Foto: G. Dieziņš © AFI
Eiropas Cilvēktiesību tiesa ir pateikusi, ka valsts var izvirzīt deputāta kandidātiem prasību pārvaldīt latviešu valodu. Tātad šis spriedums neprasa vēlēšanu likuma maiņu, taču to liek citi apsvērumi un citas saistības.
Eiropas Cilvēktiesību tiesas spriedums Podkolzinas lietā, šķiet, ir īsti zālamanisks un apmierina gandrīz visus: katrs spriedumā, pirmām kārtām, redz to, ko vēlētos tur redzēt. Taču spriedums nav gumijas lelle, ko varētu bezgalīgi staipīt uz visām pusēm, un tādēļ šis raksts mēģinās atbildēt uz jautājumu, ko īsti tiesa ir pateikusi un kādus pienākumus tas uzliek Latvijai.
Tiesa atzīst, ka Latvijai ir plaša rīcības brīvība, nosakot prasības pasīvo vēlēšanu tiesību īstenošanai. Šādas prasības vērtējamas valsts politiskās attīstības kontekstā, kas nozīmē, ka vienā valstī attaisnojamas prasības var būt nepieņemamas citā. Taču jebkurā gadījumā tās nedrīkst novest pie atkāpes no Cilvēktiesību konvencijas 1.protokola 3.panta prasības, ka vēlēšanām jāveicina “tautas viedokļa brīva izpausme, izvēloties likumdevēju varu” – šis formulējums atstāj vietu tiesas izvērtēšanai, skatot lietas par vēlēšanu tiesību ierobežojumiem.
Atzīstot, ka prasībai deputātu kandidātiem pietiekami pārvaldīt valsts valodu ir leģitīms mērķis, tiesa analizē, vai Podkolzinas svītrošana no vēlēšanu saraksta ir bijusi proporcionāla šī mērķa sasniegšanai. Tiesa uzsver, ka 3.pantā nostiprinātās garantijas būtu vien iluzoras, ja indivīdam tās jebkurā brīdī varētu tikt patvaļīgi atņemtas. Viens no Eiropas Cilvēktiesību konvencijas pamatprincipiem ir, ka tiesībām jābūt efektīvām, tāpēc ir būtiski, lai tiktu novērsta patvaļīguma iespēja, katrā konkrētajā gadījumā izlemjot, vai indivīds atbilst vēlēšanu likuma prasībām. Kā uzsver tiesa, no tā izriet, ka jābūt lēmējinstitūcijas objektivitātes garantijām un šīs institūcijas ieskatam nedrīkst atstāt pārāk plašas robežas. Tas nozīmē, ka nacionālajā likumdošanā jābūt pietiekami skaidrām vadlīnijām, kas ļautu šo lēmumu vēlāk izvērtēt. Arī pašai lēmuma pieņemšanas procedūrai jābūt pēc iespējas objektīvai, lai izslēgtu varas ļaunprātīgu izmantošanu.
Procedūru nozīmi nevar pārvērtēt. Ja procedūra nav taisnīga, iespējams, ka rezultāts neatšķirsies no tā, kāds būtu sasniegts taisnīgas procedūras rezultātā, taču mēs nekad par to nevaram būt droši. Lai kā arī tas mums varētu nepatikt, ir jāatzīst, ka situācija, kad viens pats inspektors ar savu lēmumu var anulēt piecu cilvēku komisijas veiktas eksaminācijas rezultātā izsniegtu valodas prasmes apliecību, izskatās, maigi sakot, dīvaini. Tikpat labi jums, beidzot kādu augstskolas kursu, pasniedzējs varētu palūgt pierādīt Pitagora teorēmu un kad jūs, visticamāk, to nespētu izdarīt, anulēt jūsu vidusskolas atestātu.
Šķiet, ka būtiskākais jautājums ir – kā šis spriedums ietekmē mūsu Saeimas vēlēšanu likumu. Vai likums ir jāgroza, svītrojot valodas prasību, vai arī to var atstāt negrozītu? Viens ir skaidrs – Eiropas Cilvēktiesību tiesas spriedums valstij ir saistošs, un tas jāpilda, novēršot pārkāpuma atkārtošanos. Reaģējot uz ANO Cilvēktiesību komitejas viedokli Ignatānes lietā, Ministru kabinets jau grozīja noteikumus, paredzot, ka inspektori turpmāk varēs noteikt tikai valodas prasmes apliecības autentiskumu. Taču, iespējams, ar to problēma vēl nav atrisināta, jo jautājums par valodas (ne)prasmi var būt aktuāls arī citā, ar vēlēšanu tiesībām nesaistītā kontekstā. Ja atkārtotas valodas pārbaudes principā tiktu pieļautas, acīmredzot, nopietna uzmanība būtu jāpievērš šo pārbaužu procedūrai un kritērijiem, kā arī ierosināšanas kārtībai. Otrs, kas ir skaidrs – Eiropas Cilvēktiesību tiesa ir pateikusi, ka valsts var izvirzīt deputāta amata kandidātiem prasību pārvaldīt latviešu valodu. Tātad šis spriedums neprasa vēlēšanu likuma maiņu jautājumā, kas attiecas uz valodas prasmi.
Taču Eiropas Cilvēktiesību konvencija nav vienīgais Latvijai saistošais starptautiskais līgums, un pastāv iespēja, ka valodas normas atcelšanu prasītu citi līgumi, kuru prasības šajā jautājumā ir stingrākas, vai arī Satversme. Piemēram, ļoti stingrs līgums diskriminācijas jautājumā ir Konvencija par visu rasu diskriminācijas veidu izskaušanu. Arī ANO Cilvēktiesību komiteja, konstatējot Starptautiskā Pakta par pilsoniskajām un politiskajām tiesībām pārkāpumu Ignatānes lietā, neko neteica par valodas prasību leģitimitāti, bet atzīmēja, ka Pakta 25.pants garantē valsts pilsoņiem tiesības tikt ievēlētiem bez jebkādām 2.pantā minētajām atšķirībām, ieskaitot valodu. Visbeidzot, iespējams, ka kādā jautājumā valsts pārliecība par to, kas būtu pareizi, uzliek pašai valstij stingrākas prasības nekā šobrīd cilvēktiesību līgumi. Kā piemēru var minēt informācijas pieejamību, kas arī Latvijā pamazām nostiprinās kā būtisks ar demokrātiju un tiesiskumu saistīts princips, kaut arī tā pagaidām tikai minimāli un vienīgi attiecībā uz personas tiesībām uz privāto dzīvi tiek atzīta par Eiropas Cilvēktiesību konvencijas prasību. Secinājums? Eiropas Cilvēktiesību tiesas spriedums nav tas, kas mums liek atcelt valodas prasību deputātu kandidātiem. To darīt liek citi apsvērumi un citas saistības.
ECT lēmums Podkolzinas lietā (franču val.)
Eiropas Cilvēktiesību konvencija
Ineta Ziemele "Podkolzina pret Latviju: Strasbūras spriedums", Diena, 18.06.2002
Starptautiskais pakts par pilsoniskajām un politiskajām tiesībām