Foto: Mister.Tee
Un vēlreiz par KNAB ...
Pārskatot savus vecos bloga ierakstus, atradu vairāk nekā divus gadus vecu KNAB darbības analīzi – KNAB tad/KNAB tagad. Salīdzināju iestādes „Loskutova ēru” un „Vilnīša ēru”. Tuvojoties rīkojuma Nr.2 otrajai gada dienai, domāju, ka biroja „Streļčenoka ēra” būtu pelnījusi saņemt līdzīgu novērtējumu.
Šoreiz gan piedāvāju citu atskaites punktu: proti, kas (vienalga kurā ērā!) bijis tas īpašais, labais KNAB darbā? Galu galā ir bijis laiks, kad tieši šo iestādi būtu saukusi par progresīvāko Latvijas pārvaldē!
Tik problēma – šis laiks bija sen…
Manuprāt, biroja zelta gadi sākās laikā, kad biroja publiski redzamā vadības „trīsvienība” – Loskutovs, Strīķe, Vilks – (pēc plēšanās perioda) atrada veidu, kā strādāt kopā, un bez savstarpējas greizsirdības, viens otru papildinot, bija redzamākās Latvijas cīņas pret korupciju publiskās sejas. Šajā ērā žurnālisti varēja bez jebkādām problēmām iegūt iespēju intervēt, saukt uz diskusijām jebkuru KNAB darbinieku – rēķinoties, ka šim KNAB darbiniekiem būs tiesības un iekšējā brīvības sajūta par plašākajiem korupcijas jautājumiem paust ne tikai iestādes oficiālo, bet arī savu pilsonisko viedokli. Kompetenti, ar izpratni un pārliecību. Tieši šādas publiskas parādīšanās arī veidoja KNAB tēlu! Iestādes vadītāji publiskās diskusijās cīnījās par nepieciešamajām izmaiņām likumos, komentēja problēmsituācijas, dažkārt iesaistījās karstā polemikā ar politiķiem par nepieciešamajām stratēģiskajām izmaiņām. Vārdu sakot – iestādei bija „draivs” un orientēšanās uz dinamisku attīstību. Ja nebūtu šī draiva, nebūtu arī sabiedrības lielās uzticēšanās birojam, tā cīņai pret korupciju. KNAB bija nemitīgi publiski redzams: paši organizēja un piedalījās citu organizētās diskusijās, veidoja mācību programmas, izveidoja tam laikam īpaši progresīvu mājas lapu – liekot tajā testus, vienkāršos likumu skaidrojumus, problēmu analīzi, visu, kas var noderēt cilvēkam, kas par korupciju interesējās.
Diemžēl šīs labās lietas nojuka, nomainot KNAB vadību. Pēc tam, kad KNABā tika konstatēta naudas pazušana un mēnesi nekas nenotika, lai problēmu atzītu un novērstu tās sekas, es pati publiski paudu viedokli, ka Aleksejam Loskutovam kā vadītājam amats jāpamet.
Joprojām tā uzskatu!
Diemžēl vadības maiņa izrādījās sākums KNAB kā Īpašas Iestādes galam. Jaunajam vadītājam – Normundam Vilnītim – bija vairākas problēmas. Viņš tika atcelts no amata par būtiskiem un sistemātiskiem Krimināllikuma un Operatīvā darbības likuma pārkāpumiem, taču Vilnīša kā KNAB priekšnieka darbā bija vēl arī kāds cits nopietns trūkums – proti, viņš bija reti draņķīgs vadītājs. Tāds, kas nemāk vadīt organizāciju un līdz ar to netiek galā ar saviem kā vadītāja pienākumiem. Kā tas izpaudās? Trīs vārdos rezumējot to, ko rakstīju iepriekš: psiholoģisks terors iestādē. Var arī savādāk – padomisks vadības stils. Vadītājs mūsdienu iestādē nav vadītājs padomju armijā – viņam vai viņai jābūt zināmiem mūsdienīgas personālvadības pamatiem, jāprot vadīt kolektīvs, veicināt darbinieku iniciatīvas, tikt galā psiholoģiski smagos jautājumos. Vadītājs, kas kontrolē katru sava padotā pirksta kustību, ir slikts vadītājs. Gan tādēļ, ka šādi viņš nelietderīgi tērē savu darba laiku, gan tādēļ, ka traucē darbiniekiem. Cilvēks, kas selektīvi vērš savu varu (disciplinārlietas, dienesta ziņojumi utt.) pret sev netīkamiem darbiniekiem, nav piemērots organizācijas vadībai. Vadītājs, kas birokratizē iestādes darbu līdz absurdam, nodarbojas ar kaitniecību. Manuprāt, tieši šajā procesā (nemitīgās atskaitēs, nemitīgās darbinieku bailēs par to, ka viņus sodīs par sīkumiem), nevis Vilnīša prettiesiskajās aktivitātēs, nomira KNAB kā Īpaša Iestāde. Pazuda entuziasms, draivs un vēlme uzlaboties. Palika – pelēcīga padomju stila iestāde, bez iniciatīvas, ar retiem spilgtiem mirkļiem, noķerot kādu no „lielākām zivīm”.
Bet tā ir Vilnīša ēras pagātne.
Kā ir šobrīd? Diemžēl šī ir viena no tām retajām jomām, kur lielus uzlabojumus pēc rīkojuma Nr.2 neesmu manījusi. Pirms dažām nedēļām De Facto sižetā redzētais liek domāt, ka vadības KOMPETENCES līmenī KNAB nekas mainījies nav. Joprojām 10 baļļu skalā neapmierinošs vērtējums. KNAB kā Īpašas Iestādes renesanse nav notikusi. Iniciatīva, entuziasms, vēlme uzlabot savu darbu – parādās sīkās, bet ne nozīmīgās lietās.
Komunikācija? Salīdzinot ar Loskutova/Vilka/Strīķes laikiem – ļoti vāji. Trīs pamatproblēmas.
Pirmā – KNAB vadību nedzird tad, kad ir vajadzība pēc KNAB vadības balss. Vairāku mediju pārstāvji tviterī sūdzās, ka KNAB ir ļoti ilga komunikācijas ķēde un dažkārt komentāri ar īpaši muļķīgiem aizbildinājumiem vispār tiek atteikti. Skat.piemēram, šis Daces Stirānes tvīts:
Atceroties KNAB darbu vēlēšanu kampaņās pirms vairākiem gadiem, teikšu, ka KNAB balss šajā pašvaldību vēlēšanu kampaņā ļoti pietrūka – ne jau mehāniski atskaitoties, kura anonīma partija ir/nav tuva pārtēriņam (tas gan bija!), bet gan neiesaistoties ar skaidrojumiem par jauno likumu situācijās, kas bija objektīvi neskaidras! Atbildot žurnālistiem PĒC BŪTĪBAS, nevis ķeksītim.
Otrā – iestādes vadības komunikācija principā. Iestādes vadītājs Jaroslavs Streļčenoks dažreiz parādās medijos, konferencēs, citos publiskos pasākumos, taču diemžēl pusotra gada laikā, kopš viņš atrodas KNAB vadītāja amatā, viņam tā arī nav radusies tik liela izpratne par korupcijas jomu, lai spētu uz to paraudzīties plašāk nekā tikai šauri definētos likuma rāmjos un lai neizmantotu trafaretus tekstus. Bet dziļa izpratne ir svarīga, lai spētu saprotami, cilvēcīgi uzrunāt auditoriju! Jaunajam vadītājam diemžēl nav ne izpratnes, ne entuziasma, ne pārliecības, kas bija gan Loskutovam, gan Vilkam, gan Strīķei un kas tik ļoti bija nozīmīga labam KNAB tēlam. Tas ir normāli, ka cilvēku talanti atšķiras, bet nav normāli, ka tam netiek meklēts kāds risinājums (piemēram, komunikāciju vairāk organizēt caur vietniekiem, departamentu direktoriem, preses cilvēkiem). Pašreizējā komunikācija ir pārāk birokratizēta pat parastam referentam, kur nu vēl vadītājam!
Trešā – iestādei gandrīz ir pazudusi pro-aktīva komunikācija. Piemēram, tāda komunikācija, kad iestādes vadītājs vai kāds no vietniekiem PAŠI publiski aktualizētu kādas sabiedriski svarīgas problēmas, piedāvātu tām risinājumu. Pēdējo gadu KNAB pasākumi ir vairāk „ķeksītim” – vienkārši „lai būtu”, nevis daļa no mērķtiecīgas virzības, skatījuma uz korupcijas jomu.
Runājot par mērķtiecīgo virzību, iestādei joprojām nav atjaunojies stratēģiskais redzējums uz jautājumiem, kas Latvijā būtu vēl risināmi (ārpus iestādes budžeta jautājumiem un sīkumainiem likumu pieprecizējumiem) korupcijas novēršanas un apkarošanas jomā – nav vairs tās spējas pacelties pāri savai iestādes darba, un ieteikt MK, Saeimai, kādas izmaiņas būtu nepieciešamas korupcijas novēršanas un apkarošanas darbam kopumā. Un diemžēl, kā liecina De Facto sižets, personālvadības prasmes joprojām ir zem katras kritikas. Darba vide KNAB ir, maigi sakot, tāla no tā, lai atbilstu kaut minimāliem labas vadības kritērijiem – kas ir vistiešākā vadītāju atbildība.
Diemžēl noslēgumā man nav uzmundrinoša vēstījuma. Nesenā manis moderētā diskusija ar dažādu valsts iestāžu pārstāvjiem apliecināja, cik nenovērtēts faktors, Latvijas valsts pārvaldē izvēloties iestāžu vadītājus, ir spēja noteikt, vai viņiem maz ir attiecīgajam amatam piemērotas menedžmenta prasmes. Lai gan situācija KNAB šķiet īpaši dramatiska, bet ar šo pašu problēmu sirgst ne viena vien cita Latvijas iestāde: kuru vadībai arī nav ne jausmas, ko nozīmē mūsdienīga vadītāja pienākumi – kā strādāt ar cilvēkiem, kā simboliski pārstāvēt organizāciju, kā risināt konfliktus.
Ko darīt? Nu principā jau sistēmā ir iebūvēts viens mehānisms: valsts darbinieku vērtēšana, kur saskarsmes, personālvadības un citas prasmes var novērtēt, sliktus vadītājus šādi „atsijājot”. Bet kas tad, ja problēma ir iestādē, kur vadītāju var atcelt tikai Saeima? KNAB gadījumā premjers kā pārraugs var izveidot komisiju, kas šīs prasmes izvērtētu, bet ko darītu tad, ja atklātos, ka … tās nudien ir nepietiekamas amata pienākumu pildīšanai? Aizsūtīt visu vadību apgūt konfliktu risināšanas metodes, personālvadības pamatus, komunikācijas pamatus, jaunās pārvaldes metodes – tā, lai prasmes atbilstu pildāmajiem pienākumiem? Bet kas ar iestādi notiks starplaikā? Un ko darīt, lai nekad, nevienā iestādē nebūtu iespējama situācija, ka cilvēki, kuriem nav tik elementāru prasmju, nenonāktu vadošos amatos?