Raksts

Ko tādu vēl neviens nebūs redzējis


Datums:
15. decembris, 2009


Autori

Dita Arāja


Foto: Boriss Koļesņikovs

Ja pretinieks, kas ir izdomājis, kā apiet priekšvēlēšanu tēriņu ierobežojumus, ir gudrs, tad KNAB nevar neko izdarīt. Un dažas politiskās organizācijas ir ļoti gudri vadītas.

Intervija ar Ģirtu Ozolu, MMS Communications Latvija direktoru un Latvijas Reklāmas asociācijas prezidentu.

Nesen publiski izteicāties, ka ļoti labprāt neliegtu padomu Korupcijas novēršanas un apkarošanas birojam par priekšvēlēšanu kampaņu norēķinu shēmām. Izstāstiet, lūdzu, kas KNAB būtu jāzina?

KNAB man joprojām neko nav paprasījis, bet varbūt arī labi, jo, pieņemu, tur strādā pietiekoši kompetenti speciālisti, kas varbūt jau paši tiktu galā ar potenciālajām aprisēm. Pašlaik tiek kultivēts priekšstats, ka partiju finansējuma ierobežojumu dēļ kampaņas pirms nākošās Saeimas vēlēšanām būs pavājas un koncentrētas ļoti īsā laika periodā. Tad jāsaka, ka reklāmas nozarei un man kā Reklāmas asociācijas vadītājam ir pilnīgi cits priekšstats, kā varētu izvērsties nākamā gada politiskā cīņa — tieši reklāmas investīcijas. Es paredzu, ka tā cīņa — redzamā un neredzamā daļa — būs izšķiroša, līdz ar to finansējums — reālā nauda, kas kampaņās tiks investēta, būs būtiski lielāka nekā iepriekšējās kampaņās. Tas izskaidrojams ar ļoti saprotamām lietām, jo daudziem spēlētājiem, kas nav iekļuvuši Rīgas domē, Saeima būs pēdējā iespēja, līdz ar to tiks investēti visi iespējamie līdzekļi.

Par pelēko pusi runājot, jāsaka, ka, paredzot to, ka būs citādākas proporcijas, kā tiks investēta nauda, noteikti lielākā proporcijā šoreiz tiks investēts internetā. Tad jāsaprot vienkārša lieta, ka internets atšķirībā no citām grupām ir vāji mērāms un arī reklāmas jomā internets ir faktiski vienīgā no lielajām mediju grupām, kur Latvijā nav tirgus standartu, nav reklāmas valūtas. Un pašlaik tikai lielākie interneta mediji sāk pašorganizēties, lai vispār standartus noteiktu.

Kādi ir reklāmas standarti?

Standarti, piemēram, televīzijas mediju grupai, ir GRP sekundes. Savukārt tie, kurus neinteresē mediju dati, var pirkt arī reklāmas laiku, kur ir bāzes cena par sekundēm. Trešais veids, kā varat investēt TV, ir dažāda veida projekti, kur reklāmdevējs kā sponsors piedalās.

Tātad internetā trūkst šīs klasificētības. Bet kā jums šķiet, ja to, kā ir tradicionālajiem medijiem, kam uz priekšvēlēšanu laiku ir pienākums skaidri deklarēt izcenojumus par sekunžu, atlaižu politiku, — ja to attiecinātu uz interneta lielākajiem portāliem, vai tas problēmu risinātu?

Es teiktu — mazā mērā. Ja paskatāmies uz internetu, kā tur reklāma varētu parādīties, tad viena no vienkāršākajām grupā ir tā saucamās displeja kampaņas jeb banneri. Tur var teikt, ka kaut kāds tirgus standarts un valūta ir, un šāda veida aktivitātēm varētu saprotami noteikt aprises. Savukārt, līdz ko mēs runājam par vēl iespējamiem 150 dažādiem veidiem, piedevām internetā komunikācija jeb saturs un vieta ir ļoti sajaucies jēdziens, tad mums ir milzīgas problēmas. Drīzāk tas būtu risināms, strādājot sabiedriskām vai valsts organizācijām ar lielajiem interneta medijiem un novienojoties par spēles noteikumiem.

Vai pareizi saprotam jūsu domu, ka uz nākamajām vēlēšanu kampaņām nebūs brutālu likumpārkāpumu, bet naudu vienkārši mēģinās izspiest pa daļēji legāliem vai legāliem kanāliem?

Es domāju, ka būs arī brutāli pārkāpumi. Brutāls pārkāpums ir kaut vai tas, ka jūs medijos varat nopirkt saturu, kas nav brendēts kā reklāma. Tas viennozīmīgi ir brutāls pārkāpums, kas klasiskās demokrātijas valstīs nav iespējams. Pie tam tas pašlaik tiek pārdots kā pakalpojums.

Kā tas izskatās? Mediji piedāvā?

Neslēpjoties. Līdz šim bija tā, ka reklāma plus raksts kā bonuss bija raksturīgs ļoti šauriem nišas medijiem. Spilgtākais piemērs — tiem, kas saistīti ar būvniecību vai arhitektūru. Tā bija klasika. jo auditorija šaura, dabūt iekšā reklāmu — tuvu tam, ka neiespējami, un tad attiecīgi tika miksēts. Tā tas bija aptuveni pirms diviem gadiem.

Un kā jūs prognozējat, kā tas varētu izskatīties uz vēlēšanām?

Pat ne uz vēlēšanām. Jau pašlaik preses medijiem, kam plašas auditorijas, to jau kā klasisku piemēru var atrast, ka var pirkt saturu klāt reklāmām. Internetā vai elektroniskajos medijos tas viss ir vēl netveramāks. Piemēram, ja var vienoties ar lielākajiem portāliem, kāds ir standarts un kā tiek deklarētas displeja kampaņas, tajā pašā laikā visi saprot — ja ir runa par politisko kampaņu, tad displeja kampaņa kā tāda neko nedod, līdz ar to tā ved uz kādu noteiktu saturu. Savukārt tas, cik maksā vai cik tiek investēts reklāmā, lai izveidotu saturu, ir būtībā netverams jautājums. Piedevām saturu izveidot var trešā puse, var būt trešā puse miksēta ar paša medija resursiem, un var būt absolūti paša medija produkts.

Interneta atšķirība no citām elektronisko mediju grupām ir tāda, ka klasiskā komunikācija būtībā nemaksā neko salīdzinājumā ar to, ko maksā saturs, lai to izveidotu. Savukārt presē — piemēram, ja runājam par imidža reklāmu A4 formātā abās valodās, tad aģentūras to sagatavo par Ls 600 —3000. Savukārt izvietošana — spēcīga preses kampaņa — varētu būtu aptuveni Ls 8000—9000.

Tad jūs sakāt, ka satura pirkšana vairāk varētu būt izplatīta internetā.

Potenciāli — jā, noteikti.

Bet vai mēs nepārvērtējam interneta nozīmi? Iepriekšējās vēlēšanās, man šķiet, politiķi nesajuta, ka internets viņiem var dot papildus balsis.

Ja mēs raugāmies uz kompānijām, kas pašvaldību vēlēšanās no reklāmista, komunikācijas, PR viedokļa strādāja ar partijām, tad pašā satura veidošanā es laikam varu nosaukt trīs profesionālas komandas no visām 12—15 kampaņām kopumā. Protams — Stendzenieks, Domino un no vairākām aģentūrām bija izveidota blice, kas trešo profesionālo kampaņu veidoja. Savukārt, runājot par komunikāciju, es vispār varu nosaukt tikai vienu mediju aģentūru Carat, kas sadarbojās par Pilsonisko savienību. Nevaru nosaukt nevienas citas aģentūras profesionālu veikumu. Tas vairāk bija pašu kampaņas organizētāju kādas mistiskas vai mītiskas attiecības ar medijiem.

Bet, ja skatāmies uz nākošo Saeimu, tad Saeimas un pašvaldību vēlēšanu kampaņas būs nesalīdzināmas, jo arī budžeti būs nesalīdzināmi. Tie būs tādi, kādus vēl neviens nav redzējis.

Vienalga — politiķi nesaprot interneta iespējas. Varbūt viņi neredz vajadzību internetā ieguldīt naudu, lai pirktu mediju saturu?

Es joprojām domāju, ka interneta nozīmība netiek novērtēta. Lielā mērā gan tas būs atkarīgs, kādus partnerus [reklāmas veidošanā] izvēlēsies politiskās partijas. It kā pēc virzības pašvaldību vēlēšanās visi tā kā saprata, ka internetā ir jābūt. Cits jautājums — ko viņi internetā iestudē.

Ja raugāmies uz reklāmas un PR nozari, tad tagad situācija ir līdzīga kā citās nozarēs — ar retiem izņēmumiem jebkura aģentūra vai jebkurš speciālists būtu gatavs par labu naudu strādāt pat ar politiskajām partijām.

Agrāk darbs ar politiskajām partijām bija stigma?

Atkarīgs no konkrētām aģentūrām un vērtībām. Es neredzu problēmu profesionāļiem, ar to saprotot mediju aģentūras, strādāt komunikācijas jomā. Savukārt, ja mēs raugāmies uz satura veidošanu — uz radošajām un PR aģentūrām — mans redzējums, ka tas ir pēdējais, ko var darīt radoša aģentūra. Tāpēc, ka tas grauj radošu domāšanu un radoša cilvēka profesionālo pusi.

Bet, ja tu esi profesionālis, tad taisi jebkādu kampaņu, vai nu tas ir veļas pulveris vai partija.

Nozīmīgākā atšķirība, par ko man ir bijis publisks strīds arī ar Stendzenieku Ēriku (ar kuru citādāk man ir diezgan normālas attiecības, jo viņš ir labs profesionālis), ir par to, ka profesionāls reklāmas darbinieks vai komunikācijas speciālists publiskajā telpā nedrīkst nostāties pozā un publiski aizstāvēt reklamējamo produktu vai servisu. Ja profesionālis pārkāpj šo robežu, tas nozīmē, ka kaut kas nav kārtībā ar produktu.

Ja mēs no šāda griezuma raugāmies, esošajā situācijā ir maz ticams, ka ir domājoši personāži (kam ir ar ko domāt un par ko domāt), ka viņi ir spējīgi abstrahēties publiskā pozīcijā.

Vai pašregulācijas šādos gadījumos nav?

Ētikas kodekss ir, pie tam — tagad jau atjaunoti pieņemts, ko mums palīdzēja atjaunot Laura Liepas birojs. Kopā strādājam gandrīz pusotru gadu, lai kodekss nebūtu virtuāls, bet pietiekoši reālajā dzīvē darbināms. Bet tā kā asociācijas pašreizējās vadības redzējums ir tāds, ka profesionāliem reklāmistiem nav ko darīt ar politiskajām partijām, tad ētikas kodeksā nav nekas vairāk kā atsauces uz normatīviem, kas jau Latvijā ir legālā puse.

Ja kāds šādi ētiku pārkāpj, vai nozares iekšienē par to vismaz neformāli diskutējat arī bez konkrētām normām?

Nē, pamatā diskusijas ir par „komercsadaļu”. Lai būtu diskusija, ir nepieciešami sarunas partneri — cilvēki, kas tajā visā ir iesaistīti. Es pieņemu, ka, izņemot Ēriku, neviens cits nav gatavs runāt, jo publiski runāt par šāda veida klientiem nozīmē graut savu profesionālo pusi. Tas ir — tev jānostājas pozā un jāsāk aizstāvēt. Nav taču tā, ka parādās higiēnas preču vai pulvera reklāmas un pēc tam publiskajā telpā parādās cilvēki un aizstāv to pašu produktu. Tas nekur nav rakstīts, nekādā ētikas kodeksā, bet tas ir nepareizi.

Bet ko tad lai partijas dara, ja reklāmas aģentūras ar tām negribētu sadarboties? Tad partijām nebūtu reklāmu kampaņu?

Es neteiktu, ka nē. Šajā ekonomiskajā situācijā lielākā daļa pateiks — jā.

Bet bezkrīzes laikā ideālā pasaulē?

Bezkrīzes laikā bija tā, ka diezgan daudzas [aģentūras] teica nē. Ko lai partijas dara? Rekomendācijas partijām?

Jā. Lai iet un pa tiešo runā ar vēlētāju vai Tviterī, draugos.lv?

Abstrakts, abstrakts piegājiens. Ļoti dārgs piegājiens. Tām partijām tad būtu jābūt bagātām ne tikai finansiāli, bet arī ar cilvēkresursiem. Mēs zinām, ka partijās cilvēku ir tik, cik ir. Ja vēl paskatāmies, cik ir fiktīvo un pasīvo, līdz ar to lielākais arguments — tas nav iespējams. Tas pats Jaunais laiks — kad viņi 2002.gadā mēģināja… Nu — atvainojiet!

Toreiz viņiem īpaši nopūlēties nevajadzēja, jo bija uzrāviens — viņi ar jaunu piedāvājumu un Repši kā jauna partija nāca politikā.

Jā. Pie tam tagad, es domāju, viņus neielaistu tur, kur senāk ielaida. Un ne jau tāpēc, ka Valdis Dombrovskis tagad vada Ministru kabinetu, kas it kā ir „sliktie”. Bet ļoti vienkārša iemesla pēc — valsts ir maza, viens otru pazīst, un visi saprot, ka ideālu lietu un cilvēku nav, un Jaunais laiks nav izņēmums.

Bet vai ideālā pasaulē, jūsuprāt, partijām nebūtu vajadzīgas priekšvēlēšanu kampaņas, ja reiz reklāmisti neņemtos tādas taisīt?

Ja ne tiešā veidā, tad apslēptā kampaņa tomēr būtu. Tāpēc, pat ja valstij būtu nauda, es neesmu par modeli, ka valsts finansē partijas, kā arī es neesmu par modeli, ka aizliedz politisko reklāmu, jo tas radītu vēl graujošāku iespaidu uz Saeimas un pašvaldību vēlēšanu rezultātiem. Nav jau to cilvēkresursu, kas tiešā veidā varētu strādāt ar nāciju. Ja noņemtu iespēju runāt ar masu komunikācijas palīdzību, tad cilvēku vidējās zināšanas un sapratne par to, kas tiek solīts, būtu vēl graujošākas.

Jūs sakāt, ka pirms nākamajām vēlēšanām mēs piedzīvosim tādus naudas uzplūdus, kādi nav bijuši līdz šim. Var saprast, ka jūs to tomēr uzskatāt par problēmu. Vai jums ir kādi risinājumi, kā, neaizliedzot reklāmas, šo naudas masu priekšvēlēšanu aktivitātēm politikā var samazināt?

Jā. Viena no iespējām ir tie paši sabiedriskie mediji. Subjektīvi, bet, ja runājam par politisko pusi, manuprāt, sabiedriskie mediji nav izpildījuši savu lomu. Ja sabiedriskajos medijos būtu kvalitatīvi produkti, kuros varētu politiskās organizācijas kvalitatīvi eksponēties, tad nepieciešamība investēt redzami vai neredzami citur būtu būtiski mazāka.

Jūs domājat — ja partijām būtu vairāk diskusiju iespējas, tās mazāk domātu, kur ņemt naudu, lai sevi padarītu vēl redzamāku?

Domāju, ka jā. Jo vairumā gadījumu lielākā daļa tās naudas ir sūri grūti dabūta. Cits jautājums — ka tā nauda vēl ir jāatstrādā. Mūsu apstākļos 18 000 latu — maksimums, ko var ziedot partijām — ir baigā nauda pat miljonāriem. Ja paskatāmies uz to pašu Sabiedrību citai politikai — Aigars Štokenbergs, lai izvilktu, pirms vēlēšanām pats maksimumu iemaksāja, un neviens neturas līdzi.

Ja ir kvalitatīva žurnālistika, kad no politiķiem prasa atbildību un viedokli, tad tādi mediji jau partijām nav izdevīgi. Tāpēc vieglāk ir nopirkt reklāmas laiku.

Nē, es domāju, ka nav vieglāk, un nopietnie spēlētāji to apzinās. Kāpēc uz to pašu Domburšovu joprojām iet Ainārs Šlesers? Vai — kā Kristovskis pašvaldībās panāca rezultātu? Tā nebija reklāma. Viņš apzināti gāja uz publiskajiem kvalitatīvajiem raidījumiem, cik nu mums viņu ir, kur bija konfrontācija ar to pašu Šleseru. Protams, svarīgs ir personāžs — ko viņš spēj parādīt tautai.

Jūs publiski esat paziņojis, ka jums projekts Live Riga rada daudz jautājumu, pat ja nav pierādījumu, ka tā ir gatavošanās nākamajām vēlēšanām. Kas ir aizdomīgie momenti?

Kaut vai tas, ka nebija iespējas lokāli reģistrētām [reklāmas] kompānijām piedalīties [Rīgas Tūrisma attīstības biroja konkursā par zīmola izstrādi]. Otrs — vinnējušais pretendents [Vācijas aģentūra Embassy] ārpus Vācijas nav pazīstams vispār — to var apliecināt jebkuras tīkla aģentūras. Mana aģentūru grupa arī pārstāv dažādus tīklus, un pavaicājiet, kas ir šī aģentūra? Nekas! Arī Vācijas ofisā visi rausta plecus. Ārpus Vācijas viņi nekad nav strādājuši. Ja kādam ir interese, KNAB vai kāds cits taču divu dienu laikā var noskaidrot konkrētas fiziskas personas, Latvijas pilsoņus, kas strādā šajā uzvarējušajā uzņēmumā, bet kas pirms tam ir strādājuši šeit, Latvijā, konkrētās aģentūrās. Es nesaukšu konkrētus vārdus, bet tādi ir.

Nauda, budžets [5 miljoni latu], kas tiek atvēlēts [Rīgas reklamēšanas aģentūrai], nav adekvāts, ja mēs zinām, ka šajā gadā Latvijas mediju reklāmas apjoms būs aptuveni 55 miljoni latu. Mēs kā asociācija nevarēsim pajautāt, piemēram, skandināvu, krievu asociācijām — iedodiet savu mediju datu monitoringu, kur [Live Riga reklāmas] ir bijušas! Jo mediji, kas izvēlēti, vispār netiek mērīti. Var būt, ka reālajā dzīvē [Live Riga reklāmās] investē kādus 10%, ja vispār investē. Liela daļa no šī budžeta ir absolūti bez jebkādas kontroles — bez jebkādas iespējas sabiedrībai un Rīgas iedzīvotājiem, kuru nauda tiek tērēta, jebkādā veidā kontrolēt šos tēriņus.

Kā šī nauda var ieplūst vēlēšanu kampaņā?

Kā kampaņas veidošanas apmaksa, visdrīzākais. Vai nu iepriekš vai pēc. Mēs to nekad neuzzināsim. Tikpat labi tā var būt samaksa pirms pašvaldību vēlēšanām.

Tātad mēs kā rīdzinieki esam finansējuši vai finansēsim kādas partijas priekšvēlēšanu reklāmu?

Jā, tāds ir mans pieņēmums. Ņemot vērā to, ka kritisko punktu ir pārāk daudz.

Kā nepieļaut, ka nauda, ko pašvaldību iedzīvotāji samaksā nodokļos, aiziet kādas partijas priekšvēlēšanu kampaņā?

Novērst to būtībā nevar. Novērst var tikai ar absolūti radikālām darbībām, kuras es šeit labprāt nekomentētu. Tas ir vienīgais, kas to vidi var izmainīt. Bet ietekmēt var — publiskā telpa, sabiedriskie mediji, rokot ārā un ķidājot šādus gadījumus pēc būtības. Tā ir pašvaldības aģentūra, tad — iedodiet konkrēti atskaiti! Iedodiet tāmes sabiedrībai, Valsts kontrolei! Ja viņi šuj vaļā, tad viss ir skaidrs.

Vai industrijas iekšienē nevarat vērsties pret negodīgajiem reklāmistiem?

Profesionālo pusi un nozares reputāciju tas grauj pilnīgi noteikti. Visi nozares dalībnieki zina, kas ir spēlētāji. Visi zina, kas komercuzņēmumos un ne tikai par naudu pieņem lēmumus. Visi jau paši sev zemapziņā arī nozari ir sadalījuši — piemēram, tie ir tie reklāmdevēji, kuru konkursos nav vērts piedalīties, jo ir skaidrs, ka tur jāiet ar čemodānu. Nelaime mūsu nozarei, ka tajā pelēkajā sektorā ir ietrāpījušies profesionāli un spēcīgi spēlētāji. Un līdz ar to, ja pirktajiem vai dīvaini dabūtajiem projektiem ir radīts salīdzinoši labs virs vidējā līmeņa reklāmas produkts, tad nozarē ir ļoti grūti raisīt diskusiju.

Vai bez Rīgas tūrisma aģentūras ir vēl kādas citas iespējas, kā pirms vēlēšanām tiks pumpētas naudas?

Mediju īpašnieku saikne ar politiskajām partijām. Kādā veidā to var izkontrolēt? Tas var nozīmēt jebko — pat klasiskajai reklāmai var būt maksājums atpakaļ. Labi, jūs izkontrolējat, cik maksā politiskā reklāma, un medijs arī atzīst — jā, tik arī maksā, re, kur pārskaitījums! Bet nu neviens jau nekontrolē, kas pirms vai pēc gada notiek — kādi maksājumi un uz kurieni [tiek skaitīti] no šīs konkrētās komerciālās struktūras, kas pieder privātpersonai. Kā aiziet nauda. Tas pat nav šahs. Tur ir divu trīs gājienu loģika. Es domāju, tas jau nevienu nepārsteidz. Tas jau notiek gadus desmit. Ne jau uz konkrēto partiju. Teiksim, žurnāls X pieder konkrētai privātpersonai Y. Ir noteikts cenu rādītājs, kas nodeklarēts KNAB, un partija arī maksā. Bet tam cilvēkam Y māsīcai pieder kompānija Z, kura pēc tam samaksā atpakaļ summu N cilvēkam, kurš varbūt pat tajā partijā nav. Viss. Elementāri.

Bet tikai līdz tēriņu griestiem, kad KNAB jau redz, ka konkrētai partijai ir pārāk daudz iztērēts reklāmai.

Vairāk var, pērkot saturu. Pie tā, ka reklāmas tirgus ir nokritis par 45%, mēs taču saprotam, ka reklāmas izcenojumi arī ir nokrituši. Iztērējot konkrētu summu, ja reklāmas tirgus ir transformējies, tad par to pašu naudiņu jūs varat nopirkt divreiz vairāk. Mūsdienu apstākļos 500 000—600 000 latu [atļautie tēriņu griesti] vienai partijai reklāmai ir ļoti liela naudas summa. Normālam TV kanālam pirms diviem gadiem reklāmas ieņēmumi bija aptuveni 8—10 miljoni latu. Šogad būs 4—4,5 miljoni latu. Nākošgad — 3,5—4 miljoni latu. Pie tam tā ir tā kontrolējamā [nauda], kas ir komunikācijai, nemaz nerunājot par saturu.

Tad faktiski, ja medijam ir tik ļoti krities reklāmu budžets, tad, aizmirstot par profesionālajiem standartiem un ētiku, mediji darīs visu, lai tikai izdzīvotu?

Ne visi. Ir, protams, izņēmumi, bet publiski minami tie nav.

Ko tad jūs tagad ieteiktu KNAB — ko viņi varētu darīt, lai saprastu, kas par ko un cik daudz maksā?

Ja pretinieks, kas ir izdomājis, kā apiet priekšvēlēšanu tēriņu ierobežojumus, ir gudrs, tad KNAB nevar neko izdarīt, ņemot vērā to, ka joprojām Latvijā nav sākotnējās deklarēšanās. Un dažas politiskās organizācijas ir ļoti gudri vadītas. Es domāju, ka Tautas partija noteikti būs nākamajā Saeimā. Ar Šķēles atgriešanos — 100 punkti viņi būs Saeimā, 100 punkti — viņi [sodu par priekšvēlēšanu pārtēriņu] nesamaksās, un tas viss beigsies ne ar ko. Esmu gandrīz vai cepuri gatavs apēst, ja viņi tuvāko piecu gadu laikā kaut ko samaksās. Gudri spēlētāji. Faktiski arī Lembergs, neskatoties uz izglītības trūkumu, pa lielam nevienu kļūdu nepielaida. Tik daudz, ka viņš pārāk tiecās uz pārāk augstu posteni. Dabūja atsēdēt.

Tas nozīmē, ka mūsu tiesībsargi ir bezspēcīgi pret šiem gudrajiem, naudīgajiem cilvēkiem, kas vienkārši nopērk vēlētāju balsis?

Pieņemu, ka KNAB var izdarīt kaut ko tad, ja kāds pieļauj ļoti būtisku kļūdu. Nepieļaujot nevienu kļūdu, KNAB neko izdarīt nevarēs.


Kad naudas par daudz

Kampaņu pārkaršana apturēta, reklāmu šovs turpinās

Šlesera politisko iespēju laiks


Saturs, kurš šajā mājaslapā publicēts 2014.gadā un agrāk, bija daļa no sabiedriskās politikas portāla politika.lv. Šajā portālā tika publicēti dažādi pētijumi, analīzes, viedokļraksti un blogi, kuru saturs ne vienmēr sakrīt ar politika.lv redakcionālās komandas vai Providus pozīciju.

Creative commons licence ļauj rakstu pārpublicēt bez maksas, atsaucoties uz autoru un portālu providus.lv, taču publikāciju nedrīkst labot vai papildināt. Aicinām atbalstīt providus.lv ar ziedojumu!