Foto: © AFI
Sļivenko lieta Eiropas Cilvēktiesību tiesā rādīs, ko Latvijai var maksāt deviņdesmitajos gados valdošā eiforija starptautisko cilvēktiesību dokumentu ratificēšanā – saistību uzņemšanās bez atrunām.
Eiropas Cilvēktiesību tiesas (ECT) lēmums Sļivenko lietā atkārtoti pierāda, ka 1990.gadu pieeja starptautisko cilvēktiesību dokumentu ratifikācijā radīs Latvijai problēmas nākotnē. Šis process aizsākās ar 1990.gada 4.maija deklarāciju, ar kuru Latvija pievienojās 51 dokumentam cilvēktiesību jomā. Tam sekoja sasteigta atsevišķu dokumentu ratifikācija, t.i., tie kļuva Latvijai juridiski saistoši. Piemēram, 1992.gadā tika ratificētas uzreiz piecas svarīgākās starptautiskās cilvēktiesību konvencijas. Tolaik valdīja uzskats, ka pievienošanās starptautiskiem cilvēktiesību dokumentiem mūs ideoloģiski tuvina Rietumu demokrātiskajai pasaulei un attālina no iespējamiem komunisma draudiem, okupācijas nākotnē.
Sasteigtā atmosfēra neļāva pilnībā izvērtēt visas iespējamās sekas, kuras var rasties, neizdarot atrunas pie noteiktiem konvenciju pantiem vai neizveidojot institūcijas, kuras koordinētu starptautiskās saistības cilvēktiesību jautājumos. Tas attiecas gan uz individuālo sūdzību izskatīšanu konvenciju pārraudzības institūcijās (Cilvēktiesību komiteja, ECT), gan valsts ziņojumu iesniegšanu par konvenciju normu ieviešanu. Piemēram, par atsevišķām Latvijai saistošām konvencijām ziņojumu iesniegšana kavējas jau vairāk nekā 7 gadus, citi sākotnējie ziņojumi bijuši nekvalitatīvi sagatavoti. Pievienošanās procesā diemžēl netika ņemta vērā arī citu valstu pieredze atrunu izdarīšanā.
Saskaņā ar 2002.gada 23.janvāra lēmumu ECT izskatīs, vai Latvija nav pārkāpusi Tatjanas un Karīnas Sļivenko tiesības uz privāto dzīvi, vai tas nav darīts diskriminējošā veidā un vai viņu turēšana apcietinājumā nav bijusi patvaļīga un nelikumīga. Sļivenko sūdzību atbalsta arī Krievijas Federācija, kas procesā uzstājas kā trešā puse. Pieņemot lietu izskatīšanai, ECT ir izskatījusi svarīgus jautājumus par savas jurisdikcijas apjomu šajā lietā.
Jurisdikcijas sakarā Latvijas valdība izvirzīja divus galvenos argumentus. Pirmkārt – pievienojoties Eiropas cilvēka tiesību un pamatbrīvību aizsardzības konvencijai, Latvija balstījās uz pieņēmumu, ka 1994.gada Latvijas – Krievijas līgums atbilst Konvencijas nosacījumiem kā nepieciešams elements suverenitātes un Latvijas nacionālās drošības nodrošināšanai. Otrkārt – saskaņā ar Konvenciju, šis līgums attiecībā pret Latvijas saistībām ir jāuzskata par “kvazi atrunu”. Diemžēl spriedumā nav izvērsts valdības piedāvātais “kvazi atrunas” jēdziens. Par šādu atrunas veidu nerunā arī citi cilvēktiesību dokumenti un starptautisko līgumtiesību normas saturošas konvencijas (skat. piem., 1969.g. Vīnes līgumtiesību konvencijas definīcijas). Tādēļ ir apgrūtinoši secināt, vai šāda “kvazi atrunas” jēdziena izvirzīšana ir kopumā juridiski korekta.
ECT savā lēmumā skaidri norāda, ka šādai argumentācijai nepiekrīt (60. paragrāfs), kā arī paskaidro, ko Latvijai būtu vajadzējis darīt Konvencijas pieņemšanas procesā, lai valdība varētu izvirzīt minētos argumentus ECT. Pirmkārt, ECT atgādina, ka tikai tā pati var izlemt jurisdikcijas jautājumu ne tikai attiecībā uz Konvenciju un protokoliem, bet arī uz atrunām un deklarācijām, ko izdarījušas valstis, pievienojoties Konvencijai (57.paragrāfs). Tādējādi mūsu valsts arguments par to, ka Latvijas – Krievijas līgums uzskatāms par “kvazi atrunu” nav juridiski korekts. Otrkārt, ECT norāda, ka Latvija atrunas attiecībā uz 1994.gada Latvijas – Krievijas līguma piemērošanu militārpersonām un viņu ģimenes locekļiem bija tiesīga izdarīt Konvencijas ratificēšanas procesā (61.paragrāfs). Atrunu izdarīšana tikai ratifikācijas brīdī ir ne tikai Konvencijas, bet arī vispārēja starptautisko līgumtiesību prasība (skatīt piemēram, Vīnes līgumtiesību konvencijas 19.pantu). Tā kā Latvija šādu atrunu 1997.gadā neizdarīja, tad ECT nav nekādu ierobežojumu izskatīt jebkuru jautājumu, kas var rasties attiecībā uz cilvēktiesību pārkāpumiem šī līguma piemērošanas sakarā. Treškārt, ECT norāda – tā kā iesaistīto pušu izpratne par līguma interpretāciju atšķiras, tas nozīmē, ka Latvijai ir bijusi noteikta rīcības brīvība līguma piemērošanā. Saskaņā ar līguma 9.pantu Latvijai līguma piemērošanā jāievēro starptautisko tiesību principi un personu tiesības, uz kurām šis līgums attiecas. Tādējādi kritiku neiztur arguments, ka pats līgums kā tāds nav pretrunā Konvencijai. Ar šo ECT paskaidro, ka neizskata līguma atbilstību Konvencijai, bet gan līguma piemērošanā iespējami esošos cilvēktiesību pārkāpumus.
Svarīgs ir ECT lēmums attiecībā uz bijušās militārpersonas Nikolaja Sļivenko sūdzības daļas noraidīšanu. ECT norāda, ka tās jurisdikcijā neietilpst tādu pārkāpumu izskatīšana, kuri notikuši pirms Latvijas pievienošanās Konvencijai, t.i., līdz 1997.gada 27.jūnijam. Tādējādi tiešā veidā ECT neizskata jautājumu par Latvijas okupācijas seku likvidēšanai izvēlēto līdzekļu likumību, t.i., par Latvijas un Krievijas 1994.gada līguma atbilstību Konvencijas normām. Tāpat šobrīd nav nekāda pamata apgalvot, ka šis precedents radīs iespējas atvaļinātajām Krievijas militārpersonām atgriezties uz dzīvi Latvijā vai sūdzēties ECT, kā tas dažkārt izskanējis masu saziņas līdzekļos.
Sļivenko lietā gala vārds vēl nav teikts, tādēļ nav zināms, ko Latvijas valdībai var maksāt deviņdesmitajos gados valdošā eiforija starptautisko cilvēktiesību dokumentu ratificēšanā.
ECT lēmums par Sļivenko lietas izskatīšanu
Jānis Urbanovičs "Sļivenko ģimenes lieta — juridiska, ne politiska problēma" Diena, 06.02.2002