Foto: Silvia

Politiķu uzdevums būtu formulēt katrai grupai atbilstošu programmatisko piedāvājumu, nevis sludināt sevi par nesaprotamu krievu interešu pārstāvjiem vai krievu kā drauda apkarotājiem.

Etniskajiem jautājumiem ir liela nozīme Latvijas vēlētāja politiskajā izvēlē. Ir labi, ja cilvēkiem rūp ne tikai materiālās vērtības, bet arī valoda un kultūra. Taču slikti ir partiju piedāvājumi etniskajos jautājumos. Rodas iespaids, ka par latviešu kulturālajām interesēm var parūpēties tikai latvietis, bet par krievu — tikai krievs. Respektīvi, šīs intereses nemaz nav skaidri definētas, un tieši tas ļauj spekulēt ar stereotipiem no sērijas, ka krievi nāk un latvieši nepadodas.

Neskaidri vai neiespējami politiskie uzstādījumi rada neiecietības ķēdi. Šajā rakstā pievērsīšos Latvijas krievu interešu noskaidrošanai. Biedrības Humanitārā perspektīva 2010. gadā veiktā sabiedriski aktīvo krievu jauniešu aptaujā[1] parādīja, ka vairākums krievvalodīgo jauniešu identificē sevi ar Latviju, ikdienas dzīvē nesaskaras ar diskrimināciju un nejūt sabiedrības sašķeltību. Tajā pašā laikā 87% no viņiem uzskata, ka valsts nepietiekami ņem vērā krievu intereses. Līdzīgu rezultātu rāda arī Izglītības un zinātnes ministrijas (IZM) veiktais pētījums par skolēnu lingvistiskajām attieksmēm[2]. Paralēli stabili augošajai pozitīvajai attieksmei pret latviešu valodu 88% skolēnu vēlas, lai krievu valoda kļūtu par otro valsts valodu. Tātad jauniešu prasība par krievu valodu nekorelē ar latviešu valodas noliegšanu vai naidu pret Latvijas valsti.

Pētīt jauniešu attieksmi ir interesanti tāpēc, ka viņi vēl tikai veido savu pilsonisku pozīciju un viņu attieksmes iezīmē nesenās politikas rezultātus. Iegūtie dati ļauj izdarīt secinājumu, ka integrācija notiek veiksmīgi, bet „krievu jautājumu” tas no dienas kārtības ne mazākā mērā nenoņem. Tāpēc būtu jāsaprot, ko konkrēti vēlas krievi. Latvijas krievus varētu iedalīt trīs kategorijas: „krievvalodīgie”, „krievi” un „padomju cilvēki”.

Krievvalodīgie identificē sevi ar dzimto valodu, nevis etnisko izcelsmi. Šajā grupā var būt gan ebreji, gan ukraiņi, gan baltkrievi. Krieviski runā tāpēc, ka tā ērtāk, ka ir pieejams liels informācijas daudzums un ka tas vajadzīgs darbā. Prioritāšu ziņā pirmajā vietā šai grupai parasti ir labklājība, bet valodas strīdus viņi uztver kā nevajadzīgu šķērsli profesionālajai izaugsmei, labklājības celšanai un privātajai dzīvei. „Atstājiet mūs mierā!” — tādas ir šīs grupas politiskās intereses valodas politikas jomā.

Otrā grupa ir krievi, kas identificē sevi ar kultūru. Viņi uzskata sevi par krieviem, atsaucoties uz kopējo kultūras kodu, krievu kultūrā iesakņoto vērtību sistēmu un to īstenošanas pieredzi. Šajā gadījumā valoda ir tikai kultūras nesējs, nevis pašmērķis. Būšana par krievu nozīmē nepieciešamību apzināties krievu vērtības, lasīt grāmatas, apmeklēt izrādes, runāt krieviski un meklēt veidus, kā šīs vērtības īstenot mūsdienās. Kvalitatīva krievu kultūra un izglītība — tādas ir šīs grupas politiskās intereses.

Trešo grupu vieno padomju nostaļģija. Kaut arī pēdējos padomju gados retais bija apmierināts ar dzīves apstākļiem un vispopulārākā politiskā pārliecība bija piga kabatā, tomēr daudziem cilvēkiem viņu sociālais statuss bija augstāks nekā tas ir patlaban. Jaunieši ir mantojuši aizvainojuma sajūtu no saviem vecākiem, kas kādreiz strādāja ražošanā, tehniskajās profesijās un zinātnē. Jāsaka, ka šajā grupā ir gan krievi, gan latvieši, bet vairāku gadu garumā ir izveidojies stereotips, ka padomju cilvēki ir jāidentificē ar krieviem.

Šai grupai ir visgrūtāk definējamas intereses. Tās varētu būt „atgriešanās” pagātnē un Latvijas neatkarības atjaunošana citā veidā — tā, lai cilvēkiem saglabātos cienīga dzīve — tā, kā to izprot šī grupa.

Latvijas krievu jauniešu vidū ir sastopamas visas trīs tendences. Kura no tām ņems virsroku nākotnē un kāda būs jaunā paaudze, ir atkarīgs no vairākiem faktoriem. Politiķu uzdevums būtu formulēt katrai grupai atbilstošu programatisko piedāvājumu, nevis sludināt sevi par nesaprotamu krievu interešu pārstāvjiem vai krievu kā drauda apkarotājiem. Tā vietā daudzi politiķi orientējas uz tā saucamo tradicionālo vēlētāju un baidās kaut ko mainīt jūtīgajā etniskajā jautājumā. Tāpēc prasījumam citādi formulēt politiskus uzstādījumus ir jānāk no sabiedrības.
__________________________________

[1] “Молодежь и кризис: в поисках решений”, результаты опроса, Rīga 2010

[2] Vidusskolēnu pilsoniskās un lingvistiskās attieksmes, apgūstot mazākumtautību izglītības programmas, Rīga. 29.06.2010, Baltic institute for social science.

* Autore ir arī Saskaņas centra pārstāve