Foto: proutcorp
Rodas šaubas, vai Saeimas komisijas pārstāvji ir izveidojuši skaidrus NEPLP kandidātu vērtēšanas kritērijus un spēj izvērtēt katru kandidātu kontekstā ar prioritārajiem NEPLP uzdevumiem.
Hei, vienaldzīgie un klusie! Tiešām kādam pārītim no 41 kandidāta pulka jāsakaujas vai publiski jāparāda nepieklājīgs žests, lai izpelnītos vietu ziņās? Tā gribas uzsaukt medijiem, kas diezgan vienotā klusumā ignorē jaunās Nacionālās elektronisko plašsaziņas līdzekļu padomes (NEPLP) veidošanas procesu.
Ja nebūtu aģentūras LETA un nozare.lv ziņu, NEPLP veidošana paliktu tikpat nezināma kā mediju īpašnieku pārcelšanās uz ārzonas firmu realitāti, kā tas šonedēļ ir noticis ar izdevniecību Petit[ 1 ]. Saeimā notiekošā aktuālā NEPLP kandidātu izvēles procesa rezultāts turpmākos piecus gadus noteiks nozīmīgu mediju attīstību. Tas būtu jāuzrauga tikpat rūpīgi kā lielākie politiskie notikumi un jāpavada ar vismaz tikpat skaļām akcijām kā laikraksta Telegraf žurnālistu izmisuma solis – palikuši bez algām, viņi gatavi izstāstīt, kā viņu darba devējs apkrāpj valsti. Lai gan šim karstajam notikumam nav tiešs sakars ar NEPLP darbu, tomēr tas parāda situāciju medijos. Komerciālās televīzijas protestē[ 2 ] par digitalizācijas sekām, bet sabiedriskās raidorganizācijas jau kuro gadu strādā uz izdzīvošanas robežas. Jaunā NEPLP atbldēs par šiem procesiem un no tās darba būs atkarīgs, vai auditorija beidzot sagaidīs progresīvas pārmaiņas raidošo mediju jomā.
Valsts izlases veidošana
LETA un vēl pāris mediji, izmantojot vienu un to pašu saturu, informē, ka trīs piegājienos notika un trešdien, 14. decembrī, noslēdzās NEPLP kandidātu iztaujāšana Saeimas Cilvēktiesību un sabiedrisko lietu komisijā. Informācija ir skopa kā sapulces protokols – kuri kandidāti uzklausīti, pieminēts kāds teikums no padomes kandidātu teiktā. Pēc šīs informācijas nav saprotams, vai ir kādi vienoti kritēriji, kā vērtēti kandidāti. Diskusiju par padomes veidošanu Krustpunktā piedāvāja tikai Latvijas radio 1[ 3 ] un uzdeva šos pašus jautājumus.
Ziņās par kandidātu iztaujāšanu lasāmas jau bieži minētas frāzes par vēlmi nostiprināt „nacionālo informācijas telpu” un šaubas, vai sabiedriskajiem medijiem vajadzētu darboties reklāmas tirgū. No vienas puses – jauki, ka kandidāti ir lasījuši avīzes un spēj atkārtot dzirdēto. No otras puses – diezgan biedējoši uzzināt, ka cilvēki, kuri pretendē uz atbildīgo nozares uzrauga darbu, spēj pateikt to pašu, ko gandrīz jebkurš sabiedriskā transporta pieturā sastapts laikabiedrs.
Var jau būt, ka kandidāti Saeimas deputātiem stāstījuši ko vairāk, tikai ziņas apkopojumā palikuši vienmuļi, neargumantēti vārdi. Tāpēc būtu īstais laiks žurnālistiem uzdot detalizētus jautājumus NEPLP kandidātiem un izvērtēt viņu atbildes. Ir jau jauki atkārtot komerctelevīziju gadiem ilgi aizstāvēto ideju, ka sabiedriskajiem medijiem jāiet ārā no reklāmas tirgus, bet skopajās ziņās par kandidātu izklaušināšanu neatrast šīs problēmas risinājumu. Kā kandidāti, kuri iestājas par sabiedrisko mediju atbrīvošanu no reklāmas, panāks šīs pārmaiņas? Kā kompensēs trūkstošo naudu, kas neienāks sabiedrisko mediju kārnajos budžetos? Atbilžu nav.
Sāpju kabinets
Mazliet vairāk nekā tikai ziņu aģentūru informāciju apkopojis portāls diena.lv, kurš izvaicājis cilvēktiesību un sabiedrisko lietu komisijas deputātus un lūdzis viņiem izteikt vērtējumu par potenciālajiem NEPLP kandidātiem[ 4 ]. Kā ļoti zīmīgu NEPLP izvēles procesa elementu es gribētu citēt deputātes Ingas Bites (ZRP) teikto diena.lv: „Katrs nāk ar savu sāpi – vienam reģioni ir sāpe, citam ir sports sāpe, citam sāpe ir izglītība un kultūra.” Citātā minētais atgādina kāda „sāpju” kabineta darbu. Tas nekādi neizskaidro, kā gan deputāti var novērtēt šīs dažādās „sāpes”. Un vispār – vai tiešām „sāpju” appriešana attiecas uz potenciālās NEPLP atbildību?
Atvainojiet, bet tādas runas atgādina vēl vienu citu vecu sāpi, kas nav sveša, atskatoties uz esošās NEPLP un agrākās NRTP[ 5 ] sastāvu. Proti, primitīvā pļāpāšana par mediju nākotni liecina, ka atkal varam nonāk pie padomes, kurā var strādāt jebkurš, ja tikai savāc nepieciešamo atbalstu vai īstajā brīdī bārsta atslēgvārdus. Arī tāpēc būtu nepieciešams detalizēts Saeimas komisijas skaidrojums par kritērijiem un kandidātu vērtēšanas prasībām.
Lai cik cienījami katrs savā profesionālajā jomā iepriekš bijuši esošās NEPLP pārstāvji, es nevaru aizmirst lieliskā aktiera un radio teātra režisora, pašreizējās NEPLP locekļa Imanta Skrastiņa[ 6 ] vēl šā gada jūnijā jaunā sabiedriskā medija koncepcijas diskusijā karsti aizstāvēto viedokli, ka Latvijas Radio un LTV ir „valsts” plašsaziņas līdzekļi un tiem jāpārstāv valsti. Šī doma ir pretrunā ar visu, ko vien varam iedomāties par mūsdienu sabiedrisko mediju, un lika šaubīties, ka esošā padome tiešām spēj uzraudzīt neatkarīgus, sabiedrības interesēs strādājošus un valsts kvalitāti vērtējošus elektronisko medijus. Ja kādam interesē detaļas, tad no uzstāšanās brīvajā laikā šajā diskusijā I. Skrastiņš draiskulīgi, savai NEPLP kolēģei kinorežisorei Dzintrai Gekai[ 7 ] nemanot, centās piesiet viņas tērpa jostu pie krēsla roktura. Ja nebūtu šo visu dzirdējusi savām ausīm un redzējusi savām acīm, goda vārds neticētu, ka situācija NEPLP ir tik traka.
Taču, atgriežoties pie deputātu viedokļiem, jau minētajā diena.lv ziņā lasām arī deputātes Ineses Laizānes (VL!-TBLNNK) teikto, ka vairākiem NEPLP kandidātiem ir līdzīgs viedoklis par turpmākajos piecos gados darāmo. Bet nekur nav ne vārda, kas tieši ir darāms un kā piesliešanās vienam vai otram viedoklim apliecina kandidāta gatavību uzraudzīt elektronisko mediju jomu. Informācijas ir pārāk maz, lai izdarītu pamatotus secinājumus par NEPLP atlases procesu. No dažu kandidātu teiktā zinu tikai to, ka komisija uzdod vispārīgu jautājumu, kas NEPLP jāizdara tuvākajos piecos gados, un vairāku kandidātu gadījumā sarunai pat nav izmantotas paredzētās desmit minūtes. Tāpēc rodas šaubas, vai paši komisijas pārstāvji ir izveidojuši skaidrus kandidātu vērtēšanas kritērijus, vai viņi pārzina elektronisko mediju jomu un spēj izvērtēt katru kandidātu kontekstā ar prioritārajiem NEPLP uzdevumiem. No publiski pieejamām ziņām nav saprotams, ko tieši 41 cilvēka pulkā meklē Saeimas komisija?
Gaidīšanas svētki
Toties diezgan skaidri zinu, ka elektronisko mediju darbinieki ļoti gada jaunās padomes izveidošanu. Bažas mijas ar cerībām uz pārmaiņām. Bet ziņu telpā lielākoties ir klusums, kas līdzinās savu un savas auditorijas interešu ignorēšanai.
Nav īsti godīgi veltīt deputātiem pārmetumus, ka NEPLP atlasei pietrūkst skaidrības un caurskatāmības, ja tautas pārstāvjiem, šķiet, nav uzdoti jautājumi par grūto kandidātu atlases darbu. Šis kautrīgais klusums atgādina jau zināmo – valstī ir citi (svarīgāki?) notikumi, tāpēc lielākajai daļai mediju šķiet, ka auditorijai NEPLP veidošanas problēmas neinteresē. Bet sabiedrības vienaldzība vai NEPLP nozīmes neizpratne ir mediju nepietiekamās uzmanības sekas. Kāpēc lai par to interesētos skatītāji un klausītāji, ja žurnālisti, kuru nākotne atkarīga no NEPLP, skarbus jautājumus uzdod tikai, kad parādu dēļ uz NEPLP dusmīgi kļuvuši viņu bosi?[ 8 ] Žēl, ka vismaz pašlaik NEPLP veidošana ir līdzīga tam, ko reiz par vidējo latvieti un viņa algu savās ankdotēs rakstīja Ilmārs Šlāpins, – latvietim ir vienalga[ 9 ].