Raksts

Ko lai dara, ka nedomāt nevar?


Datums:
13. janvāris, 2011


Autori

Roberts Putnis


Barikāžu laiks padarīja mani politisku.

Atminos sevi, vēl bērna prātā tolaik tādā pasaules malā kā Kolka tik ļoti satrauktam šēžam pie radioaparāta vai tiekoties pie kaimiņiem, lai nepacietībā sagaidītu Panorāmu. Bet daudz svarīgāk par procesu bija pārliecība, ka politika var būt jēgpilna, kalpojoša, atbildīga. Ne tikai varbūtības nozīmē. Barikādes padarīja materiāli satveramu ticību, ka politikai tādai ir jābūt. Savā bērna prātā biju iedomājies, ka politiku var “paņemt rokā un apmīļot”, jo katrs taču var būt “savā darbā, valsts labā”.

Acīmredzot šādā bērna prātā arī paliku. 2004.gadā domāju, ka sliktāk jau vairs nevar būt, tikai labāk. Arī 2005., 2006., 2007. Taču 2008.gadā vairs nē. Skaidrs tapa, ka revolūcija neatkārtosies. Tikai iemelsts tam nebūs kāds nepārvarams spēks, ļauna vara, ģeopolitiski lēmumi ārpus telpas un laika. Nē. Iemesls tam bija tikai un vienīgi “labi izglītoto”, “spējīgo”, “turīgo” nespēja saredzēt solidāras sabiedrības jēgu un pašlabumu. Izrādījās, ka miljonāri, kas ne lūgti, ne saukti uzduras uz lietussarga pašas spices, šai “pašreklāmai” nav gatavi notērēt vairāk par 25 latiem savas naudas. Atklājās, ka, līdzko esi labklājības slieksni pārkāpis “latvijietis”, lai arī zviedru bankās krītā līdz ausīm, tev tauta, valsts, morāle, atbildība un sadarbība ir kaut kas abstrakts un netverams otrā pusē paša zupasbļodas malai. Tev taču ir pavisam savas intereses, ko sargā tava līzingā ņemtā auto durvju laka vai iepirkšanās centru cenu filtrētas publikas labsajūta.

Protams, “barikādes”, “18.novembris” un citi neatkarīgās Latvijas pričindāļi ir jāturpina “lietot”. Nacionāla valsts, kā sacīt jāsaka, – nacionālās buržuāzijas pamati, sienas un jumts. Citādi arī “savējie nesapratīs”, sanāks kā urbināt degunu pie galda. Ak jā, karogu pie villas vai villiņas arī jāuzvelk, kad kalendārs to pieprasa. Tur motivācija dubulta – negribas taču pašvaldības policijai svētkos (un sērās) lieku gandarījumu sagādāt. Un ar to tad pietiks. Lielākiem priekiem un baudām jeb “zemes, kas tiesiskākas par Latviju” pieejamas vien fliku-šleseru nacionālās aviokompānijas biļetes cenas attālumā.

Grūti palikt bērna prātā. Bet arī prom netikt. Šodien sanāk, ka riebjas domāt. Ne par barikādēm, ne zemi, ne par valsti, bet par cilvēkiem riebjas domāt, lai gan tie ir tie paši, kas pirms divdesmit gadiem. Ar bērna prātu šitam gan pāri netikt, taču arī nedomāt nevar.

Lai vismaz atmiņas jums visiem jaukas!

Creative commons licence ļauj rakstu pārpublicēt bez maksas, atsaucoties uz autoru un portālu providus.lv, taču publikāciju nedrīkst labot vai papildināt. Aicinām atbalstīt providus.lv ar ziedojumu!