Foto: El Tipo Gráfico
Tā sauktos „klusos deputātus” var salīdzināt ar vagoniņiem, kurus parlamentā aiz sevis ievelk lokomotīves – skaļāki partiju līderu vārdi. Vai nerunāšana no tribīnes nozīmē nekvalitatīvu deputāta darbu?
Trīs deputāti, kas Saeimas tumšzaļajos krēslos sēž jau no iepriekšējā sasaukuma, noslēdzoties šai pavasara sesijai, vēl ne reizi no tiem nav cēlušies, lai dotos debatēt Saeimas tribīnē.10. un tiktāl – arī 11. Saeimā klusētāju trijnieku veido Saskaņas centra frakcijas pārstāvji Mihails Zemļinskis, Igors Zujevs un Vladimirs Nikonovs.
Klusos deputātus var salīdzināt ar vagoniņiem, kurus parlamentā aiz sevis ievelk lokomotīves – skaļāki partiju līderu vārdi. „Ja deputāts ir vienkārši podziņu spiedējs, tad no viņa patiesībā nav nekādas jēgas,” uzskata Iveta Kažoka, Sabiedriskās politikas centra „Providus” pētniece. No klusētāju trijnieka lielākā pieredze Saeimā ir futbolistam un trenerim Mihailam Zemļinskim, kurš 9. Saeimā sāka strādāt aptuveni gadu pirms tās beigām. Igoram Zujevam un Vladimiram Nikonovam deputāta amats bija jau pirms Saeimas – viņi strādājuši (attiecīgi) Rīgas un Rēzeknes domē.
Deputāts nav sinonīms runātājam
Saeimas Juridiskā biroja konsultants Jānis Pleps atgādina, ka parlamenta darbs organizēts kā atklāta diskusija, kuras jēga ir parādīt viedokļus un to, kā panākts kompromiss. Tāpēc nerunāšana nenozīmē, ka kāds ir slikts deputāts, jo pienākumi un darba stils katram ir savs: Visi nekad nebūs runātāji, kāds labāk raksta, kāds – strādā komisijās, kāds varbūt nejūtas droši mikrofona priekšā. Abi eksperti piekrīt, ka runāšana nav pašmērķis – mēs negribētu, lai par katru jautājumu visi simt kāptu tribīnē. Jānis Pleps pievērš uzmanību diskusijas kvalitātei – galvenais, lai būtu pieejami dažādi argumenti un caur saviem priekšstāvjiem uzklausīti atšķirīgi sabiedrības grupu viedokļi: „Ja to nodrošina kaut pieci deputāti, bet ar degsmi un labā līmenī, parlaments debatē!” I. Kažoka uzskata, ka daži partijas līderi tomēr nevar vienlīdz labi orientēties visos jautājumos: „Par izglītības jautājumiem debatēs vieni deputāti, par lauksaimniecības – citi, kas tos labāk saprot.” Viņa netic situācijai, ka deputātam nav bijis izdevības parādīt savas zināšanas vai vienkārši iebilst oponentam, tā spēcinot savas partijas pozīcijas.
Turklāt, parlamenta debates izmanto arī juristi. „Saeimas sēžu stenogrammas tiesas darbā tiek izmantotas ļoti bieži,” norāda Satversmes Tiesas pārstāve Līga Pauliņa. „Tā iemesls ir nepieciešamība noskaidrot likumdevēja vēsturisko gribu, pieņemot kādu normatīvo aktu, vai tā pieņemšanas apstākļus. Jāatzīst, ka dažkārt ir situācijas, kad no stenogrammām to ir grūti noskaidrot, gribētos, lai informācijas būtu vairāk.”
Kur notiek īstais darbs?
„Saeimas deputāta darbu nevajadzētu vērtēt tikai pēc uzstāšanās reižu skaita no parlamenta tribīnes,” rakstiskā atbildē savu nerunīgumu īsi komentē Nikonovs. Savukārt Zemļinskis skaidro: „Mūsu frakcijā ir cilvēki, kas runā daudz labāk, nekā es. Manas domas tiek uzklausītas frakcijas sēdēs. Dolgopolovs, Cilēvičs, Klementjevs – viņi māk skaisti un pareizi izteikties.” Kažoka novērojusi, ka bieža ir atruna, ka debatēt plenārsēdēs nav tik svarīgi, jo īstais Saeimas darbs notiek komisijās, bet debates – frakcijās. Tomēr gadu gaitā novērojusi, ka ne-debatēšana tribīnē ir indikatīva – parasti šie deputāti klusē arī komisijās.
Abos Saeimas sasaukumos v. Nikonovs strādā bijušajā Pilsonības likuma izpildes, tagadējā Sabiedrības saliedētības komisijā. Tās priekšsēdētājs 10. Saeimā bija Visvaldis Lācis: „Atnāk un sēd! Sēdes apmeklēja, bet nekādas aktivitātes neizrādīja.” Augusts Brigmanis (ZZS) par Pieprasījumu komisijas kolēģi M.Zemļinski nevar teikt neviena slikta vārda: „Klusāks kā pārējie, bet klusus deputātus jau var atrast, piemēram, arī Vienotības rindās. Kāpēc jums tie Saskaņas centra deputāti tik ļoti nepatīk?” Arī Aizsardzības, iekšlietu un korupcijas novēršanas komisijas priekšsēdētājs Ainars Latkovskis (Vienotība) piekrīt, ka Zemļinskis sēdēs nav tas aktīvākais, bet uzteic kolēģa disciplinētību un, atminoties viņu kā Saeimas futbola komandas kapteini, nosaka: „Ļoti cilvēcīgs. Labs cilvēks.”Aija Barča (ZZS) Sociālo un darba lietu komisiju vadījusi visā I. Zujeva parlamenta darba laikā. Deputātu viņa paslavē par disciplīnu, uzstāšanos sēdēs un cītīgu gatavošanos ziņošanai par likumprojektu plenārsēdēs. Ziņošanu gan nevar pielīdzināt debatēm, jo referents pārstāv komisijas, ne savu viedokli, bieži pat aprobežojoties ar īsu likumprojekta ievadu.
Sēžu kārtīga apmeklēšana, protams, vērtējama pozitīvi, bet politikas pētniece I. Kažoka uzsver aktīvas dalības svarīgumu: Komisijās visi deputāti kopā mēģina atrast vislabāko risinājumu – ne vienmēr ir liela atšķirība starp pozīcijas un opozīcijas viedokli. Deputāti, kas šajās debatēs nepiedalās, nepalīdz Latvijai kļūt labākai, pieņemot labākus likumus. Viņa atgādina, ka mēdz būt arī sliktāki gadījumi, kad deputātiem tik ļoti neinteresē Saeimas darbs, ka viņi sēdes vienkārši neapmeklē.
Jārunā latviski
Šo trīs krievu tautības deputātu gadījumā valodas prasmju trūkums varētu šķist pašsaprotams skaidrojums. Tomēr J.Pleps iesaka pret valodas jautājumu attiekties ar toleranci: „Nesaku, ka vajadzētu būt iecietīgiem pret valsts valodas nepārvaldīšanu, bet gan pret kļūdām, kas rodas, lietojot svešvalodu. Katram cilvēkam ir atšķirīgs pašnovērtējums, kā viņš runā – varbūt ļoti labi, bet iekšēji ir sajūta, ka drausmīgi. Kamēr viņš nejūtas atbilstoši personīgajam prasību līmenim, izturas piesardzīgi.” Kā norāda Centrālās vēlēšanu komisijas (CVK) pārstāve Kristīne Bērziņa, iesniedzot tā sauktās CVK kartītes, „deputātu kandidāti savu valodas prasmi norāda brīvi, pēc saviem ieskatiem, paši izvēloties, kā to raksturot.” Kandidējot 10. Saeimas vēlēšanās, Nikonovs savas prasmes novērtēja kā vidējas, bet 11. Saeimas vēlēšanās – jau kā labas, bet Zujevs savas prasmes novērtē kā labas, vēlāk – runā brīvi. Tikai Zemļinskim pašnovērtējums krities – no labi uz vidēji. Pats skaidro –nonākdams Saeimā, sapratis, ka nemaz tik labi nerunā.
Negrib argumentēt
Saprotams, ka, uzsākot darbu, deputāts ir klusāks. 10. Saeima, tās salīdzinoši īsā mūža dēļ, „varētu nebūt objektīvs rādītājs, lai tagad pateiktu, ka nekas labs no šiem deputātiem nebūs,” tā Pleps. Taču tajā bija ne mazums strīdīgu jautājumu. „SC deputātiem būtu bijis daudz, ko skaidrot – 10. Saeimas balsojumā par A. Judinu, par prezidentu, arī par Šleseru, ja vien viņi būtu vēlējušies to izskaidrot,” uzskata Kažoka. Tā ir negribēšana pildīt savu politiķa uzdevumu – cīņu ar argumentiem, nevis pogu spiešanu. Sanāk, ka lēmumi tiek pieņemti nevis spēcīgāko argumentu ietekmē, bet tāpēc, ka varbūt kādas partijas aukliņu raustītājiem tā vajadzēja. Jautāts, cik lielā mērā viņa individuālos balsojumus ietekmē frakcija, Zemļinskis izklāj kādu dokumentu kā futbola laukumu un ar līmes bundžiņu norāda, kurās vietās stāv spēlētāji: „Varbūt man nepatīk te stāvēt, bet tāda ir komandas disciplīna!”
Konkurences trūkums
Nedebatēšana vairākumā gadījumu ir pasivitātes rādītājs arī attiecībā uz darbu komisijās vai politiskajā aģitācijā kā komunicējot ar vēlētājiem. Tieši vēlētāji ir deputāta darba vērtētāji. Ja deputāta darbs apmierina, viņš tiek pārvēlēts, vienkāršu patiesību – atgādina Pleps. Nonākot pie galvenā jautājuma – ko īsti vēlētājs sagaida no deputātiem, Kažoka norāda, ka jāpievērš uzmanība SC specifiskām problēmām. Šī ir partija, kuras ceļš uz Saeimu ir praktiski garantēts. Līdz ar to, konkurences trūkums izpaužas, pirmkārt, attiecībā uz sava elektorāta izvēli un kritikas neesamību tā patērētajos medijos: „SC vēlētājiem nav bijusi iespēja izvērtēt savus deputātus darbībā. Viņi neilgi pirms vēlēšanām var radio pastāstīt, ko tik turpmāk darīs, ja iekļūs valdībā, argumentējot – šajā Saeimā neko nevarējām, jo sēdējām opozīcijā. Es nevainoju SC vēlētājus, jo ir arī liela problēma ar Latvijas mediju telpu.” Otrkārt, bruģētais ceļš uz Saeimu politiskajai apvienībai nav licis nopietni domāt par savu kadru problēmu, un iekšējā konkurence nav tik liela kā citām partijām. „Ja politiķiem jāsacīkstas ne tikai ar citām partijām, bet arī partijas iekšienē, ir lielāka motivācija iet uz tribīni un skaidrot savus lēmumus vai palepoties ar savām iniciatīvām. Konkurence deputātu motivē samazināt plaisu starp sevi un vēlētāju.” Tomēr viņa novērojusi, ka pēdējā laikā SC deputāti tribīnē redzami biežāk, un kopumā kluso deputātu Saeimā paliek mazāk. Tāpēc pastāv iespēja, ka 12. Saeimā tumši zaļos deputātu krēslus četrus gadus vairs nedeldēs podziņu spiedēji, kas nedod pienesumu Saeimas iekšējā darbā, neveicina viedokļu dažādību un partijas nostājas skaidrošanu komunikācijā ar vēlētājiem, traucē valsts demokrātijas kvalitātei.