sk. viedokli, ka iebrūkošās armijas pavadoņi ir sodāmi tad, ja tie rīkojas brīvprātīgi un ne piespiedu ceļā, Westlake, supra 8, p. 90.
[26] Kononov v Latvia, no. 36376/04, Judgment of 24 July 2008, para. 123.
[27] Phillimore, supra 8, p. 156, Westlake, supra 8, p. 81-82, Higgins, supra 8, p. 473, von Liszt, supra 8, p. 316.
[28] Hyde C.C. International Law Chiefly as Interpreted and Applied by the United States. Volume II. Boston: Little, Brown, and Company, 1922, pp. 323-324, Verdross, supra 8, p. 301, Lauterpacht 1944, supra 8, p. 334-335.
[29] Krilov S.B., Prinuditelnije dejstvija v slucajah ugrozi miru ili narusenija mira. Zakoni i obicaji vojni i neitralitet. Mezdunarodnoje pravo. Moskva: Juridiceskoje izdatelstvo ministerstva justicii SSSR, 1947, s. 499.
[30] Higgins, supra 8, p. 473.
[31] Citēts pēc Prosecutor v. Dusko Tadič, ICTY-IT-94-1-A, Judgment of 15 July 1999, para. 197, fn. 234.
[32] Duško Tadičs — tiesāts par kara noziegumiem bijušajā Dienvidslāvijā
[33] Ibid., paras. 204 et seq. No otras puses, gadījumā, ja tiek pierādīts, ka galīgais rezultāts bija pilnīgi nejaušs, neiestājas vispārēja kriminālatbildība. Aratano et al. lietā brīvprātīgie mēģināja arestēt partizānus un izšāva gaisā, lai tos nobiedētu, kā rezultātā sākās apšaude un vairāki partizāni gāja bojā. Itālijas Kasācijas tiesa attaisnoja apsūdzētos partizānu slepkavībā, sk. para. 216.
[34] Jorgič v Germany, no. 74613/01, Decision of 12 July 2007, paras. 40-54.
[35] Kononov v Latvia, no. 36376/04, Judgment of 24 July 2008, para. 82.
[36] Ibid., para. 90.
[37] Sk. supra 4, 24.1., 25.5. punkti.