Foto: A. Jansons
Gan nepamatoti sašaurinātais cietušo loks, gan niecīgais kompensācijas apmērs ir nozīmīgi trūkumi, kas neļauj šobrīd izveidoto Latvijas valsts kompensācijas modeli vardarbīgos noziegumos cietušajiem atzīt par taisnīgu un samērīgu.
Līdz ar pavasara asniem uzdīgs arī jauna cerība tiem cilvēkiem un viņu tuviniekiem, kas cietuši vardarbīgos noziegumos, jo 1.aprīlī spēkā jāstājas likumam par valsts kompensāciju vardarbīgos noziegumos cietušajiem[1]. Šī raksta mērķis ir apskatīt likumprojektā ierosināto kompensācijas kārtību, kā arī norādīt uz trūkumiem, ko Saeima vēl var novērst.
Patlaban noziegumos cietušās personas Latvijā ir tiesīgas saņemt kompensāciju tikai tad, ja ir noskaidrota nozieguma izdarīšanā vainīgā persona, turklāt praksē kompensāciju mehānisms darbojas ļoti nepilnīgi[2]. Tāpēc jaunā likumprojekta iniciatīva ir ļoti vērtīga un vajadzīga ne tikai, lai izpildītu Eiropas Savienības direktīvas prasības, kuru ieviešana jau ir nokavēta[3], bet arī, lai nodrošinātu cietušo tiesības uz kompensāciju, ko starptautiskā sabiedrība ir atzinusi par fundamentālām un neaizstājamām taisnīguma atjaunošanas nodrošināšanā[4].
Lai gan izstrādājot Latvijas valsts kompensācijas modeli tika apzināti labākie ārvalstu prakses piemēri un likumprojekts veidots pēc iespējas labvēlīgāks cietušajiem, tomēr starpministriju saskaņošanas procesā, cenšoties “pabarot vilku un atstāt kazu dzīvu”, projektā ir radušās vairākas būtiskas nepilnības, kuras Saeimā būtu jālabo.
Kas saņems kompensāciju?
Likums par valsts kompensāciju cietušajiem nosaka personu loku, kas būs tiesīgi pieprasīt valsts kompensāciju par kriminālsodāmas noziedzīgas darbības rezultātā radīto morālo aizskārumu, fiziskajām ciešanām vai mantisko zaudējumu; kompensācijas apmērus; pieprasīšanas un izmaksāšanas kārtību, tai skaitā atteikuma iemeslus un sadarbību ES dalībvalstu starpā pārrobežu situācijās. Paredzēts, ka valsts kompensāciju varēs saņemt:
personas nāves gadījumā tās tuvinieki, kuri Kriminālprocesa noteiktajā kārtībā būs atzīti par cietušajiem;
cietušais, kuram nodarīti smagi miesas bojājumi;
personas, kas cietušas noziegumā, kas vērsts pret viņa/viņas dzimumneaizskaramību.
Vērtējot likumprojektā aptverto cietušo loku, atklājas būtisks trūkums – valsts kompensāciju nebūs tiesīgi pieprasīt vardarbīgos noziegumos cietušie, kuriem nozieguma rezultātā nodarīti vidēja smaguma miesas bojājumi.
Vidēja smaguma miesas bojājumi ir tādi, kas bijuši par iemeslu ilgstošam veselības traucējumam (pārsniedz 21 dienu), kā arī tie ir bijuši par iemeslu vispārējo darbspēju paliekošam zaudējumam no 10 līdz 30%[5]. Pie šādiem bojājumiem pieder galvaskausa ārējās plātnītes, krūškaula, ribu lūzumi u.c. traumas, kas ir gana nopietnas un var radīt būtiskus zaudējumus cietušajai personai, tāpēc šo cietušo izslēgšana no potenciālo kompensācijas saņēmēju loka ir nepamatota.
Vēl viens jautājums, kas būtu jāizvērtē Saeimai – vai izmantot dažās valstīs ieviesto praksi, ka kompensāciju saņemt pilnā apmērā ir tiesīgi tikai nevainīgi noziegumu upuri, kuri ar savu uzvedību nav provocējuši noziedzīgo rīcību, bet tādi, kas ir daļēji vainojami, kas nesadarbojas ar policiju noziegumu izmeklēšanā vai kuriem ir krimināla pagātne, kompensāciju var saņemt samazinātā apmērā vai nesaņemt vispār. Piemēram, šāda prakse ir Lielbritānijā[6].
Latvijas modelis pašreiz šādu dalījumu neparedz, tomēr būtu taisnīgi kompensācijas apmēru samazināt tiem cietušajiem, kas kaitējuma nodarīšanu pret sevi ir izraisījuši ar vardarbību vai smagu goda aizskārumu, kā arī citos Krimināllikumā kvalificētos noziedzīgu nodarījumu sastāvos[7].
Taisnīguma esence – kompensācijas apmērs
Kompensācijas apmērs, kas šobrīd piedāvāts likumprojektā, ir ļoti “simbolisks žests”. Piecas minimālās mēnešalgas jeb 450 lati ir valsts kompensācija, kuru varēs saņemt slepkavības upura tuvinieks, kas būs atzīts par cietušo, bet smagus miesas bojājumus un, piemēram, izvarošanu pārcietušajam valsts grib kompensēt 60% no šī apmēra, t.i. 270 latus.
Tiesa gan, cilvēka dzīvība un veselība par naudu nav nopērkama, taču nauda ir kaut daļējs līdzeklis ciešanu kompensēšanai un nodarītā ļaunuma mazināšanai. Kompensācija ir domāta, lai cietusī persona varētu segt medicīniskos izdevumus, mazināt tai nodarītās morālās un fiziskās ciešanas un sniegt atbalstu personām, kuru apgādnieki gājuši bojā nozieguma rezultātā.
Likumprojekta izstrādes sākumposmā kompensācijas maksimālais apmērs bija noteikts 20 minimālās mēnešalgas (1800 latu), tādējādi tuvojoties mūsu kaimiņvalstīs noteiktajai kompensācijai – Igaunijā tās maksimālais apmērs atbilst 2240 latiem, bet Lietuvā 2646 latiem.
Protams, kompensāciju apmēri ir atkarīgi no valsts rocības, piemēram, Lielbritānijā ar lielāko kompensāciju shēmu vienas kompensācijas minimālais apmērs ir 1000 lati, bet maksimālais var būt līdz pat 500 000 latiem.
Tomēr argumenti par finanšu trūkumu šoreiz ir nevietā, jo, rakstot jauno Kriminālprocesa likumu, tika gādāts arī par finansējuma avotu nodrošināšanu cietušajiem. Proti, tika paredzētas valsts nodevas (10 līdz 25 lati atkarībā no noziedzīgā nodarījuma smaguma) iemaksas cietušo kompensācijas fondam[8]. Patlaban šo nodevu iekasēšana nenotiek, jo cietušo kompensācijas fonds nav izveidots un Tieslietu ministrija neatbalsta tā izveidi, uzstājot uz valsts nodevas iemaksāšanu valsts budžetā.
Kaimiņvalstī Lietuvā cietušo kompensācijas fonds darbojas kā atsevišķa juridiska persona un to administrē Tieslietu ministrija. Ieguvums – fonda līdzekļi ir nošķirti no ministrijas un valsts budžeta, tos nevar izmantot citu vajadzību finansēšanai, kā arī gada laikā neizmantotie līdzekļi paliek fonda kontā un ir izmantojami turpmāk[9]. Likumprojekts šobrīd paredz, ka valsts kompensāciju izmaksas administrēs Juridiskās palīdzības administrācija, no kuras budžetā paredzētajiem līdzekļiem kompensācijas maksās. 2006.gada budžetā šīm kompensācijām paredzēti 100 000 latu, kas būs pieejami no 1.aprīļa. Tomēr, Saeimā lemjot par kompensāciju administrēšanu, būtu vērts pārskatīt jautājumu, cik lietderīga ir bijusi cietušo kompensācijas fonda likvidēšana Latvijā.
Ķeksītis vai patiesa solidaritāte?
Gan nepamatoti sašaurinātais cietušo loks, gan niecīgais kompensācijas apmērs ir nozīmīgi trūkumi, lai šobrīd izveidoto Latvijas valsts kompensācijas modeli atzītu par atbilstošu ES direktīvas pamatuzstādījumam par “taisnīgas un samērīgas” kompensācijas nodrošināšanu cietušajiem.
Šonedēļ Saeima par likumprojektu balsos pirmajā lasījumā. Jācer, ka līdz likuma pieņemšanai deputāti godprātīgi izmantos tiem uzticētās pilnvaras. Vardarbīgu noziegumu upuriem nav nepieciešams formāls ķeksītis, bet reāla palīdzība, ko iespējams sniegt, tikai nodrošinot taisnīgu un samērīgu kompensāciju no valsts – kā visas sabiedrības solidaritātes apliecinājumu šo līdzcilvēku ciešanām.
____________________________________
[1] 2006.gada 1.aprīlis kā spēkā stāšanās termiņš ir noteikts projektā “Likums par valsts kompensāciju cietušajiem”, kā arī likumprojekta anotācijā.
[2] Par to vairāk skatīt: Dzenovska Ilze “Vardarbīgos noziegumos cietušie gaida valsts atbalstu”, 10.05.2005.
[3] Padomes 2004.gada 29.aprīļa Direktīva 2004/80/EK par kompensāciju noziegumos cietušajiem uzliek par pienākumu visām dalībvalstīm līdz 2005.g. 1. jūlijam nodrošināt valsts kompensācijas mehānismu tās teritorijā, bet no 2006.g. 1.janvāra nodrošināt kompensācijas saņemšanas iespējas pārrobežu situācijās.
[4] 1985.gada ANO deklarācija “Justīcijas pamatprincipi noziedzīgos nodarījumos un no varas patvaļas cietušajiem”, 1983.g. 24.novembra Eiropas Padomes Konvencija par kompensācijām vardarbīgos noziegumos cietušajiem, 2001.gada 15.marta Eiropas Savienības Padomes Pamatlēmums par cietušo statusu kriminālprocesā.
[5] Likuma “Par Krimināllikuma spēkā stāšanās un piemērošanas kārtību” 3.pielikums.
[6] The Criminal Injuries Compensation Scheme 2001, Home Office, April 1 2001
[7] Skatīt Krimināllikuma 120.,121., 122., 127., 128. un 129. pantu.
[8] Kriminālprocesa likuma 354. pants.
[9] Sīkāk par Lietuvas fonda uzbūves principiem skat. Līdaka Sigita, Dzenovska Ilze “Valsts kompensācija noziegumos cietušajiem – iespēja atjaunot taisnīgumu”, Fona ziņojums, atbilstīgs situācijai 2005.g. aprīlī.