Raksts

Ko mums mācīties no minoritāšu konvencijas pielietošanas prakses citur Eiropā?


Datums:
22. februāris, 2005


Autori

Ilmārs Mežs


Foto: K.Okten © EPA/AFI

Latvijai būtu labāk nenosaukt konkrētas grupas, uz kurām attiecināt nacionālās minoritātes statusu – tā vietā jāmin minoritāšu kritēriji, kas Latvijai vispiemērotākajā veidā formulēti Vācijā. Nopietni jāizskata arī konvencijas piemērošanas teritoriālais princips.

Pēdējo mēnešu diskusijās par nacionālo minoritāšu konvencijas ratifikāciju Latvijā ļoti pietrūkst precīzas informācijas par šīs konvencijas pielietošanas praksi citās Eiropas valstīs. Visbiežāk nekritiski tiek pieņemti jebkuri ieteikumi vai īpatnēji viedokļi, un pat apzināti sagrozīta informācija par konvenciju. Jebkurš interesents internetā var atrast konvencijas ziņojumus un pats pārliecināties par to, kā katra Eiropas valsts ir īstenojusi konvenciju, uz kādām minoritāšu grupām to attiecinājusi, un kā pamatojusi savu rīcību.

Atklājas pavisam cita aina nekā tā, ko Latvijas sabiedrība ir iedomājusies! Pirmkārt, turpat vai visas valstis ir konvenciju attiecinājušas tikai uz saviem pilsoņiem. Šveice un Vācija savos konvencijas izpildes ziņojumos paskaidro sīkāk, ka nepilsoņi nevar prasīt konvencijas aizsardzību, jo tā nav vispārējs cilvēktiesību dokuments, kas būtu attiecināms uz visām iedzīvotāju grupām, kuras jebkādi atšķiras no vairākuma. Turklāt Dānija pat izsaka bažas par dažās valstīs pārāk plašo konvencijas interpretāciju, attiecinot to uz pārāk daudzām minoritāšu grupām, kuras neatbilst nacionālo minoritāšu statusam, kas savukārt apdraud konvencijas būtību un tādējādi vājinātu tās iecerēto aizsardzību.

Otrkārt, lielākā daļa valstu konvenciju attiecina tikai uz nelielām vēsturiskajām minoritātēm, kuras tajās dzīvojušas gadsimtiem, bet pēdējā gadsimta imigranti netiek par tādām uzskatīti. Zviedrija, Norvēģija un Ungārija ir konkrēti minējušas 100 gadus kā starptautisku kritēriju minimālajam periodam, kas kādai minoritātei būtu jānodzīvo attiecīgā valstī, lai tā varētu tikt atzīta par nacionālo minoritāti. Daudzas citas valstis (Dānija, Vācija, Somija, Luksemburga, Čehija, Austrija) nemin noteiktu gadu skaitu, bet tāpat uzsver vēsturisku, paaudzēm ilgu un ciešu saišu nepieciešamību ar attiecīgo valsti, tālab nesenie imigranti un to pēcteči nevar tikt uzskatīti par nacionālo minoritāti. Raksturīgs ir Slovēnijas skaidrojums, ka “skaitliski mazāku reliģisko un lingvistisko kopienu (ebreji un vācieši) locekļiem un imigrantiem no citām bijušās Dienvidslāvijas republikām, kuri apmetās lielākajos rūpniecības centros pārsvarā pēc II Pasaules kara, nav nacionālās minoritātes statusa.”.

Vēl citas valstis konvenciju īsteno visai savdabīgi – piemēram, Spānija to neattiecina uz savām autonomiju tautām (katalāņi, baski), bet tikai uz čigāniem. Apvienotā Karaliste, savukārt, piemēro konvenciju, balstoties uz likumu par Rasu grupām, un lai taptu aizsargāti konvencijas izpratnē, katras kopienas indivīdiem ir caur tiesu jāpierāda, ka viņi tiek diskriminēti tieši saistībā ar viņu ādas krāsu, rasi, vai etnisko izcelsmi. Lieki piebilst, ka vairākas Eiropas valstis vēl nemaz nav konvenciju ratificējušas (Beļģija, Nīderlande un Grieķija), vai pat vispār parakstījušas (Francija).

Tātad, par atkāpi no Eiropas pieņemtās prakses varētu uzskatīt Latvijas varbūtējo gatavību par nacionālajām minoritātēm atzīt gan šeit dzīvojošos nepilsoņus, vai tās etniskās grupas, kuras pārsvarā iebraukušas Latvijā pēc II Pasaules kara, līdz ar ko Latvija varētu radīt Eiropai nevēlamu precedentu.

Iespējams, kāds iebildīs, ka neesot jau iespējams nodalīt gadsimtos dzīvojošu krievu vecticībnieku pēcteci no vakar naturalizēta padomju laika krievu iebraucēja. Tomēr Eiropā ir atrodami ļoti labi piemēri, kā tiek risinātas arī šādas situācijas. Piemēram, Somijā ir nodalīti divi atšķirīgi krievu grupējumi – konvenciju attiecinot tikai uz tā sauktiem “vec-krieviem”, kuru pēcteči ir iebraukuši Somijā, vēlākais, pirms tās neatkarības pasludināšanas, un to neattiecinot uz tiem 35 000 krieviski runājošiem nesenajiem imigrantiem, kuru skaits pēdējos gados strauji pieaug. Savukārt Zviedrijā par vienu no piecām nacionālajām minoritātēm ir atzīti somi, kuru kopskaits ir ap 450 000, tomēr konvencijas aizsardzība attiecībā uz somiem tiek īstenota tikai piecās nelielās pašvaldībās pašā ziemeļu pierobežā, kur dzīvo tikai nedaudzi tūkstoši somu. Kaut arī tūkstošiem somu ir dzīvojuši Stokholmā jau gadsimtiem ilgi, tur joprojām darbojas vairākas somu biedrības, kuras dibinātas pat XIX gadsimtā, un jau pirms simts gadiem galvaspilsētā un tās apkārtnē dzīvojuši Zviedrijas somu vairākums, tomēr Zviedrijas valdība ļoti cieši aizstāv savu viedokli, ka tradicionālās vēsturiskās minoritātes tiesības somiem ir tikai minētajos piecos pagastos.

Līdzīgi arī Dānija par nacionālo minoritāti ir atzinusi vāciešus tikai vienā no valsts provincēm – Dienvidjutlandē. Pārējā valsts teritorijā vāciešiem nav paredzētas nekādas tiesības šīs konvencijas izpratnē, nemaz nerunājot par tiem 8% valsts iedzīvotāju, kas statistikā tiek atzīmēti kā imigranti un to pēcteči, vai pat čigāni un ebreji.

Līdzīgi arī Vācija ir noteikusi piecus savus nacionālās minoritātes kritērijus: 1)Vācijas pilsonība; 2) atšķirīga identitāte; 3) vēlme saglabāt savu identitāti; 4) tā ir tradicionāli dzīvojusi Vācijā; un 5) tā dzīvo savos tradicionālās apdzīvotības rajonos. Ja kādai citai etniskai grupai trūkst kaut viens no šiem pieciem kritērijiem, uz to nevar attiecināt nacionālās minoritātes statusu. Vācijā par nacionālajām minoritātēm tiek uzskatītas tikai 4 nelielas grupas – sorbi, dāņi, frīzi un čigāni, kuras kopā sastāda 0,3% no iedzīvotāju kopskaita, atstājot vairāk nekā 7 miljonus pēckara iebraucēju ārpus konvencijas loka. Līdzīga statistika ir arī daudzās citās valstīs, kurās konvencija tiek attiecināta uz nelielu iedzīvotāju grupu (0,3%-2%), atstājot 10% vai pat 20% no valsts iedzīvotājiem bez šīs konvencijas aizsardzības. Luksemburga ir deklarējusi, ka tās teritorijā nav nacionālo minoritāšu, neskatoties uz to ka tās nepilsoņu īpatsvars ir divas reizes lielāks nekā Latvijā.

Kā būtu jārīkojas Latvijai? Latvijas nepilsoņi taču nav vairāk integrēti, salīdzinot ar Vācijas turkiem vai Skandināvijas arābiem. Šī konvencija ir paredzēta, lai pasargātu vēsturisko minoritāšu valodas no pilnīgas izzušanas, bet tā nav domāta kā neseno imigrantu politisks instruments, lai attaisnotu savu nevēlēšanos integrēties attiecīgās valsts vairākumā.

Balstoties uz Eiropas valstu praksi, Latvijai būtu labāk nenosaukt kādas konkrētas grupas, uz kurām attiecināt nacionālās minoritātes statusu – tā vietā prātīgāk būtu minēt nacionālo minoritāšu kritērijus. Daudzas no Eiropas valstīm tos ir noteikušas samērā līdzīgus, tomēr Latvijai vispiemērotākais šķiet Vācijas nacionālo minoritāšu kritēriju paraugs (skatīt augstāk). Turklāt nopietni izskatāms būtu arī konvencijas piemērošanas teritoriālais princips, kas Latvijai būtu tikpat piemērots kā Zviedrijai, Vācijai un Dānijai. Šajā gadījumā nacionālo minoritāšu tiesības atsevišķas grupas varētu baudīt tikai to tradicionālās apdzīvotības apvidos – kas krievu gadījumā varētu būt kādās 10-20 Latgales pašvaldībās.


Blēņas un patiesība ap konvenciju, Juris Bojārs, LA, 26.01.2005

Konvenciju – bez dubultstandartiem, Ināra Mūrniece, LA, 22.02.2005

Vispārējā konvencija par nacionālo minoritāšu aizsardzību

Creative commons licence ļauj rakstu pārpublicēt bez maksas, atsaucoties uz autoru un portālu providus.lv, taču publikāciju nedrīkst labot vai papildināt. Aicinām atbalstīt providus.lv ar ziedojumu!