Raksts

KNAB TAD/KNAB TAGAD


Datums:
08. marts, 2011


Autori

Iveta Kažoka


Vakardienas raidījums "Nekā personīga" atgādināja, ka šonedēļ būs pagājis gads, kopš Saeima KNAB priekšnieka amatā apstiprināja Normundu Vilnīti.

Vakardienas raidījums “Nekā personīga” atgādināja, ka šonedēļ būs pagājis gads, kopš Saeima KNAB priekšnieka amatā apstiprināja Normundu Vilnīti.

Ja man būtu jāvērtē, kāds ir bijis šis pirmais gads, tad arī bez “Nekā personīga” visai skandalozajiem atklājumiem es to nebūtu uzskatījusi par veiksmīgu.

Kādēļ?

Tādēļ, ka uz A.Loskutova laika KNAB fona “jaunais” KNABs izskatās vāji. Lai izskaidrotu, ko es ar to domāju, vajadzīgs salīdzinājums starp TAD un TAGAD.

TAD KNABs nodarbojās:

  • ar “sīkumiem” – piemēram, nelielu interešu konfliktu konstatēšana, partiju deklarāciju savlaicīgas iesniegšanas kontrole u.tml.;
  • dažām lielām (high profile) krimināllietām;
  • publiski redzamu cīņu par sistēmisku korupcijas novēršanu – vadītājam piedaloties atklātās diskusijās, lai cīnītos par biroja likumdošanas iniciatīvām, kā arī publiski paužot savu nostāju jautājumos, kas guvuši sabiedrisku aktualitāti.

Šie trīs komponenti kopā tad arī veidoja KNAB reputāciju – tā bija iestāde, kurai sabiedrība uzticējās tādēļ, ka ticēja (pateicoties lielajām lietām un publiskajai redzamībai, bet par spīti “sīkumiem”) tam, ka iestādes vadībai patiešām rūp korupcijas novēršana.

Kāds KNAB izskatās tagad? KNAB darbs joprojām lielākoties sastāv no sīkumiem, iespējams, ka šajā ziņā tas pat nav kļuvis mazāk sekmīgs. Taču tagad, KNAB darbu vērtējot no malas, rodas iespaids, ka “sīkumi” ir viss, ar ko KNABs nodarbojas. “Lielo lietu” ir maz un – ja iepriekš to trūkumu atsvēra KNAB aktīvisms citās publiski redzamās jomās – tad šobrīd publiskās redzamības iestādes vadītāja līmenī gandrīz nav. Rodas iespaids, ka KNABs ir uzņēmis kursu, lai aizvien vairāk atgādinātu inerto un nepamanāmo Tiesībsarga biroju, kura darbības jēgu un labumu sabiedrībai kļūst aizvien grūtāk izskaidrot.

“Nekā personīga” vakardienas sižets izgaismoja to, kas notiek Vilnīša laika KNAB iekšienē. Skats ir visai depresīvs – kaut vai tādēļ, ka pēc lielajām izgaismotajām nebūšanām A.Loskutova laika KNABā, bija cerība, ka jaunais vadītājs ienesīs labākus iestādes pārvaldības standartus. Tā vietā, ja var ticēt žurnālistu atklātajam:

  1. KNABā joprojām turpinās cilvēku pieņemšana darbā tādā procedūrā, kuru grūti nosaukt par atklātu vai caurskatāmu. Vilnīša laikā KNAB ir pieņemti darbā 20 cilvēki, kas nozīmē Latvijas pašreizējiem mērogiem ļoti lielu kadru rotāciju, – nezinot, kas ir šie cilvēki un kādi bijuši atlases kritēriji, ir ļoti grūti izvērtēt, vai šie KNAB priekšnieka apstiprinātie jaunie darbinieki biroju drīzāk spēcinās vai vājinās.

    2008.gada oktobrī Eiropas Padomes pretkorupcijas organizācija GRECO uzskatīja, ka KNAB priekšniekam lēmumu pieņemšanā par personāla iecelšanu amatos ir pārāk plaša rīcības brīvība un tādēļ ieteica “izstrādāt un ieviest kārtību, kas paredzētu atklātu, taisnīgu KNAB darbinieku atlasi konkursa kārtībā.” 2009.gada decembrī aizsūtīju jautājumu KNAB par to, vai birojs šo rekomendāciju izpildījis. Atbildē man tika pateikts, ka “uzsākta iekšējā normatīvā akta izstrāde un tiek plānots, ka līdz 2010.gada 30.aprīlim, kad jāiesniedz ziņojums” GRECO, šis darbs būs paveikts.

    Mani mulsina tas, ka šis tik svarīgais jautājums tiek atlikts līdz pēdējam brīdim – par augstiem labas pārvaldības standartiem tas noteikti neliecina. Protams, ka KNABā ir vairāki amati, uz kuriem būtu nesaprātīgi rīkot atklātu konkursu, taču vismaz kaut kādas procedūras, kas mazinātu priekšnieka subjektīvo simpātiju/antipātiju lomu atlasē jau nu varēja ieviest.

  2. KNABā notiek priekšniekam netīkamu darbinieku vajāšana. Piemērs ar D.Kurpnieces disciplinārlietām (par Vilnīša atstāšanu vienatnē bez tulka ar ASV vēstnieci tad, kad vēstniece ieradusies 10 minūtes par agru; par izteikumu TV3, ka reiz KNABs bijis aktīvāks) ir visai spilgts – turklāt, no malas raugoties, ir grūti vērtēt, vai šis stāsts ir vienīgais, vai arī pret citiem KNAB darbiniekiem ir rosinātas disciplinārlietas uz tik maznozīmīga pamata. Pats satraucošākais gan ir tas, ka KNAB vadītājs ir atļāvies ignorēt divus disciplinārkolēģijas atzinumus, kas bijuši D.Kurpniecei labvēlīgi, uzskatot tos par neobjektīviem. Trešajā komisijā tikuši ielikti 2 Vilnīša laikā KNAB nonākuši “kadri” un tā ar savu atzinumu vēl neesot nākusi klajā. Ja tā ir taisnība, tad šis ir vienkārši kliedzošs gadījums, kurš parāda Vilnīti kā priekšnieku: a) kuram nav svarīga neitrāla izmeklēšana kā vērtība (jo viņš zina, kāds ir “pareizais” atzinums); b) kurš izmanto personālpolitiku kā ieroci pret netīkamiem KNAB darbiniekiem – proti, tas pastiprina aizdomas par to, ka KNAB 20 Vilnīša laikā darbā pieņemtie cilvēki ir tikuši izvēlēti ne tik daudz profesionalitātes, cik personīgas lojalitātes pret Vilnīti dēļ.
  3. KNABs joprojām nav ticis galā ar iestādes iekšējiem korupcijas riskiem. Viens no maniem iemesliem pirms dažiem gadiem paužot tik nepopulāro viedokli, ka Loskutovam būtu jāatkāpjas no amata, bija tieši tas, ka es mēnesi pēc naudas pazušanas skandāla nesaskatīju pietiekamu gatavību KNABā izvērtēt notikušo un steidzami rīkoties, lai novērstu iekšējos riskus (t.sk.korupcijas riskus). Vilnīša sniegtā intervija “Nekā personīga” liecina, ka jaunais KNAB priekšnieks pat nesaprot, kas ir korupcijas risks un ka korupcijas riski – pat ja tie ir vadības līmenī – ir jārisina. Ja Vilnītis nav informēts, ka grūtības segt lielas kredītsaistības ir viens no lielākajiem korupcijas riskiem, tad ir tikai likumsakarīgas bažas par to, vai KNABā maz ir notikusi mācīšanās no iepriekš pieļautajām kļūdām. Korupcijas risku novēršana nav nekāda raķešu zinātne: tā tikai prasa par identificējamu jautājumu loku izdomāt īpašu lēmumu pieņemšanas modeli (piemēram, ja kāda KNAB izmeklētāja rīcībā nokļūst informācija, ka kāds mēģina nopirkt “piekļuvi” KNABam caur KNAB priekšnieka radinieku biznesa atbalstīšanu vai KNAB priekšnieka radinieki paši izmanto priviliģētās saiknes ar iestādi – jāizdomā, kādā veidā notiek šādas informācijas pārbaude, par to priekšnieku neinformējot). Līdzīgi kā ar personālatlases politiku, galvenais, kas vajadzīgs sekmīgā korupcijas risku novēršanā, ir iestādes vadības patiesa griba šo jautājumu risināt.

“Nekā personīga” sižeta sākumā Vilnītis aicināja viņa darba veiksmes un neveiksmes vērtēt “visiem pārējiem”. KNAB struktūras vienkāršošana (pamatīgi samazinot Loskutova laika iestādes struktūru) ir vienīgā veiksme, kas man nāk prātā. Pirms gada, Vilnītim nākot amatā, bija cerība, ka pat ja viņš kā vadītājs būs publiski ieturētāks nekā Loskutovs, tad vismaz būs labāks iestādes menedžeris. Pēc “Nekā personīga” sižeta izskatās, ka cerība bijusi visai naiva.

Creative commons licence ļauj rakstu pārpublicēt bez maksas, atsaucoties uz autoru un portālu providus.lv, taču publikāciju nedrīkst labot vai papildināt. Aicinām atbalstīt providus.lv ar ziedojumu!