Foto: AFI

Referendumā katram būs jāatbild "Kāpēc Es vēlos, lai Latvija būtu ES dalībvalsts?". Šobrīd publiskajā telpā nenotiek debates šajā indivīda līmenī. Negatīvu referenduma rezultātu amatpersonas uztvertu kā kuriozu, kam sekotu nākamā balsošana. Pēc tam, kad pilsoņi attapsies.

Beidzot savu uzrunu 7.decembrī notikušajā diskusijā “Latvija nākotnes Eiropā”, LR Ārlietu ministrs I.Bērziņš atbildēja uz paša uzdoto jautājumu, kas notiks tad, ja LR pilsoņi referendumā nobalsos pret Latvijas iestāšanos Eiropas Savienībā. Atbilde bija šarmanta – “tāda iespēja netiek izskatīta”. Ministra paustais viedoklis liek secināt, ka negatīvs referenduma rezultāts tiktu uztverts kā kuriozs, un sekas tam varētu būt atkārtots referendums. Pēc kāda laika, kad pilsoņi attapsies.

“Latvijas faktu” 2001.gada augustā veiktais pētījums rāda, ka 34% aptaujāto Latvijas iedzīvotāju savu attieksmi pret Latvijas iestāšanos ES visbiežāk raksturo ar vārdu “vienaldzība”. Pozitīvi iestāšanās procesu vērtē 31%, savukārt negatīvi – 19% aptaujāto. Tajā pat laikā referendumā “par” Latvijas iestāšanos ES balsotu 48% Latvijas iedzīvotāju, “pret” balsotu 30%, vēl 16% aptaujāto nav izdarījuši savu izvēli, bet 6% šis referendums nešķiet svarīgs, jo viņi negrasās piedalīties balsojumā.

Šie skaitļi var mierināt eirooptimistus, tomēr pēdējā laikā ir pieaudzis arī eiroskeptiķu skaits. Ar bažām tiek uzņemts vērojums, ka eiroskepticisms pēdējā laikā aizvien vairāk ir sastopams studentu auditorijās. Līdz šim biežāk skanēja doma, ka tieši studenti un cilvēki ar augstāko izglītību ir tie, kas vairāk nekā citi atbalsta Latvijas iestāšanos ES.

Viedokļu dinamika šajā auditorijā liek rūpīgāk caurlūkot to procesu, kas norit Latvijas publiskajā telpā ES jautājumā. Esošo komunikāciju Eiropas Savienības lietā var sadalīt trīs dimensijās jeb līmeņos:
· ES un Latvija kā valsts;
· ES un Mēs kā sociāla un/ vai profesionāla grupa;
· ES un Es kā jebkurš Latvijas iedzīvotājs.

Šķiet, ka pirmajā līmenī problēmu nav un nevar būt. Latvija ir Eiropas valsts ģeogrāfiskā nozīmē un arī visās citās izpausmēs tiecas kļūt eiropeiskāka. Var apgalvot, ka eiro-konverģence, kas reizēm ir interpretējama arī kā eiro-mimikrija norit pilnā sparā. Latvija vismaz vizuāli top aizvien līdzīgāka citām Eiropas valstīm, jo konkurētspējīgu alternatīvu nemaz nav.

Arī otrajā komunikāciju līmenī ES pozitīvās aprises kļūst aizvien skaidrākas. Latvijas eirointegrācijas procesā pakāpeniski sāk dominēt finansiālie jautājumi. ES atver savus fondus un Latvijas mediju apritē ienāk vārdi SAPARD; PHARE; ISPA. Caur tiem integrācija iegūst reālas, taustāmas un čaukstošas aprises.

Paliek vien pēdējā dimensija ES un Es. Tieši šajā dimensijā mājo tie, kuriem būs jādodas pa referenduma urnām un jāpasaka “par” vai “pret” Latvijas līdzdalībai ES. Balsojot LR pilsoņiem būs jāatbild uz jautājumu “Kāpēc Es vēlos, lai Latvija būtu ES dalībvalsts”. Šo jautājumu var interpretēt un pārformulēt līdz bezgalībai, katrā tā versijā atklājot jautātāju uzskatu piederību liberāļiem, konservatīvajiem, nacionāļiem, sociāldemokrātiem vai komunistiem.

Iespējamie atbilžu varianti referenduma jautājumā gan nemainīsies.

Šobrīd šīs ES un Es komunikācijas līmenis ir gandrīz tukšs, jo pusēm vienkārši trūkst argumentu, kas pārliecinoši pierādītu tās vai citas atbildes pareizību. Skaidrs ir tas, ka ES nav tā institūcija, kas var garantēt katra Latvijas iedzīvotāja labklājību. Amatpersonas, kas aicina balsot “par” iestāšanos ES, visai bieži atgādina ES misionārus Latvijā, kas racionāli un pozitīvi spēj stāstīt par ES un runā par Latvijas līdzdalību tajā kā par gandrīz notikušu faktu. Tas sabiedrībā vairo neziņu un vēlmi izvairīties.

Minētais “Latvijas faktu” 2001.gada augusta pētījums atklāj, ka vairāk kā divas trešdaļas Latvijas iedzīvotāju uzskata, ka ir slikti vai nemaz nav informēti par ES paplašināšanos. Atbildīgajām amatpersonām ir jāsaprot, ka Latvijas sabiedrības informēšana nav tas pats, kas vadīt radio reportāžu no kādas sporta spēles.