Foto: Sintija Šmite
Esiet gatavi, ka jums var tikt uzdoti ļoti personiski jautājumi, bet varat būt pārliecināti, ka uz saviem personiskajiem jautājumiem jūs saņemsiet arī atbildi.
Kirgizstāna, līdzīgi kā Latvija, ir maza valsts Centrālāzijā ar pieci ar pusi miljonu iedzīvotājiem. No pirmā acu uzmetiena varētu domāt, ka Latvijas iedzīvotājiem kirgīzus saprast ir viegli – krievu valoda kalpo kā saziņas valoda un ir kopīga pieredze Padomju Savienības sastāvā, par ko daudziem iedzīvotājiem ir ārkārtīgi pozitīvs sentiments. No otras puses, ne visi zemūdens akmeņi ir viegli saskatāmi, tie, prasa laiku un pacietību katram ieceļotājam. Kirgizstāna atrodas austrumos un Āzijā, un šo savu identitātes daļu savienojumā ar mēģinājumiem ieviest Eiropeiskas normas valsts pārvaldībā, kā arī neiztrūkstoši klātesošajā Post – Padomju sentimenta kontekstā rada, kā tas varētu likties no mūsu kultūras skatupunkta, pretrunas.
Protams, kā ikvienā valstī, arī Kirgizstānā, var sastapt ļoti daudz un dažādus cilvēkus – tradicionālus un mazāk tradicionālus, Rietumu kultūras un tehniskā progresa piekritējus līdzās tiem, kuri lūkojas pastiprināti Austrumu kultūru sakņu virzienā. Tas īpašais ir, ka katrs no dažādo interešu pārstāvjiem atradīs savu vietu šajā zemē un varēs darboties līdz valsts struktūru pieļautajai robežai, kas reģionālā kontekstā ir gana plaša un pieeja ir visnotaļ liberāla. Tikai nav zināms, uz cik ilgu laiku.
Vizuāli pirmā lieta, pie kuras jāpierod ir, kirgīzu izskats, ādas uzbūve un matu struktūra – sievietēm bieži ir ļoti gari, biezi un skaisti mati. Savukārt uzvedībā pirmais, kas kritīs acīs diez vai būs aziātu atturīgums un pazemība, drīzāk nomadu jeb klejojošās kultūras un vēsturē sakņojusies drosme, uzdrīkstēšanās un cīņas gars.
Valstī bez pamatnācijas – kirgīziem, – dzīvo arī etniskie uzbeki, tadžiki, kazahi, krievi, uiguri, turki, kurdi, korejieši, vācieši, grieķi un daudzu citu etnisko grupu pārstāvji. Valstī dominē Islāma sunni atzara reliģija, bet tāpat ir sastopami arī daudzu citu reliģiju pārstāvji – kristieši, budisti, pagāni u.c. Raibais iedzīvotāju sastāvs un jauktās laulības ir radījis prātam neaptveramu „miksli” tradīciju un kultūras ziņā tā, ka viennozīmīgi nevar nodalīt, kura ir kuras ietekmē.
Starp kirgīzu un krievu valodu
Pie esošās dažādības varētu rasties jautājums, kuras valodas tiek izmantotas saziņā. Jaunajā, 2010.gadā pieņemtā konstitūcija nosaka, ka kirgīzu ir valsts valoda un krievu ir oficiālās saziņas valoda. Starp dažādām etniskajām grupām komunikācijai visbiežāk tiek lietota krievu valoda. Krievu valoda arī Padomju laikos bija ļoti spēcīgās pozīcijās, ko atspoguļoja kvalitatīvāka izglītība krievu valodā. Pa visu valsti bija tikai dažas skolas, kur varēja mācīties kirgīzu valodā, savukārt par elitāru un prestižu tika uzskatīts izmantot krievu valodu un studēt Krievijā. Tāpat bija vērojama tendence, kas ir saglabājusies līdz pat mūsdienām, ka pilsētās vairāk runā krieviski kā laukos, kur vairāk dzird kirgīzu vai arī ja tā būtu cita dzimtā valoda, piemēram, uzbeku vai tadžiku. Lai gan krievu valoda visdrīzāk vēl ilgi paliks kā nozīmīgākā saziņas valoda šajā valstī, nesen Parlamentā veica vairākus mēģinājumus nostiprināt kirgīzu valodas statusu gan formāli, gan neformāli.
Formāli – ir mēģinājumi ieviest, ka visiem valsts un pašvaldību sektorā strādājošajiem ir jāpārvalda kirgīzu valoda. Pirms 2011.gada prezidenta vēlēšanām visiem reģistrētajiem kandidātiem bija jāiziet kirgīzu valodas komisijas pārbaude. Savukārt neformāli, piemēram, ja Padomju laikos valsti dēvēja par Kirgīziju, tad tagad tā tiek dēvēta par „Kyrgyzstan” (ar cietajiem „y” krievu valodā) un par pārkrievotiem uzskata tos kirgīzus, kuri sevi dēvē par „kirgiz” un nevis „kyrgyz”, vārds, kas tulkojumā uz latviešu valodu nozīmē četrdesmit meitenes jeb mātes, no kurām šī tauta radās un fonētiski atbilst kirgīzu valodas labskanībai. Interesanti, ka pēc Padomju Savienības sabrukuma daudzi kirgīzi pārgāja no sava uzvārda iepriekšējā kirgīzu tradīcijā – izmantojot sava tēva vai vectēva vārdu, piemēram, Džomart Tynnbekov uulu – Džomarts Tynynbekova dēls vai Džyldyz Tologon kyzy – Džyldyz Tologona meita. Angļu valodu lieto neliela daļa no progresīvās jaunatnes, bet ļoti reti tās pratēji būs sastopami politiķu un valsts pārvaldes darbinieku vidū. Tā kā kirgīzu valoda ietilpst tjurku valodu grupā un, ņemot vērā, ka vairākas labas kvalitātes vidusskolas licejos un universitātēs mācību valoda ir turku valoda, daudzi jaunieši prot arī to. Viesi visbiežāk sazināsies krievu valodā.
Sabiedrība, ģimenes un klani
Raksturojot sabiedrību, jāņem vērā, ka kirgīzi ir nomadu jeb klejojošas kultūras pārstāvji. Vēsturiski viņi ar savām lielajām ģimenēm, aitu un zirgu ganāmpulkiem, kā arī iedzīvi bieži pārvietojās no vienas vietas uz citu. Kalnaino apvidu laukos šī pārvietošanās dažreiz sastopama arī mūsdienās, ar to atšķirību, ka pārvietošanās ar visu iedzīvi un lopiem notiek no dzīvojamajām mājām uz „džailoo” – jeb latviski ganībām kalnos, kur gani ar ģimenēm pavada laiku no agra pavasara līdz vēlam rudenim. Kalni, kuri ir tālu no sabiedrības un politiskajām peripetijām, rada brīnišķīgu vidi ģimenei nobarot lopus ekonomiskam labumam, kā arī būt harmonijā ar dabu un vienam ar otru. Arvien izplatītāk šodien ir pilsētnieku vidū doties uz džailoo, to starp, lai veiktu attīrīšanās kūres ar kymys – raudzētu ķēves pienu. Latvijas kontekstā mēs arīdzan to varētu salīdzināt ar arvien pieaugošo tendenci doties uz laukiem un pievērsties eko un bioloģiskajam dzīvesveidam.
Līdz ar nomadisko dzīves veidu kirgīzi vēsturiski ir dzīvojuši kopā lielās ģimenēs un līdzās ģimenei nozīmīga ir piederība klaniem – paplašinātā ģimene, kurai ir kopīga radniecība, bieži arī no viena ģeogrāfiskā apgabala vai cilvēki, kurus apvieno tipiskā nodarbošanā. Bieži vien par cilvēku spriež pēc tā, no kura reģiona un klana viņš nāk. Ziemeļnieki ir vēsāki un korektāki, dienvidnieki ir vairāk sajaukušies ar uzbeku zemnieku kultūru, un adaptēts ir ne tikai valodas dialekts, bet arī tā saucamā „austrumu viltība”. Latvijas kontekstā kā piemēru varētu minēt priekšstatus par vēsajiem kurzemniekiem iepretim atvērtajiem latgaliešiem. Par labo toni un tradīciju tiek uzskatīts pārzināt savu klanu līdz septītajai paaudzei. Klanu starpā ir hierarhija – pēc statusa, reģiona un citiem kritērijiem. Sava klana labā kirgīzi darīs jebko.
Uzbrukums vienam klana pārstāvim arī mūsdienās tiek uzskatīts par uzbrukumu visam klanam. Tādēļ kirgīzus ir viegli mobilizēt gan miermīlīgam protestam pilsētas centrālajā laukumā, gan arī kautiņam un cīņai. Ja nepieciešams, kirgīzi uz sava zirga pārjās pāri visai valstij un neskaitāmām kalnu grēdām, lai atbalstītu sava klana pārstāvi. Klans savā ziņā īsteno drošības politiku šī vārda tiešajā nozīmē, īpaši laikā, kad valsts struktūras tiek reformētas un tādējādi ne vienmēr spēj īstenot savas funkcijas pilnā apmērā.
Tradicionāli klana un kopienas neformālie līderi ir gados vecāki, pieredzējuši cilvēki, kuri tiek dēvēti par „ak-sakaliem” (tulkojumā: balt-bārdainajiem). Viņi pieņem lēmumus kopienas līmenī, kā arī viņi tiek cienīti kopienas biedru vidū. Ak-sakali piedalās lēmumu pieņemšanā kopienas, piemēram, kādas ir kopienas attiecības ar vietējo ciema vai pilsētas varu, risina vietēja mēroga strīdus (piemēram, kaimiņu vai laulāto starpā) un atbild par virkni citiem sadzīves jautājumiem. Sabiedrībā ir pieņemts jebkura lēmuma pieņemšanā konsultēties ar kopienas vecajiem, arī priekšvēlēšanu laikā kandidāti īpašu uzmanību velta kopienas vecajiem. Līdzās sociālai ietekmei pastāv arī juridisks instruments – likums, kurš regulē ak-sakalu tiesas darbību. Kā ilustrējošs piemērs aksakalu ietekmei var kalpot kāda investora mēģinājums savu uzņēmumu nosaukt kirgīziem tik nozīmīgā eposa „Manas” vārdā. Šim nolūkam viņam vajadzēja apbraukāt ikvienu reģionu un saskaņot šo lēmumu ar ak-sakaliem un vietējās varas pārstāvjiem pie paša sagādāta trekna jēra gaļas plova lielajā „kazanā” – čuguna katls, kurā gatavo plovu vai bešbarmaku – tradicionālos Kirgizstānas ēdienus. Šajā rituālā eposu lasīja „Manasči” – izredzēti vīri, kuri drīkst lasīt „Manas”, kas atgādina rīkles dziedāšanu. Jebkuram investoram ir jābūt gatavam, ka pārrunas pie sarunu galda vien panākumus var nenest un jāmeklē kādi radoši risinājumi.
Kirgīzu senajā tradīcijā savā ziņā var saskatīt pirmssākumus parlamentam. Reizi gadā iecelti klanu pārstāvji devās uz ikgadējo tautas sapulci jeb „kurultai”, kur tiek apspriesti valstij svarīgi notikumi un pieņemti stratēģiski lēmumi. Šodien Kirgizstānā kurultai ir neatņemama sabiedrisko apspriežu sastāvdaļa līdzās Parlamenta darbībai īpaši svarīgu jautājumu apspriedē.
Viena klana un ģimenes pārstāvji spēcīgi atbalsta viens otru. Tas pats attiecas uz darbā iekārtošanu un iecelšanu amatā. Lai arī Latvijā varam vērot radu un draugu būšanu, Kirgīzijā tas ir ļoti klātesošs: sabiedrība un, īpaši, klans, sagaida, ka augstā amatā ticis cilvēks iekārtos darbā jebkuru radu vai kaimiņu, un nereti tā arī notiek. Savukārt, ja cilvēks nav no attiecīgā pie varas esošā klana, viņš var saskarties ar mazāku atbalstu un iespējas izaugsmei, tomēr arī pašam saviem spēkiem nav neiespējami virzīties pa karjeras kāpnēm, tikai tas prasīs divkāršu spēku.
Kirgīzu ģimenes ir lielas, uzbeku ir vēl lielākas. Kad kirgīzu ģimenē piedzimst bērns, tas tiek uzskatīts par visas paplašinātās ģimenes (tiek ieskaitītas ne tikai māsu un brāļu, bet arī māsīcu, brālēnu un tantu un onkuļu ģimenes) bērnu un visa paplašinātā ģimene arī par viņu rūpējas. Sociāli atbalstāms un vēlams, lai pirmdzimtais ir puika, tomēr ne mazāk tiek cienītas arī meitenes. Vecāki tiek ļoti cienīti un pārsvarā tiek saukti uz „Jūs”. Pirmdzimtajam vārdu dod vīra māte, un jaunā pāra vecāki var arī lemt, ka pirmais vai pirmie divi bērni tiek atstāti audzināšanā vecvecākiem. Kirgizstānas iedzīvotāju vidū gandrīz puse ir jaunāki par 25 gadiem, līdz ar to bērnu un jauniešu ir daudz, un par to viņi ir lepni.
Patriarhāts, lomu sadalījums un pieklājības
Ģimenē pārsvarā dominē patriarhāts un lēmumus pieņem vīrieši, daži atzīst, ka tā tas izskatās tikai no ārpuses. Padomju laikā, slēdzot, laulību līgavas vecākiem biežāk tika maksāts izpirkums jeb „kalims”. Savukārt šodien, ja puisim un viņa vecākiem nav līdzekļu sievas apņemšanai sarunu ceļā, viņa var tikt nolaupīta. Dažreiz tas notiek pēc abpusējas pāra vienošanās, bet bieži arī bez tās. Sievietei sabiedrībā ir būtiski, ka viņa ir savas ģimenes uzraudzīta un pieskatīta, īpaši no ģimenes vīriešu puses. Tas var būt tēvs, brālis, vīrs, pat tāds, kuram ir vairākas sievas, vai onkulis, bet apkārtējiem jāzina, kurš par šo sievieti „atbild” ja ne ekonomiski, apgādājot sievieti, tad vismaz sociāli pasargājot un atbildot par to, vai viņa var doties, piemēram, studēt vai strādāt uz ārzemēm, vai arī komandējumā.
Lai gan tradicionāli sievietei ir daudz darba mājās, aprūpējot ne tikai savu tiešo ģimeni un bērnus, bet arī vīra radus, gadiem ejot, ir sievietes, kuras ir ieguvušas izglītību, atrodas augstos amatos un ir manāmas arī aktīvu politiķu vidū. Svešs vīrietis sievietei reti sniegs roku sveicinoties, varbūt tikai tad, ja viņa ieņem ļoti augstu amatu vai pieņem finansiālus lēmumus. Sieviešu kārtas viesēm vajadzētu būt gatavām nepieciešamības gadījumā improvizēt. Arī acu kontakts ar mazpazīstamu cilvēku un, īpaši sievieti, visdrīzāk nebūs pārāk ilgs. Šajā ziņā notiek sabiedrības transformācija un nevar pateikt, ka eksistē tikai viens modelis. Ja ģimene ir reliģioza, visdrīzāk tiks izvēlētas tradicionālās lomas, bet modernā ģimenes modelī var novērot arī Eiropā sastopamus lomu sadalījumus. Līdzīgi ir arī ar apģērbu – ir daudzas sievietes, kuras noklāj galvu un/ vai nēsā musulmaņu tradicionālo apģērbu reliģiozu vai sabiedrībā pieņemtu normu dēļ, bet, īpaši pilsētās, daudzas ir arī modernas un seko līdzi modei. Ārpus nakts klubiem, kopumā sieviešu ķermeņa piesegšanai tiek izmantots vairāk auduma kā Latvijā.
Kopumā kirgīzi ir atvērti un pieklājīgi pret viesiem. Starppersonu komunikācijā ir viegli pamanāms, ka fiziskā distance starp cilvēkiem ir visai niecīga, sākotnēji eiropietim tas varētu pat traucēt. Galvaspilsētā Biškekā ir sajūta, ka cilvēki fiziski atrodas daudz tuvāk viens otram gan uz ielas, gan transportā un, jo īpaši, rindās – tās ir austruma stila rindas, kas ne vienmēr būs taisnas un organizētas. Attiecību veidošanā ar cilvēkiem nereti būs jāiegulda savi iekšējie resursi un laiks, lai nodibinātu atklātas un uzticības pilnas attiecības, pirms jūs mēģināsiet sarunāt kādu darījumu vai lēmumu.
Esiet gatavi, ka jums var tikt uzdoti ļoti personiski jautājumi, bet varat būt pārliecināti, ka uz saviem personiskajiem jautājumiem jūs saņemsiet arī atbildi. Šāda atklātība ne vienmēr būs sastopama, pārrunājot darba un darījumu jautājumus. Ja Jūs Kirgizstānā ieradīsieties kā sarunu partneris, svarīgi ir izprast, vai Jūs kontaktējaties ar iestādes vai uzņēmuma „galvu” vai „kaklu”. No savas pieredzes varu teikt, ka atzinība tiks izrādīta, ja tā ir no sirds, savukārt „nē” tikpat kā netiek lietots. Ja kirgīzi kam nepiekritīs – sekos vai nu klusums vai arī Jūsu uztverē solījums netiks izpildīts. Ja vēlēsieties sadarboties, jums būs „jāloba” tas sīpols pa loksnei vien, lai izprastu, kāpēc kaut kas notiek vai nenotiek un kurš šeit ir lēmuma pieņēmējs. Neskatoties uz to, kāds ir sarunu temats privātā vai sabiedriskā sektorā, lieki var noderēt austrumu tirgošanās iemaņas un māksla abām pusēm pēc sarunām palikt apmierinātām. Tirgošanās notiek ne tikai nosacījumu un izdevīgas cenas dēļ, bet nozīmīgs aspekts ir arī komunikācija un pats dialogs kā veids, lai tuvāk iepazītu viesi.
Kirgizstāna ir dabas resursiem bagāta zeme un tās cilvēki ir diezgan atvērti jaunajam. Katram pašam ir jāizlemj, vai doties izzināt šo brīnišķīgo kalnu pērli ar neskaitāmu kultūru mozaīku, kur sasmakusī Postpadomju elpa mijas ar attīstošu austrumu smalkumu un dažiem mēģinājumiem ieviest kādas Eiropeiskas juridiskas normas.
Šī publikācija ir veidota ar Eiropas Trešo valstu valstspiederīgo integrācijas fonda atbalstu projektā “Starpkultūru un dažādības vadības mācību sistēmas izveide publiskā sektora darbiniekiem“. Par publikācijas saturu atbild biedrība “Sabiedriskās politikas centrs PROVIDUS”.