Raksts

Kļūda un nelaime nav liekulība


Datums:
03. septembris, 2008


Autori

Pēteris Timofejevs Henriksson


ASV prezidenta vēlēšanu kampaņa paliek aizvien karstāka. Un, diemžēl, arī bezgaumīgāka. Tagad uzzinām, ka Republikāņu partijas izraudztā viceprezidenta kandidātes nepilngadīgā un neprecētā meita ir grūta. Demokrāti un mediji jau ir izpūtuši milzīgu „problēmu” no šī gadījuma – kā tad tā, ka Peilina, kura ir tik konservatīva varēja pieļaut, ka viņas meita stājās seksuālās attiecībās neprecējusies. Arī Kārlis Streips vērpj līdzīgu domas pavedienu: „Tas nu nekādi neatbilst Republikāņu partijas konservatīvāko ļautiņu uzskatiem, lai gan tas lieliski uzrāda, cik idiotiska ir viņu pārliecība, ka tīņiem vajag tikai pateikt, ka ar seksu nevajag nodarboties, jo Bībelē tas nav atļauts, un viss būs kārtībā. Te nu ir fantastiskas liekulības paraugstunda.”

Man šķiet, ka ir nepareizi jaukt vienā maisā ābolus ar bumbieriem – Bristola Peilina ir jauna meitene, kura ir acīmredzami ir pieļāvusi kļūdu, bet viņas kļūdai nav nekāda sakara ar liekulību.

Vispirms par meitu. Kļūda manā skatījumā nav tas, ka Bristola ir stājusies seksuālās attiecībās. Manis pēc to viņa var darīt, ja viņai tas tīk. Es zinu, ka daudzi man nepiekritīs, īpaši Sāra Peilina, Bristolas māte. Manā skatījumā Bristola pieļāva kļūdu tādēļ, ka viņa neizsargājās. Tā vietā, lai viņa dotos uz koledžu, iespējams, viņai būs jāsēž mājās ar zīdaini. Iespējams, ka viņas rīcība atturēs arī daudzus ārkārtīgi konservatīvus pilsoņus balsot par Republikāņiem. Un cik jautri gan ir zināt, ka tiksi personīgi turēta atbildīga par mātes zaudējumu vēlēšanās un Demokrātu nākšanu pie varas?

Slavenu vecāku bērniem nudien ir grūta dzīve – no bērniem tiek sagaidīts, ka viņi atspoguļos vecāku principus, viņu panākumus un vienmēr attaisnos vecāku un arī pilnīgi svešu cilvēku ekspektācijas. Citiem vārdiem sakot – viņiem ir jābūt savu vecāku cienīgiem. Kā franči teiktu – noblesse oblige – aristokrātiska izcelsme uzliek pienākumus.

Nav grūti saprast, kādēļ tas tā bieži vien nenotiek. Bērni nav vecāku spoguļatspulgs un viņiem tādiem ar nav jābūt. Bērni ir patstāvīgas personības ar savām preferencēm un prioritātēm. Mēs, vecāki, protams, varam mēģināt viņos ieaudzināt izpratni par labo un ļauno – tas nudien ir mūsu pienākums, bet mēs nevaram garantēt, ka mūsu bērni būs tikumīgi un likumpaklausīgi cilvēki. Vēl vairāk – šķiet, ir pierādījumi, ka pusaudžiem vienmēr būs problēmas pretoties kārdinājumam, lai arī cik stingri mēs viņus neaudzinātu. Nesens pētījums liecina, ka seksuāls uzbudinājums nomāc gados jaunu indivīdu spriešanas spējas un viņu morālo pārliecību. Tā ir ārkārtīgi bēdīga liecība par brīvās gribas ierobežotību. Tomēr visbēdīgāk es jūtos par Bristoli – viņa nekandidē uz politisku amatu, tādēļ publicitāte, ko viņas kļūda ir izpelnījusies man šķiet ir pilnīgi netaisnīga.

Tagad par māti. Arī viņas man ir žēl, jo es varu pilnībā iedomāties, ka viņa nudien nebija iedomājusies savas meitas jaunību paejam kā jaundzimuša bērna mātei. Bet vilšanās, ko vecāki jūt pret saviem bērniem ir robežas. Vienā brīdī ir jānocērt nabas saite un jāatzīst, ka bērni ir patstāvīgi indivīdi ar spēju pieņemt lēmumus un uzņemties atbildību, pat ja mums viņu lēmumi šķiet riebīgi un atbaidoši. Vienā brīdī vecākiem tomēr ir jārod spēja piedot bērniem, protams, ar nosacījumu, ka mēs gribam turpināt attiecības ar savām atvasēm. Un Sāra Peilina ir izdarījusi tieši to – lai arī viņas meita ir rīkojusies pretrunā ar mātes principiem, tomēr viņa ir piedevusi savai meitai.

Ja mēs runājam par liekulību, tad es to vienkārši neredzu šinī gadījumā. Liekulīgi ir iestāties par ģimenes vērtībām un vienlaicīgi mēģināt pavest jaunas meitenes – kā Oskars Kastēns to darīja. Bet Sāra Peilina, manuprāt, nav pat salīdzināma ar mūsu latviešu politiķi-donžuānu. Galu galā tā taču nebija viņa, kas stājās ārpuslaulības attiecībās, bet viņas meita.

Protams, ka man personīgi ir bēdīgi, ka Sāra Peilina neizstāstīja savai meitai visu patiesību par bitēm un puķēm. Lai arī informācija par izsargāšanos un kontracepciju var nereti izklausīties kā pamudinājums pusaudžiem stāties seksuālās attiecībās, tā būtu aiztaupījusi visu šo publisko un tik bezgaumīgo jezgu ap viņas ģimeni, kā arī negribēto grūtniecību. Tomēr vienmēr jau ir viegli izlikties gudrs pēc tam, kad kaut kas jau ir noticis. Turklāt ne jau es iešu mācīt, kā Sārai Peilinai jāaudzina viņas meita.

Creative commons licence ļauj rakstu pārpublicēt bez maksas, atsaucoties uz autoru un portālu providus.lv, taču publikāciju nedrīkst labot vai papildināt. Aicinām atbalstīt providus.lv ar ziedojumu!