Šorīt Latvijas universitātē mani pamatīgi šokēja divi duči otrā kursa studentu, kuri cer kļūt par profesionāliem žurnālistiem, bet, izrādās, nebija pat pamanījuši vienu galvenajiem pasaules notikumiem pagājušajā nedēļā, lai arī par to bija rakstīts bezmaz vai visos portālos tajā interneta pasaulē, kuru mūsdienu jaunieši uzskata par informācijas alfu un omegu. Acīmredzot nemaz tik informatīvs tas internets nav, bet vai tikai internetā vaina? Diez vai.

Labdien, lasītāji!

Kā jau droši vien zināt, viena no daudzām lietām, ar kurām nodarbojos Latvijā, ir lekciju pasniegšana Latvijas universitātes Žurnālistikas katedrā. Mācu pamata ziņu rakstīšanu — kā atrast tēmu, kā strukturēt materiālus, kā un kāpēc intervēt citus cilvēkus, kā prezentēt viņu teikto rakstītā materiālā u.tml. Šodien runāju par procesu, ko sauc “lokalizācija.” Runa ir par materiālu, kura pamatā ir kaut kas ārvalstīs noticis, par ko ir kaut kas sakāms un rakstāms arī pie mums. Tā, piemēram, kad 2001. gada 11. septembrī teroristi uzbruka Pasaules tirdzniecības centram Ņujorkā un Pentagonam Vašingtonā, Latvijā žurnālisti centās uzzināt, pirmkārt, vai bojā gājušo starpā bija kāds latvietis, bet arī pēc tam varēja būt visādi jautājumi: Vai kaut kas līdzīgs varētu notikt Latvijā? Ko par to saka Latvijā dzīvojoši musulmaņi (Latvijas televīzijā todien mums bija milzīgi grūti atrast kādu musulmani, kurš varētu sniegt interviju)? Cik droši ir avioreisi Latvijā u.tml.

Teicu studentiem, ka nav jau jāmeklē tik sens piemērs. Tā, piemēram, pagājušajā nedēļā bija lielais stāsts no Tulūzas Francijā, un ko mēs varētu par to rakstīt Latvijā? Sekoja klusuma brīdis no studentiem, un viņu acīs es varēju redzēt, ka man ir jāuzdod vēl viens jautājums: “Kurš zina, kas pagājušajā nedēļā notika Tulūzā Francijā?” Vai ziniet, no 26 otrā kursa studentiem Latvijas Universitātē atbildi uz šo jautājumu zināja … precīzi neviens. Precīzi neviens.

Jau vairāku gadu garumā esmu apradis ar to, ka studenti, kuri vēlas tapt par rakstošiem žurnālistiem, laikrakstus nelasa. Katru gadu intereses pēc pirmajā lekcijā pajautāju, pērn nebija neviens, kas lasa laikrakstus, šogad bikli rociņu pacēla viena meitene. Visu uzzinām internetā, tā man skaidro mūsdienīgie informācijas patērētāji. Bet kā tādā gadījumā viņiem visiem pēc kārtas paslīdēja garām situācija Francijā, kur musulmanis nošāva trīs zaldātus, pēc tam rabīnu, divus bērnus un vēl vienu cilvēku ebreju skolā, tad iebarikādējās savā mājā un pēc 30 stundām pats tika nošauts, kad atklāja uguni pret policiju un pats mēģināja aizbēgt? Par to, mīļie, bija teksts absolūti visos portālos pēc kārtas, i Delfos, i Ir.lv, i Diena.lv, i NRA.lv, i Latvijasavize.lv, i Puaro.lv, i Kasjauns.lv, Apollo.lv, News.lv, TVNET.lv, utt., u.tml.

Atvainojiet, bet tas ir vienkārši šokējoši. Šie nav gadījuma rakstura kaut kur uz ielas sagrābstīti jaunieši, šie ir cilvēki, kuri, lai iekļūtu “žurnālistos,” izturēja visnotaļ pamatīgu konkursu. Viņi ir studenti universitātē, ne piektajā klasē. Vismaz pēc idejas viņi līdz ar to ir intelektuāli noskaņoti. Un, vēl vairāk, viņi mācās tieši žurnālistos, ne fiziķos, un žurnālistika tomēr ir tā joma, kurā ir nepieciešams zināt, kas tev notiek apkārt (ar to, protams, negribu teikt, ka fiziķi ir nezinīši). Labi, varbūt situācija Tulūzā nebija jāzina visos iespējamos sīkumos, bet par to pat nebūt dzirdējušam? Kādā pasaulē šie jaunie cilvēki dzīvo?! Kaut kā gribas domāt, ka kaut vai uz labu laimi pa internetu blandoties vismaz kaut kas par to būtu pamanīts, bet acīmredzot ne.

Šī ir lieta, par kuru Latvijas (un ne tikai) sabiedrībai ir jādomā ļoti nopietni. Manuprāt, galvenais, kas ir noticis sliktā virzienā, ir tas, ka jaunieši vairs nelasa. Skolas gados obligāto literatūru droši vien kaut kā piecieta, varbūt bija to starpā, kuri kāri izlasīja grāmatas par Hariju Poteru, bet ar to arī viss pateikts. Ja maršruts jaunietim dienas gaitā ir gulta-mobilais-brokastis-dators-mobilais-skola-mobilais-mājās-mobilais-dators-dators-vakariņas-dators-mobilais-dators-TV-gulta, tad lasīšanai īpaši laika neatliek. Un tas, savukārt, noved pie otras problēmas, kāda ir tieši Žurnālistikas fakultātē, proti — daudzos gadījumos studenti vairs nav spējīgi pat sakarīgu teikumu sakabināt, jo viņi ir “iemācījušies,” ka vienīgā vēsts, kuru ir vērts paust, ir 140 zīmes gara, lai to varētu “čivināt.” Viņi prot visus LOL un tamlīdzīgos saīsinājumus, kādi ir e-pastos un interneta “čatos.” Lieki teikt, žurnālistikā no tā nav nekāda labuma. Un, labi, tagad izklausīšos kā gados vecs kašķis, bet arī īstajā dzīvē no tā nekāda labuma nebūs. Profesionālā avīzē diez vai kāds īpaši auklēsies ar cilvēku, kuram sakarīga teikuma rakstīšana ir sarežģīta un kurš piedevām ir tik dziļi iebāzis degunu pats sevī, ka neko neredz ne pa labi, ne pa kreisi.

Negribu te ar pārāk platu birsti krāsot, gan jau arī mūsdienās ir jaunieši, kuri lasa un zina, ka lasīšana viņiem atver vienkārši vienreizēju pasauli, kuru internets ar visu savu bezgalīgo saturu nevar atvērt. Jo internets ir kustīgs ar daudzām bildītēm un skaņām un ļoti jauko un krāsaino un čivinošo, bet nopietni un, galvenais, labi uzrakstītus tekstus tur atrast reti. Pat mūsu valsts laikrakstu interneta portāli mudž ar drukas u.c. kļūdām. Grāmatu, savukārt, kāds ir rediģējis, kāds to ir pārbaudījis, nevis piespiedzis podziņu pēc tam, kad autors ir pielicis pēdējo punktu pie pēdējā vārda pēdējā teikumā, lai to visu palaistu, tā teikt, ēterā. Amerikāņu autore Frana Lībovica par to ir rakstījusi ļoti viedus vārdus, tas bija esejā “Padoms pusaudžiem”: “Pirms runāt, padomā. Pirms padomāt, palasi. Jo tā, iespējams, tu atklāsi kaut ko sev jaunu, un tas nodrošinās, ka tu nenonāc pie kaitinošiem secinājumiem. Tās ir briesmas jebkurā vecumā, bet īpaši tagad, kad tev ir 17 gadu.” Maniem studentiem Latvijas universitātē vairs nav 17 gadu, viņi ir mazliet vecāki, bet šie vārdi ir tikpat domāti viņiem. Vārdu “lasiet” esmu teicis arī lekcijās, un reakcija lielākoties ir iecietīgi smaidi par večuku, kurš neko nesaprot, bet teikšu atkal: “Lasiet.” Jo tādā gadījumā, iespējams, Jūs nākamnedēļ vairs nebūsit tik absolūti nezinoši par kaut ko, kas tomēr visas pagājušās nedēļas garumā profesionālajā ziņu pasaulē kotējās pat ļoti, ļoti augstu. Un tā, galu galā, ir tā pasaule, kurai Jūs paši vēlaties pievienoties.

Jauku visiem dienu.