Raksts

Ko īsti nozīmē “mazināt partiju atkarību no naudas”?


Datums:
19. novembris, 2003


Autori

Sandra Martinsone


Foto: A. Jansons © AFI

Vēlētājam ir tiesības celt augstāk prasību latiņu pret partiju ideoloģisko kvalitāti un pieprasīt lielāku devu satura sabiedrības un partiju dialogā. Ja uz šādiem noteikumiem partija “neparakstās”, acīmredzot nav pārāk daudz sakāmā.

Saeimā pārstāvēto partiju, KNAB un citu valsts institūciju, kā arī pētnieku diskusija par partiju finansēšanas sistēmas problēmām kopumā diemžēl nerada iespaidu, ka pastāv vienota izpratne par galveno – kāpēc vispār kaut kas ir jāmaina, jāsamazina, jāaizliedz, jākontrolē, jāierobežo? Nav šaubu, ka pastāv partiju atkarība no naudas, tāpēc apsveicama ir vēlme šo samilzušo problēmu risināt. Tomēr būtisks ir jautājums: kas tiek saprasts ar mērķi “mazināt partiju atkarību no naudas”?

Ja problēmu definējam kā vienkārši neremdināmu partiju kaprīzi šķērdēt miljonus par reklāmas klipiem, pozicionējot sevi starp veļas pulveriem un kraukšķīgajiem čipsiem, tad iespējams, ka mērķis tiktu sasniegts, nosakot limitus tēriņiem vai ieņēmumiem un ierobežojot priekšvēlēšanu reklāmas kampaņu apjomus un/vai cenas. Šāds problēmas uzstādījums uzsver nepieciešamību partiju sacensību padarīt lētāku. Bet oficiāli deklarēto (!) partiju naudas līdzekļu matemātiska samazināšana automātiski nenozīmē naudas atkarības zudumu. Tas samazinās politiskās varas iegūšanas cenu, nostādot partijas (it kā) līdzvērtīgākās pozīcijās, bet nerisinās tādus partiju sistēmas fundamentālus negatīvos aspektus kā konstruktīva dialoga trūkums ar sabiedrību un neskaidra ideoloģiskā platforma, kas sakņojas partiju ekonomiskajā atkarībā no to finansētāju interesēm.

Manuprāt, šīs aktualizētās problēmas – partiju atkarība no naudas – patiesais cēlonis ir spēles noteikumi par to, kas un kā var “pasūtīt mūziku” jeb realizēt politisko varu.

Pašreizējā partiju sistēma ir partiju kvalitātes/popularitātes kritēriju kopums brīvā tirgus ekonomikas apstākļos, kur ideoloģiskos aspektus nomācis mārketings – veikli “apstrādājot” vēlētāju, partiju īpašniekiem tiek dota zaļā gaisma nodoties eksperimentiem ar politisko varu. Faktiski tiek legalizēta ekonomiskās varas ietekme uz politisko varu, padarot partijas par lobistu uzņēmumiem, kas panāk savu interešu aizstāvību, parazitējot uz demokrātiskās vēlēšanās iegūto sabiedrības mandātu.

Šīs sistēmas dzīvotspēju nespēj satricināt pat sabiedrības politiskais nihilisms un novēršanās no politikas procesa (par ko liecina sabiedrības neuzticība partijām, likumdevējiem, valdībai un valsts pārvaldes aparātam kopumā), jo, pateicoties veiksmīgajai apelācijai pie vēlētāju pilsoniskā pienākuma apziņas, demokrātiski, brīvi un taisnīgi organizētās vēlēšanās tiek iegūta leģitimitāte (viss, ko partija sagaida no vēlētājiem).

Šādos apstākļos izteiktie ierosinājumi veikt izmaiņas partiju finansēšanas sistēmā neko būtiski neuzlabos. Partijas būs vienlīdzīgākas savās vēlētāju balsu medībās, bet to darbības principi paliks līdzšinējie. Savukārt partiju finansētāji, iespējams, kļūs uzmanīgāki un viltīgāki savos kalkulējumos, bet nemainīs ieradumu manipulēt ar partijām kā instrumentiem savu interešu aizstāvībā. Un, patiesībā, kāpēc gan lai viņi to nedarītu, ja tas nav aizliegts?

Uzskatu, ka partiju atkarību no naudas var mazināt, veicot izmaiņas pašos šīs sistēmas pamatos.

Pirmkārt, ir jārada atklāts institucionāls mehānisms interešu lobēšanai politikā, atbrīvojot partijas no šo funkciju veikšanas, kas konfliktē ar kalpošanu tautas interesēs. Vēl vairāk, skaidri definēta sadarbības mehānisma trūkums starp valsti un privāto sektoru ir ideāla augsne koruptīvām darbībām. Pirms pusotra gada šī raksta autores veiktā izpēte liecina, ka šo lobēšanas faktu apzinās gan paši partiju sponsori, gan politiķi, nesaskatot tur nekādas pretrunas.

Otrkārt, ir jāaizliedz juridisko personu ziedojumi politiskajām partijām. Pašlaik ir legalizēta prakse, kad uzņēmēji kā juridiskas personas nopērk ar sabiedrības leģitimitāti apzīmogotu licenci aizstāvēt savas intereses caur partiju. Tieši šis slēptais lobisms ir tas, kas ieved partijas naudas verdzībā. Un, tā kā likmes ir neticami augstas, notiek viss, par ko šķietam šobrīd noraizējušies – dārgās, neko nepasakošās reklāmas, partiju dubultkases, falši ziedotāji un tik pat falšas ziedojumu summas. Neko nemainot,

  • tiek legalizēta ekonomiskās varas ietekme uz politisko varu, balstoties uz savstarpējā izdevīguma principiem;
  • tiek attīstīts koruptīvu sakaru tīkls;
  • sponsoru interešu lobēšana, aizstājot sabiedrības intereses un ideoloģiskos mērķus, kļūst par partijas ikdienu;
  • vēlētāja balss kļūst par formalitāti;
  • “draugu kapitālismā” mītošajai sabiedrībai nepieciešama papildus “apātijas” injekcijas deva, lai turpinātu tādā pat garā pieņemt esošo par normu.

Treškārt, apzinoties, ka partiju tēriņi ir nesamērīgi lieli, neefektīva būs ierobežojumu piemērošana partiju izdevumiem. Ja partija gribēs, ar samērā viegliem paņēmieniem var veikt attiecīgas manipulācijas ar pirkto pakalpojumu cenām, apjomiem un viss paliks pa vecam, izņemot partiju atskaitēs oficiāli deklarētos izdevumu ciparus.

Man kā vēlētājai ir svarīgi, lai partija, kas cer iegūt manu balsi vēlēšanās, runā ar mani, provocē un iesaista dialogā. Pēc būtības mani neinteresē, cik partija par šo dialogu maksā. Ja šīs mūsu komunikācijas rezultātā partijai ir skaidrs, kas mani kā šīs valsts iedzīvotāju uztrauc, neapmierina, priecē un dara laimīgu, ko tā pēc tam ņem vērā, tiekot pie varas, tad iztērētā summa ir otršķirīgs jautājums. Galu galā, tā ir demokrātija un neviens nav solījis, ka tā būs lēta. Bet, ja šodien izplatītākā partiju komunikācijas forma – reklāmu rullīši, no kuriem raugās skaisti safrizētas galvas, aicinot tāpēc iet par tām atdot savu balsi, ir vienīgais veids, kā mani partija spēj uzrunāt, tad katrs izdotais santīms par to man šķiet izšķērdība un bezsatura kalngals.

Mēs nevaram atņemt partijai un vēlētājam iespēju komunicēt, jo tā ir demokrātijas būtība – darbošanās sabiedrības vairākuma interesēs, kas panākama caur dialogu. Bet, tāpat kā cilvēks par necenzētu vārdu lietošanu un krāpšanos var tikt sodīts, tāpat arī partijas var tikt ierobežotas savās publiskajās izpausmēs, kas izplata demagoģiju un neveicina konstruktīvu saskarsmi ar vēlētāju. To varētu attiecināt gan uz politiskajām reklāmām medijos, gan aplīmētajiem reklāmu stabiem.

Nav šaubu, ka tieši reklāma medijos un vidē ir efektīvākais (bet ne vienmēr pats lētākais) veids, kā panākt atpazīstamību un popularitāti. Taču vēlētājam ir tiesības celt augstāk prasību latiņu pret partiju ideoloģisko kvalitāti un pieprasīt lielāku devu satura sabiedrības un partiju dialogā. Ja uz šādiem noteikumiem partija “neparakstās”, acīmredzot nav pārāk daudz sakāmā.

Partija nav uzņēmējdarbības veids, ar ko pelnīt un īstenot privātus mērķus. Partija nav šokolādes konfekte, kas, ietīta košā papīrā, jāreklamē uz katra stūra. Partija ir sabiedrības attīstības un labklājības veicināšanas ideju un vīziju piedāvājums un to godprātīga īstenošana.


Diskusija "Partiju finansēšana: ko mainīsim?"

KNAB ierosinātie likumdošanas grozījumi par partiju finansēšanu

Valsts kancelejas Politikas koordinācijas departamenta ierosinātie priekšlikumi par partiju finansēšanu


Saturs, kurš šajā mājaslapā publicēts 2014.gadā un agrāk, bija daļa no sabiedriskās politikas portāla politika.lv. Šajā portālā tika publicēti dažādi pētijumi, analīzes, viedokļraksti un blogi, kuru saturs ne vienmēr sakrīt ar politika.lv redakcionālās komandas vai Providus pozīciju.

Creative commons licence ļauj rakstu pārpublicēt bez maksas, atsaucoties uz autoru un portālu providus.lv, taču publikāciju nedrīkst labot vai papildināt. Aicinām atbalstīt providus.lv ar ziedojumu!