Foto: R.Traidās

Tautas partijas ierosinājums atcelt priekšvēlēšanu izdevumu griestus atbilst klasiskam valsts sagrābšanas mēģinājumam.

Pavisam nesen medijos Tautas partijas (TP) frakcijas priekšsēdētājs Māris Kučinskis mierināja sabiedrību, ka partiju finansēšanas sistēmas uzlabošanā tiks izmantota “kompleksā pieeja”[1]. Tomēr Saeima pagājušajā nedēļā atbalstīja TP priekšlikumus Politisko organizāciju (partiju) finansēšanas likumā, kur no solītās “kompleksās pieejas” nav ne miņas, tādēļ atliek vien uzdot jautājumu, vai šī pieeja ir domāta partiju finansēšanas sistēmas trūkumu novēršanai vai arī šīs sistēmas sagraušanai.

“Griestu” priekšvēsture

Atskatoties partiju tēriņu griestu ieviešanas vēsturē, atceramies, ka pirms 2002.gada Saeimas vēlēšanām ieviestie jauninājumi[2] partiju finansēšanas kārtībā nenesa gaidīto rezultātu un šīs vēlēšanas bija vienas no resursietilpīgākajām salīdzinājumā ar vecajām Eiropas demokrātijām[3]. Bija skaidrs, ka partiju finanšu atklātības nodrošināšanai, kas tika uzstādīts par likuma mērķi, nepietiek vien ar ierobežojumiem partiju ienākumiem, jo tas nepieciešamību partijām vākt resursus priekšvēlēšanu kampaņai nemazināja. Naski izmantojot dažus smalkus paņēmienus, partijas turpināja bruņošanās sacensību. Pēc šokējošajām ziņām par to, cik vidēji partijas ir tērējušas vēlētāju balstu iegūšanai, politiķi izlēma ierobežot ne vien partiju ienākumus, bet arī izdevumus, lai mazinātu vajadzību partijām meklēt naudu.

Tēriņu griesti tika ieviesti 2004.gadā, nosakot ierobežojumu 20 santīmu uz vienu vēlētāju. Gan vairāki eksperti, gan KNAB norādīja, ka nepieciešams regulējums arī tā saukto trešo personu reklāmas kampaņai, taču tas netika izdarīts. Pirms 2005.gada pašvaldību vēlēšanām daži gadījumi, kad trešās personas izvērsa politisko aģitāciju, palika bez īpašas ievērības gan no KNAB, gan likumdevēju puses[4]. 9. Saeimas priekšvēlēšanu kampaņā tad arī šis „robs” regulējumā, tēlaini izsakoties, kļuva par vārtiem uz pasauli. TP ar biedrības „Sabiedrība par vārda brīvību” palīdzību pārkāpa tēriņu griestus vismaz par 506 683 Ls un Latvijas Pirmā partija ar nodibinājuma „Pa saulei” starpniecību — par 309 365 Ls[5], ko savā spriedumā atzina Augstākās tiesas (AT) Senāta Administratīvo lietu departaments[6].

Drīz pēc tam TP sarosījās un nāca klajā ar iniciatīvu veikt uzlabojumus partiju finansēšanas sistēmā. M.Kučinskis raidījumā „Tādi esam” skaidroja, ka TP strādā pie „kompleksas pieejas” Partiju finansēšanas likuma caurumu lāpīšanā, kur būs runa ne vien par partiju tēriņu griestu atcelšanu, bet arī par trešo personu īstenotās kampaņas noteikumiem un priekšvēlēšanu aģitācijas perioda garumu. Partiju tēriņu atcelšanas gadījumā pēc pēdējiem diviem ierosinājumiem vairs nebūs nekādas vajadzības, taču no politiķa izteikumiem īsti netapa skaidrs, vai frakcijas vadītājs īsti zina, ko tad TP liks galdā Saeimai. Vēlāk valdošās koalīcijas partiju pārstāvju iesniegtajos priekšlikumos gan nav nekā no solītās “kompleksās pieejas” un šī gada 8.februārī Saeima nobalsoja vien par TP ierosinājuma atcelt partiju tēriņu griestus nodošanu komisijām.

Ierobežojumi un atklātības princips

TP vienīgais arguments šādiem grozījumiem ir partiju finansēšanas atklātības nodrošināšana. Tiktāl varētu piekrist. Taču pārdomas raisa premjera [Aigara Kalvīša] izteikumi medijiem, ka „ar to, ka ir ļoti stingra finanšu kontrole ziedotājiem, ir pilnīgi pietiekoši, jo visi citi ierobežojumi noved pie deformācijām. (..) Ja reiz kādam ir nauda, un ir vēlme ietekmēt politiskos procesus, vienmēr ir iespējams atrast ceļu, kā to izlietot.”[7] Šis izteikums ļauj izdarīt vismaz divus secinājumus.

Pirmkārt, no tā var saprast, ka ministru prezidents nemaz nepieļauj, ka lēmumu pieņemšana ir iespējama bez „naudas maisu” ietekmes. Šajā kontekstā izskatās, ka partiju tēriņu griestus valdošā koalīcija uzskata par „birokrātisko” barjeru, kas traucē sponsoriem panākt sev labvēlīgus nosacījumus vai konkrētu politisku lēmumu. Taču tieši tas arī ir partiju tēriņu ierobežojumu mērķis — padarīt par iespējamu to, ka politiskās partijas ir mazāk atkarīgas no turīgiem sponsoriem un partiju un to sponsoru starpā nepastāv darījumu attiecības. Partiju finansēšanu nebūt nevar pielīdzināt tirgus darbības principiem, kur naudas turētājs var brīvi to tērēt, lai iegūtu kāroto labumu tikai tādēļ, ka viņam ir priekšnoteikums tā iegūšanai, proti, nauda. Priekšvēlēšanu laikā notiek cīņa par to, kura politiskā partija un politiķis iegūs sabiedrības pilnvarojumu lemt par visai sabiedrībai būtiskiem jautājumiem. Tādēļ naudas turētājs nedrīkst izšķirt vēlēšanu rezultātu, bet tam jābūt izlemtam partiju un to programmu sāncensībā, vēlāk īstenojot līdzsvarotāku politikas īstenošanu, tādēļ tam tomēr nepieciešami stingti spēles noteikumi.

Otrkārt, pēc premjerministra un acīmredzot arī TP domām, partiju tēriņu ierobežojumi un partiju finansēšanas atklātība ir nesavienojamas lietas. Vēlreiz jāatgādina, ka partiju tēriņu griesti tika ieviesti tieši ar mērķi veicināt atklātību partiju finansēšanā. Ja Saeima pieņems ierosinātos grozījumus likumā un atcels šādus ierobežojumus, tad var visai droši prognozēt, ka partijas atgriezīsies pie tās pašas slēgtās politikas, kāda pastāvēja pirms 2001.gada pašvaldību un 2002.gada Saeimas vēlēšanām. Nepastāvot partiju tēriņu ierobežojumiem, partiju finanšu kontrolētājiem būs visai neiespējami pateikt, vai partiju tēriņi kampaņā vispār atbilst partiju ienākumiem likumā atļautajā apjomā. Nepastāvot partiju tēriņu ierobežojumiem, ne par mata tiesu netiks mazināta nepieciešamība partijām bruņoties ar dažu oligarhu finansiālo atbalstu cīņā par varu. Proti, ja likumā tiks saglabāta norma, ka partija nevar no vienas fiziskas personas ziedojuma vai dāvinājuma veidā saņemt vairāk nekā 10 000 Ls gadā, taču tā var neierobežoti tērēt priekšvēlēšanu kampaņā, visticamāk, tiks atrasts veids, kā uzrādīt likumā atļauto, bet tērēt krietni pāri saviem līdzekļiem. Piemēram, partiju sponsoriem tiešā veidā apmaksājot ar kampaņu saistītus izdevumus vai izmantojot fiktīvus ziedotājus.

Visbeidzot, nepastāvot nekādiem izdevumu ierobežojumiem, veidosies situācija, ka turīgākās partijas un līdz ar tām sponsori iegūst neproporcionālu ietekmi uz vēlēšanām un visiem trim varas pīlāriem. Visai grūti to būtu nosaukt par atklātības veicināšanu partiju finansēšanā. Šāds grozījumu pamatojums nepārliecina un liek uzdot jautājumus, kādēļ tad TP tēriņu griestu atcelšanas vietā neierosina regulēt trešo personu īstenoto priekšvēlēšanu kampaņu, kādēļ TP neierosina beidzot pieņemt Priekšvēlēšanu aģitācijas likumu un atrisināt vēl virkni citu sasāpējušu problēmu, kas saistītas ar partiju finansēšanu un patiešām uzlabotu sistēmu?

Bēg no soda

Ierosinot atcelt partiju tēriņu griestus, TP acīmredzami bēg no soda un ar šādiem grozījumiem leģitimizē kampaņas noteikumu pārkāpumus. Ņemot vērā AT judikatūru, ar augstu iespējamību ir prognozējams, ka KNAB kā sodu par pārkāpumiem uzliks pienākumu šķirties no pusmiljona latu par labu valsts budžetam. Taču tas vairs nebūs iespējams, ja grozījumi stāsies spēkā pirms soda uzlikšanas, jo maigākam sodam ir atpakaļejošs spēks. Arī vēlāki grozījumi var ievērojami uzlabot TP pozīcijas iespējamā tiesvedībā pret valsti, apstrīdot saņemto sodu.

Tādēļ partijas ierosinājums atcelt priekšvēlēšanu izdevumu griestus atbilst klasiskam valsts sagrābšanas mēģinājumam, kur politikas un biznesa oligarhu kartelis pilnībā pārņem valsts institūcijas. Šī karteļa dalībnieki manipulē ar politikas veidošanu, lai nodrošinātu sev priekšrocības, privātu vai kliķes labumu. Šajā gadījumā tā ir politiskā partija, kura būtiski pārkāpusi likumu, vienlaikus sasniegusi savu mērķi (varu), bet pēcāk ierosina pārkāpto likumu mainīt, to mīkstinot, pirms vēl iestājusies atbildība par pārkāpumu. Tādējādi kartelis var izbēgt no soda. Izskatās, ka tā arī ir „kompleksā pieeja”, par ko TP pārstāvji runā, tikai diezin vai politisko partiju finansēšanas sistēmas uzlabošanai.

____________________

[1] Raidījums “Tādi esam”, LTV1, 10.01.2007. [http://www.tv.lv]

[2] Grozījumi Politisko organizāciju finansēšanas likumā paredzēja vairākus jauninājumus: ziedojuma apmēra samazinājumu (no 25 000 Ls uz 10 000Ls), ziedotāju publiskošanu, stingrāku partiju atskaitīšanos par priekšvēlēšanu izdevumiem, ieviešot priekšvēlēšanu izdevumu deklarācijas, individuālās reklāmas kampaņas aizliegumu u.c.

[3] Pēc projekta “Atklāti par 8.Saeimas priekšvēlēšanu kampaņas finansēm” aplēsēm – 2002.gada kampaņā partijas tērēja 3,9Ls uz vienu balsstiesīgo vēlētāju Latvijā. Salīdzinājumam. Francijā tam tika tērēts 1,1Ls, Lielbritānijā 0,4Ls, Zviedrijā 1,2Ls, Austrijā2,2Ls.

[4] Kažoka I. Trešo personu apmaksātas kampaņas: KNAB bezspēcība vai neprasme? Diena, 25.07.2006.

[5] Visai iespējams, ka pārtērēts ir krietni vairāk, jo te norādītas tikai abu organizāciju reklāmas kampaņu aptuvenās izmaksas, taču nav zināms, vai partijas savās citās aktivitātēs ir ievērojušas tēriņu ierobežojumu.

[6] Latvijas Republikas Augstākās Tiesas Senāta Administratīvo lietu departamenta 2006.gada 3.novembra spriedums lietā Nr.SA – 5/2006.

[7] Kalvītis: partiju finansēšanai jābūt pārredzamai. 900 sekundes. 07.02.2007. [http://www.lnt.lv]