Raksts

Ko aizsargā vai aizliedz Satversmes 110.pants?


Datums:
31. janvāris, 2006


Autori

Inga Reine


Uzskatu, ka deputāti ir izniekojuši nodokļu maksātāju naudu neprofesionālajām debatēm par bezjēdzīgiem grozījumiem valsts pamatlikumā, cenšoties piemuļķot savus vēlētājus. Kāpēc es tā uzskatu?

Savā ziņā vēsturiskais Saeimas balsojums par Satversmes 110.panta grozījumiem, nosakot, ka “valsts aizsargā un atbalsta laulību – savienību starp vīrieti un sievieti”, ir izraisījis ne vien aizvainojumiem un pārmetumiem pilnu diskusiju politiķu un sabiedrības vidū, bet arī starptautisku interesi. Tai skaitā Eiroparlaments nesen pieņēma rezolūciju, nosodot homofobiju un no tās izrietošo nepamatoto homoseksuālo indivīdu tiesību ierobežojumu Eiropas Savienības dalībvalstīs.

Šī raksta mērķis ir noskaidrot, ko īsti Latvijas deputāti centās panākt un kādas Latvijai svarīgas intereses aizsargāt ar šiem Satversmes grozījumiem?

Īsumā, es uzskatu, ka deputāti ir izniekojuši nodokļu maksātāju naudu neprofesionālajām debatēm par bezjēdzīgiem grozījumiem valsts pamatlikumā, cenšoties piemuļķot savus vēlētājus. Kāpēc es tā uzskatu?

Kas nav ar mums, tas ir pret mums?

Saeimas stenogrammas ir patiešām aizraujoša lasāmviela. No tām izriet, ka deputāti saskatīja draudus laulībai un ģimenei (rezultātā arī Latvijas demogrāfiskai situācijai), kas nāk no Eiropas un tās homoseksuālistiem, kā arī “kreisajiem”[1]. Tātad, atbalstot grozījumus, deputāti kārtējo reizi pēc būtības balsoja nevis “par”, bet “pret”. Dažas “veselā saprāta” balsis, kas apšaubīja grozījumu pievienoto vērtību un reālo nepieciešamību, tika pielīdzinātas homoseksuālisma atbalstīšanai.

Manuprāt, ir būtiska atšķirība starp kādas parādības atzīšanu un tās atbalstīšanu. Objektīvā realitāte ir tāda, ka ne visi cilvēki ir balti, tic Dievam un ir heteroseksuāli. Fakts, ka Rīgas domei nācās atļaut gājienu “Rīgas Praids 2005” vēl nenozīmē, ka Rīgas dome atbalsta homoseksuālistus (citādi jānonāk pie secinājuma, ka Rīgas dome atbalsta visas citas grupas, kas organizē pasākumus par vai pret pašu domi, valdību, Saeimu vai ko citu).

Tas, ka homoseksuālisti pateica Latvijas sabiedrībai, ka viņi eksistē (tāpat kā invalīdi, leģionāri, Otrā pasaules kara veterāni, komunisti, nacionālisti utt.), vēl nenozīmē, ka viņi kādam cenšas uzspiest savu dzīves veidu vai uzskatus vai arī ar visādām viltīgām metodēm savās rindās ievilinās cilvēkus.

Eiropas valstis neuzspiež mums laulāt homoseksuālus pārus. Vēl jo vairāk, Eiropas Cilvēktiesību tiesa vairākkārt ir teikusi, ka laulības definīcija tiek atstāta valstu ziņā[2]. Tas, ka Eiropas valstis pamazām atļauj homoseksuālajiem pāriem reģistrēt savas attiecības[3], drīzāk nozīmē to, ka homoseksuālisti tiek atzīti par pilntiesīgiem sabiedrības locekļiem, kas par saviem samaksātajiem nodokļiem var saņemt arī kādu labumu, nevis to, ka valsts atbalsta un veicina šādu dzīves veidu. Es personīgi neesmu dzirdējusi faktus, ka šādu grozījumu pieņemšana ietekmētu dzimstību vai sociālo iekārtu kādā valstī.

Kāds sakars dzimstībai un homoseksuālismam?

Patiešām neredzu sakaru starp Latvijas demogrāfisko situāciju un iespējamību reģistrēt homoseksuālās laulības. Varbūt es atklāšu lielu noslēpumu, pasakot, ka neatkarīgi no laulības reģistrācijas fakta sieviete (pat homoseksuāla!) var dzemdēt bērnu.

Manuprāt, demogrāfisko situāciju pirmkārt un galvenokārt ietekmē dzimumu vienlīdzība. Tās vairošanas nolūkā var, piemēram, pievērst uzmanību nevienlīdzīgai darba samaksai starp sievietēm un vīriešiem, bērnudārzu trūkumam, veicināt vienlīdzīgas iespējas karjeras attīstībai, strādāt pie vardarbības ģimenē izskaušanas, izglītot meitenes un zēnus par ģimeni un savstarpējo atbalstu tajā, izskaut stereotipus par sievieti-mājsaimnieci, sievieti-īpašumu un sievieti-preci, veicināt valsts ekonomisko attīstību un pabalstus ģimenei un bērniem.

Tikai tad, ja potenciālie vecāki būs droši, ka valsts sniegs atbalstu viņiem un bērnam (bērniem) neatkarīgi no viņu izcelsmes (laulībā vai ārlaulībā, labvēlīgā vai nelabvēlīgā ģimenē, pilsētā vai laukos utt.) un ienākumiem, dzimstība šajā valstī augs. Mūsu valstī ir pieņemti daudzi likumi, programmas un koncepcijas šajā jomā, taču es varu droši apgalvot, ka to īstenošanas jomā mēs vēl pamatīgi klibojam, bieži vien uz abām kājām.

Laulības svētums – “neskaties uz maniem darbiem”

Man ir pamatotas aizdomas, ka “kristīgās vērtības”, kuras diskusijās piesauca Saeimas deputāti, patiesībā nozīmēja spiedienu no baznīcas puses. Manas aizdomas stiprina fakts, kas atsevišķas politiskās partijas tikušas tik tālu, ka savās mājas lapās pat publicē dažādu konfesiju pārstāvju rakstus par homoseksuālismu un baznīcas nostāju šajā jautājumā[4]. Vēl mazāk šaubu man paliek, noskatoties kādu reliģiskās organizācijas uzņemto dokumentālo filmu, ko nesen demonstrēja TV5, kas nekaunīgākā veidā sludina homofobiju un islamofobiju un kurā redzami daži labi pazīstami Latvijas politiķi. Vēlos atgādināt, ka Latvija ir sekulāra[5] valsts un jebkāda kādas baznīcas interešu lobēšana nav pieļaujama un vismaz no ētikas viedokļa – nosodāma.

Jautājums, uz kuru es gribētu atrast atbildi ir, kāpēc deputātiem ienāca prātā piesaukt kristīgās vērtības un laulības aizsardzību Satversmes grozījumu kontekstā, taču nav ienācis prātā pievērst uzmanību šim jautājumam partijas disciplīnas kontekstā? Kāpēc partijām šķiet normāli, ka viņu biedri plaši reklamē savus ārlaulības sakarus, un nevienam neienāk prātā, kā tas ietekmē šo partiju svēto vērtību – laulību? Pasaulē ir zināmi piemēri, kad ministri ir zaudējuši savus portfeļus ārlaulības sakaru dēļ. Es nesaku, ka mums jākrīt tādās galējībās, taču deputāti un ministri zināmā mērā rada uzvedības paraugus, un, manuprāt, tieši šāda dzīves veida reklamēšana apdraud laulību un ģimenes vērtības.

Vai daudzsievība deputātus nebiedē?

Runājot par grozījumu saturu, jāpiekrīt tiem, kas aicināja pārdomāt to nepieciešamību. Pirmkārt, manuprāt, nav pieļaujams grozīt valsts pamatlikumu, vispirms neapspriežot nepieciešamību plašākā sabiedrībā.

Otrkārt, nav pieņemams grozīt valsts pamatlikumu ar normu, kurai nav pievienotas vērtības. No likumprojekta anotācijas ir skaidrs, ka nekādi budžeta līdzekļi grozījumu ieviešanai (t.i., laulības aizsardzībai) nav paredzēti. Likumprojekta autori tikai vēlējās definēt laulību. Jautājums – ja jau deputāti bija tik ļoti norūpējušies par laulības definīcijas neesamību, tad kāpēc netika papildināts Civillikums? Kāpēc vajadzēja grozīt Satversmi, pie tam ar normu, kas īsti neko nedefinē? Kāpēc netika pievērsta uzmanība tam, ka laulībā var stāties tikai pilngadīgas rīcībspējīgas personas, kas nav tuvi radinieki un jau neatrodas citā laulībā?

Deputāti bija nobažījušies, ka kāds var grozīt Civillikumu, atļaujot homoseksuālās laulības, taču nebija nobažījušies par to, ka kādam var ienākt prātā atļaut daudzsievību. Pats smieklīgākais ir tas, ka deputāti nebija pievērsuši uzmanību vēl vienai realitātei – iespējai mainīt dzimumu. Uzdošu jautājumu uz izkrišanu – vai deputāti vēlējās atļaut laulību starp personām, kas mainījušas savu dzimumu?

Vai grozījumi Satversmē var tikt izmantoti, lai neatļautu viendzimuma attiecību reģistrāciju?

Ja kāds Latvijas politiskais spēks nākotnē vēlēsies izmantot Latvijas Satversmi kā ieroci, lai nepieļautu atbilstošas normatīvas bāzes pieņemšanas viendzimuma partnerattiecību reģistrācijai, es iesaku rūpīgi iepazīties ar Vācijas pieredzi šajā jautājumā.

Vācijas Federālā Konstitucionālā tiesa savā 2002.gada 17.jūlija spriedumā[6] atzina, ka likuma par viendzimumu partnerattiecību reģistrāciju pieņemšana un normas (tai skaitā mantojuma tiesības, pabalsti un vienlīdzīgas tiesības bērnu audzināšanā) atbilst Vācijas Pamatlikuma normām. Vācijas Federālā Konstitucionālā tiesa atzina, ka minētais likums atbilst Vācijas Pamatlikuma 6.pantam, kas paredz īpašu valsts atbalstu laulībai un ģimenei. Tāpat kā Latvijas Satversme pirms grozījumu izdarīšanas, Vācijas Pamatlikums nedefinē laulību. Taču šis fakts netraucēja Vācijas Federālai Konstitucionālai tiesai nonākt pie secinājuma, ka Pamatlikuma izpratnē laulība nozīmē savienību starp vīrieti un sievieti mūža garumā. Tā atzina, ka pieņemtais likums neapdraud Pamatlikuma 6.pantā nostiprinātās vērtības un laulības institūtu, jo pēc būtības tas skar cita rakstura attiecības[7].

Apkopojot teikto, varu tikai pievienoties tiem, kas nosaukuši grozījumus Satversmes 110.pantā par politikānismu un pirmsvēlēšanu konjunktūru. Saprotu, ka Valsts prezidente bija ļoti grūtas izvēles priekšā, jo grozījumi neko neaizliedz un nav pretrunā nevienam Latvijas likumam vai starptautiskajam līgumam. Taču Saeimā notikusī neiecietības pilnā diskusija un grozījumu acīmredzami nepārdomāts teksts ir būtiski iedragājis mūsu likumdevēja reputāciju nacionālajā un starptautiskajā līmenī, kas, manuprāt, būtu pietiekams pamats grozījumu neizsludināšanai.

Nobeigumā gribu pasvītrot to, ka deputāti dzīvo no nodokļu maksātāju naudas, ko maksā neatkarīgi no ādas krāsas, etniskās izcelsmes, politiskās un reliģiskās pārliecības (vai tās neesamības) un seksuālās orientācijas. Tautas kalpi vienkārši nevar atļauties sludināt neiecietību pret dažādām sabiedrības grupām. Nespļaujiet akā, no kuras dzerat! Kā valsts var efektīvi cīnīties ar dažādām neiecietības izpausmēm, ja tās likumdevējs ir neiecietības paraugs?

Dzīvosim paši un ļausim dzīvot citiem, neienīstot un neapspiežot cits citu. Iemācoties saprast citu cilvēku dzīves uztveri, mēs kļūsim laimīgāki. Un, kā zināms, laimīgs cilvēks labāk strādā, labāk dzīvo un līdz ar to maksā vairāk nodokļus, kā arī viņam atliek laika padomāt par tik pat laimīgu bērnu nākšanu pasaulē.

*Šis raksts pauž autores personīgo viedokli un nevar tikt uzskatīts par kādas politiskās partijas vai apvienības reklāmu vai antireklāmu.

____________________________________

[1] Sk. 19.septembra, 26.oktobra, 1.decembra un 15. decembra stenogrammas.

[2] Sk., piemēram,X., Y. un Z. pret Apvienoto Karalisti, Eiropas Cilvēktiesību komisijas 1994.gada 1.decembra lēmums

[3] Andora (2005.), Beļģija (2003.), Čehija (2005.), Dānija (1989.), Francija (1999.), Grenlande (1996.), Horvātija (2003.), Islande (1996.), Itālija (kopš 2004.gada atļauts 8 reģionos), Lielbritānija (2005.), Luksemburga (2004.), Nīderlande (2000.), Norvēģija (1993.), Portugāle (2001.), Somija(2002.), Šveice (2005.), Ungārija (1996.), Vācija (2001.), Zviedrija (1994.). Dažas valstis ļauj slēgt pilntiesīgas laulības, citas attiecību reģistrāciju starp viena dzimuma personām nesauc par laulību vai arī ievieš papildus ierobežojumus (piemēram, bērnu adopcija). Daudzas no minētajām valstīm sāka reģistrēt viendzimuma attiecības vēl pirms attiecīga likuma pieņemšanas. Vairāk skat., piemēram, http://en.wikipedia.org/wiki/Registered_Partnership_Act.

[4] http://www.lpp.lv/new/?section_id=49&l=1

[5] T.i., valsts ir atdalīta no baznīcas.

[6] http://www.germanlawjournal.com/article.php?id=176

[7] Sprieduma 11.un 12. rindkopa.


Eiropas Parlamenta rezolūcija par homofobiju Eiropā

Grozījums LR Satversmē

Creative commons licence ļauj rakstu pārpublicēt bez maksas, atsaucoties uz autoru un portālu providus.lv, taču publikāciju nedrīkst labot vai papildināt. Aicinām atbalstīt providus.lv ar ziedojumu!