Foto: Antti
Ja jautājums par klimata politiku nebūs saprotams sabiedrībai un ja tam nebūs viennozīmīgs atbalsts, maz ticams, ka politiķi pieņems nepieciešamos lēmumus.
Kamēr Latvijas politiķu prātus galvenokārt aizņem ekonomiskās un finanšu krīzes pārvarēšana, pasaules politiskajā dienas kārtībā viens no aktuālajiem jautājumiem ir par to, kā izvairīties no globālās klimata krīzes un ar to saistītās negatīvās ietekmes. Vides nevalstiskās organizācijas (NVO) un politiķi jau labu laiku skaita dienas, kas atlikušas līdz Kopenhāgenas sanāksmei, kura notiks šī gada decembrī[1], jo tad jāpanāk jauna starptautiska vienošanās siltumnīcefekta gāzu (SEG) emisiju samazināšanai. Sagaidāmā vienošanās potenciāli ir nozīmīgāka par 1997. gadā pieņemto Kioto protokolu, jo jaunā vienošanās aptvertu ne tikai ekonomiski attīstītās jeb industrializētās valstis, bet arī strauji augošās attīstības valstis, turklāt nepieciešamais emisiju samazinājums laika periodam līdz 2050. gadam ir dramatiski liels.
Realitāte atpaliek no runām
Jaunākie zinātniskie pētījumi klimata pārmaiņu jomā un plašu publicitāti ieguvusī Ala Gora filma Neērtā patiesība, kā arī citu sabiedrībā zināmu cilvēku iesaistīšanās diskusijās par globālām klimata pārmaiņām pēdējo gadu laikā klimata sarunās ienesa jaunu dinamiku. Iekļaujot šo jautājumu augstākajā politiskajā dienaskārtībā, kā arī rosinot diskusiju iedzīvotāju vidū, klimata pārmaiņas ir kļuvušas par vienu no biežāk diskutētajiem tematiem. Ne mazāk svarīgi bija arī zinātniski apliecinājumi, ka klimata pārmaiņas notiek un ka to temps ir daudz straujāks un ietekme bīstamāka nekā tika uzskatīts iepriekš. Starptautiskā klimata pārmaiņu padome (IPCC), kas apvieno pasaulē vadošos klimata zinātniekus, savā pēdējā ziņojumā[2] norādīja, ka var gandrīz droši apgalvot, ka globālās klimata pārmaiņas ir antropogēnu faktoru izraisītas, kā arī informēja par iespējamajiem scenārijiem. Pēdējo pāris gadu laikā informētība un izpratne par klimata pārmaiņām ir ievērojami paaugstinājusies, un par klimata pārmaiņām un nepieciešamību ko darīt lietas labā runā skolās, augstskolās, pašvaldībās, valstu valdībās un parlamentos. Klimata sarunās iesaistītie neapšauba ne klimata zinātnes secinājumus, ne rīcības steidzamību, ne to, ka veicamais uzdevums ir grūts. Tomēr tas līdz šim nav radījis lielu progresu sarunās, un reālie darbi un gatavība uzņemties saistības krietni atpaliek no deklaratīvajām runām. Nepieciešamais izmešu samazinājums ir liels, un tas ir jāpanāk ļoti drīz. Aprēķini un iespējamie scenāriji ir dažādi, taču visi norāda, ka globālajām SEG emisijām savu maksimumu absolūtā izteiksmē ir jāsasniedz, vēlākais, 2013.-2020.gadā un pēc tam strauji jāsamazinās, bet 2050. gadā globālajam emisiju līmenim ir jābūt par 80-90% zemākam nekā 1990. gadā.
Ceļā uz Kopenhāgenas vienošanos
Kioto protokols, kas tika pieņemts 1997. gadā kā papildinājums 1992. gadā pieņemtajai Klimata konvencijai[3], paredz, ka industrializētās valstis jeb tā sauktās Kioto protokola 1. pielikumā iekļautās valstis savas kopējās SEG emisijas līdz 2012 .gadam samazinās par 5,2% salīdzinājumā ar 1990. gada līmeni. Kioto protokols stājās spēkā 2005. gadā pēc tam, kad lielākā daļa no dalībvalstīm bija to ratificējušas. Lai gan ar Kioto protokola saistību ieviešana praksē atpaliek no plānotā, turklāt industriāli attīstītās valstis izmešu samazinājumu panāk ar t.s. elastīgajiem mehānismiem, tomēr tas ir vismaz eksistējošs starptautisks līgums, kas rosina emisijas samazināt. Tādēļ Klimata konvenciju parakstījušās valstis 2007.gadā Bali notikušajā konvencijas dalībvalstu sanāksmē vienojās par plānu, lai panāktu, ka 2009. gada decembrī Kopenhāgenas sanāksmē varētu tikt pieņemta jauna starptautiska vienošanās otrajam saistību periodam, nosakot SEG emisiju samazināšanas mērķus periodam līdz 2020. gadam, tajā skaitā paredzot SEG emisiju samazināšanas saistības attīstības valstīm.
2008. gada decembrī notikusī sanāksme Poznaņā bija tā sauktais pusceļa atskaites punkts, lai novērtētu padarīto un sparīgāk gatavotos Kopenhāgenas sanāksmei. Diemžēl kopējais progress sarunās pagaidām ir visai neliels, un arī aprīlī notikusī sanāksme Bonnā neparādīja jaunu progresu. Tomēr 2009. gadā ir plānotas vēl vairākas sanāksmes, un sagaidāms, ka sarunu aprises kļūs reālākas un konkrētākas gada otrajā pusē. Galvenie darba kārtības jautājumi ir vienoties par kopīgo vīziju jeb kopējo SEG izmešu samazinājumu (shared vision – angļu val.), par industrializēti attīstīto valstu un attīstības valstu saistībām, par finansējumu pielāgošanās jeb adaptācijas pasākumiem, par SEG emisiju samazināšanas mehānismiem, finansējumu un globālo emisiju tirgu u.tml. Visi minētie jautājumi iezīmē būtiskas atšķirības industriāli attīstīto un attīstības valstu pozīcijās, kā arī vēl atsevišķi kā aktīvas sarunu dalībnieces minamas mazās salu valstis, trūcīgās attīstības valstis (G-77), kā arī no naftas eksporta atkarīgās valstis. Paralēli ir risināmi arī dažādi morāles un taisnīguma jautājumi, piemēram, par ekonomiski attīstīto valstu vēsturisko atbildību, par tiesībām attīstīties tām valstīm, kam šādu iespēju līdz šim nav bijis. Līdz Kopenhāgenai laika vairs nav daudz, tomēr, kā rāda klimata sarunu prakse, būtiskākie lēmumi tiek pieņemti pēdējās naktīs, tāpēc to, kāda būs iespējamā vienošanās un vai vispār būs, pagaidām nav iespējams prognozēt.
Atbrīvoties no elitārisma
Nereti ir dzirdēti apgalvojumi par to, ka klimata pārmaiņas ir kļuvušas par pārāk politizētu jautājumu. Jau vairākus gadus tas ieņem nozīmīgu lomu Eiropas Savienības politiskajā dienas kārtībā, kā arī pasaulē tas ir pastāvīgā plašsaziņas līdzekļu uzmanības lokā, it īpaši saistībā ar pēdējā laikā piedzīvotajām dabas katastrofām. Uz kopējā fona Latvija ir ieņēmusi tādu kā provinciālu nostāju, sarunās aktīvi neiesaistoties. Arī tie nedaudzie Latvijas zinātnieki, kas vai nu seko līdzi klimata zinātnei vai kam ir viedoklis par šo tematu, nereti ir izteikušies, ka nevajadzētu jau gan ļaut ar šo tematu nodarboties kuram katram un ka nav pareizi, ka tas ir nokļuvis politiskajā dienaskārtībā, jo klimata pārmaiņas ir zinātnei piederīgs temats.
Tas, uz ko faktiski aicina šie zinātnieki, ir šo tematu atkal padarīt elitāru, lai par to diskutētu tikai šaurā zinātnieku lokā. Taču tas noteikti nav pieļaujams vairāku apsvērumu dēļ. Pirmkārt, globālais klimats ir nelineāra, dinamiska sistēma ar ļoti daudz mainīgajiem un vēl neizpētītām mijiedarbībām un kopsakarībām, ka pastāv risks, ka sākušies procesi var kļūst neatgriezeniski, tāpēc zinātniska precizitāte un noteiktība a’priori ir neiespējama. Interesanti, ka arī zinātnieku viedokļi ir pretrunīgi un reizēm pat ļoti tendenciozi. Proti, no naftas eksporta un naftas dolāriem atkarīgās valstis arī veido savus scenārijus un meklē zinātnisku pamatojumu, kas ļautu tām turpināt naftas ieguvi un eksportu. Piemēram, Sauda Arābija ierosinājusi noteikt pieļaujamo CO2 koncentrāciju zemes atmosfērā 650 ppm, kamēr vides zinātnieki un NVO runā par 350 ppm, bet Eiropas Savienība – par 400 ppm. Runa ir par to, vai ir iespējams panākt kādu zinātnisku vienošanos, kas tad būtu tās sarkanās līnijas, kas nebūtu pārkāpjamas. Šobrīd vienošanās ir par to, ka nedrīkst pieļaut atmosfēras vidējās temperatūras palielināšanos vairāk par 20C salīdzinājumā ar pirmsindustriālo laikmetu, tomēr viedokļi par pieļaujamo CO2 koncentrāciju lielākoties ir robežās no 350 ppm līd 450 ppm.
Otrkārt, lēmums par SEG emisiju samazināšanu ir jāpieņem politiķiem, taču ir naivi sagaidīt šādus lēmumus, ja lēmumu pieņēmējiem nav pietiekamas izpratnes un sajūtas par šī jautājuma politisko aktualitāti. Treškārt, globālās klimata pārmaiņas, to ierobežojošie pasākumi un pielāgošanās pasākumi prasīs milzīgas izmaiņas ekonomiskajā un sociālajā sistēmā, kā arī tehnoloģiju attīstībā, tāpēc nepieciešams, lai iedzīvotāji un uzņēmumi, kurus šīs pārmaiņas skars vistiešāk, šo procesu saprastu un atbalstītu. Klimata politika nedrīkst būt elitāra, bet gluži pretēji – ir jāmeklē jauni un radoši veidi, kā par šo tēmu komunicēt. Ja šis temats nebūs saprotams sabiedrībai un ja tam nebūs viennozīmīgs atbalsts, maz ticams, ka politiķi pieņems nepieciešamos lēmumus.
Apzinoties, ka daļa no klimata pārmaiņu ietekmes vairs nav novēršama, būtiska uzmanība klimata sarunās tiek veltīta tā sauktajiem pielāgošanās pasākumiem un tam, kā tie tiks finansēti. Attiecībā uz pielāgošanos jeb adaptāciju klimata pārmaiņām sociālās palīdzības organizācijas brīdina, ka pašreizējās humanitārās sistēmas nav spējīgas tikt galā ar gaidāmo slodzi, un tas saistīts ar iespējamiem upuriem un cietušajiem no tādām dabas katastrofām kā plūdi, vētras un pārmērīgs sausums. Sagaidāms, ka jau 2015. gadā no klimata pārmaiņu ietekmes cietušo cilvēku skaits būs pieaudzis par 50% salīdzinājumā ar pašreizējo līmeni, sasniedzot 375 miljonus gadā. Sociālās palīdzības un attīstības organizācijas aicina sniegt atbalstu valstīm un kopienām, lai novērstu vai mazinātu šo negatīvo ietekmi. Adaptācijas pasākumu finansēšana pagaidām ir viens no jautājumiem, kur sarunas ir iestrēgušas, jo attīstītās valstis, tajā skaitā Eiropas Savienība, nevēlas nosaukt konkrētu finansējuma apjomu, ko tā gatava atvēlēt adaptācijai. Tikmēr trūcīgās attīstības valstis nevēlas apspriest SEG emisiju samazināšanas vai ierobežošanas pasākumus, kamēr nebūs saņemts konkrēts solījums no attīstītajām valstīm par izmešu samazināšanu un finansējumu. Tādēļ vēl jo vairāk nepieciešama sabiedrības izpratne un atbalsts, lai pašreizējās ekonomiskās recesijas apstākļos lēmumu pieņēmēji industriāli attīstītajās valstīs būtu gatavi pieņemt lēmumu par finansējuma sniegšanu adaptācijas pasākumiem attīstības valstīs.
Vides NVO ir viens no aktīviem dalībniekiem un spēlētājiem starptautiskajās klimata pārmaiņu sarunās, un ar NVO viedokli rēķinās. Nereti tieši bailes no NVO asās reakcijas un kritikas spiež valstu pārstāvjus pieņemt stingrākas pozīcijas. Jāteic gan, ka, lai sniegtu būtisku ieguldījumu sarunu procesā, lielākais izaicinājums ir saprast, kas notiek, pārzināt valstu pozīcijas un sarunu nianses, kā arī labi pārvaldīt klimata sarunās izmantotos saīsinājumus un jaunvārdus, kurus nekā citādi kā angļu valodā izteikt nav iespējams. Viens no pēdējiem jaunvārdu atvasinājumiem ir „mrv-ing” un „mrv-able”[4], ar ko apzīmē tādu rīcību SEG emisiju samazināšanai, kas būtu izmērāma, pārbaudāma un par ko var atskaitīties. Lai gan vides NVO ir ļoti demokrātiskas, veicinot līdzdalību un formulējot savus viedokļus, tomēr bez specifiskās terminoloģijas pārzināšanas, izpratnes par klimata politiku un pieredzes neiztikt.
_______________________
[1] Klimata konvencijas dalībvalstu 15. sanāksme jeb COP15, kas notiks Kopenhāgenā (Dānijā) 2009. gada 7.-18.decembrī (http://en.cop15.dk/)
[2] IPCC Ceturtais novērtējuma ziņojums „Climate Change 2007” (publicēts 2007. gada novembrī)
[3] 1992. gadā Riodežaneiro tika pieņemta ANO Vispārējā konvencija par klimata pārmaiņām (United Nations Framework Convention on Climate Change) jeb t.s. Klimata konvencija.
[4] Angļu valodā izmantots saīsinājums „MRV”, kas nozīmē „Measurable, Reportable, Verifyable”
Intergovernmental Panel on Climate Change