Vakardien bija dusmu diena. Taču arī jaunu iespēju diena. Atcerieties, kā “tie politiķi” bija “visi vienādi”? Šodien joprojām bez varoņiem, taču ir starpība — un skaidra izvēle. Ir skaidrs, “par ko ir filma”. Atcerieties, kā mūsu balsīm “nebija nozīmes”, jo “viņi” “tāpat paši mūsu vietā” visu izlēma. Pēc četriem mēnešiem būs patiesības brīdis un nozīme būs katrai balsij. Zemāk — dažas pārdomas par to, ko (ne)vajadzētu darīt tiem, kas vēlas pārmaiņas par labu tiesiskai un demokrātiskai attīstībai Latvijā.

1. Netērēt laiku un spēkus, strīdoties par to, “kurš ir vainīgs”. Daudz kam daudz ko var pārmest, taču — tagad tai nav īstais laiks. Ir laiks meklēt sabiedrotos — cilvēkus, politiskos spēkus un sabiedrības grupas — dalībniekus nākotnes
2. Necerēt uz “sacelšanos”. Lielākā daļa sabiedrības, lai cik nebūtu neapmierināta ar notiekošo, (1) neredz konkrētu pozitīvu mērķi un (2) netic savai spējai panākt pārmaiņas. Uz demokrātisko aktīvismu ir gatava samērā neliela daļa sabiedrības. Šī aktīvisma mērķis ir panākt, ka pārējie Latvijas pilsoņi atgūst cerību un ticību savas balss svaram pēc četriem mēnešiem.
3. Izšķirties par prioritātēm. “Vienotībai”, kas daudziem ir bijusi liela cerībā, ir kļuvusi par vēl lielāku vilšanos, jo nespēja izšķirties starp cīņu pret oligarhisko interešu ietekmi un “krievu nepielaišanu” pie varas. Nevajag mēģināt salīmēt to, kas nelīmējas. Jākonsolidē politiskie spēki un politiķi, kam prioritāte ir pirmais. Tiem, kam prioritāte ir “krievu nepielaišana”, lai to dara nacionālā bloka ietvaros un netraucē strādāt.
4. Konsolidēties centrā. Vai Zatleram/Sudrabai/(ierakstīt citu) jānāk pie jaunās “Vienotības”, vai otrādi — tas ir otršķirīgs jautājums. Sauciet to “Koalīcija par tiesiskumu un tautvaldību” vai vienalga kā, svarīgi ir, lai konsolidācija notiek centrā, nevis ar nacionālistiskiem un konservatīvajiem lozungiem. Tas ir vienīgais veids, kā atgūt liberālo un kritiski domājošo latviešu vēlētāju uzticēšanos un pārvarēt etnisko barjeru, piesaistot daļu krievvalodīgo vēlētāju. (sk. zemāk).
5. Atvērt “otro fronti” —piesaistīt krievvalodīgos pilsoņus. Ir vajadzīga: 1. mērķēta komunikācija, arī šo vēlētāju valodā, 2. pozitīvs vēstījums par gatavību šīs sabiedrības grupas viedokli uzklausīt un ņemt vērā. (1. PIEZĪME: Kultūras ministrijas “integrācijas manifests” neder un ir uzskatāms par mirušu.) (3) iesaistīt politikā cilvēkus no krievvalodīgās vides. (2. PIEZĪME: apgalvojumi, ka tādu “krievu” nav, ir maldinoši: ir, bet ar savu viedokli, kurš jārespektē. 3. PIEZĪME: Ir mīts, ka “nav jēgas ņemts sarakstos, jo tik un tā svītros ārā dēļ uzvārdiem”. Svītrojumi pārsvarā ir problēma ir kandidātiem ar zemo atpazīstamība.)
6. Piedāvāt Saskaņas Centram līdzdalību “jaunās Vienotības” vadītā koalīcijā (īstenībā jau būtu jāvelk aiz ausīm). Stabila “antioligarhiska” vairākuma Saeimā nav šodien, nebūs arī pēc četriem mēnešiem. SC ir nevis labākais, bet vienīgais iespējamais sabiedrotais. “Patīk/nepatīk”, un “pelnījuši/nav pelnījuši” — nav aktuāli jautājumi attiecībā uz SC. Aktuālais jautājums ir viņu motivācija, atbalstot ZZS kandidātu (darījums? atriebība? spēka demonstrācija?), un kādas iespējas šī motivācija atstāj. Par nākamo prezidentu, liekas, ZZS ir parādā SC, nevis otrādi, tāpēc “V—SC” paliek teorētiski iespējams variants. Ir jābūt stingriem nosacījumiem, kas saistīti ar ekonomisko reformu turpināšanu, tiesiskumu un ārpolitiskās orientācijas saglabāšanu. Taču pretēji idiotiskajam ultimātam, kas tika izvirzīts pēc oktobra vēlēšanām, etnopolitikas joma ir vieta ne tikai sarkanajām līnijām, bet arī kompromisiem.
7. “Vienotībai” ir jātiek galā ar saviem kauna traipiem. Visi zin, par ko ir runa. Šiem cilvēkiem jāaiziet — kopā ar nostāju “savējos neaiztikt”.
8. “A fair chance” nākamajam prezidentam. Vara var pastrādāt brīnumus ar cilvēku, kurš, sasniedzot virsotni, sāk sapņot par mūžību un tautas mīlestību. Prezidents Bērziņš būs jāvērtē pēc viņa rīcības. Saeimas atlaišanas referenduma (ne)atsaukšana būs pirmais tests.