Foto: Tom Magliery
Eiropas valstis nedrīkst ignorēt to, ka ir jāveido labas ekonomiskās attiecības starp Ķīnu un ES, lai Eiropa varētu izmantot Ķīnas strauji augošā tirgus iespējas.
21. gadsimtā Rietumeiropā aktīvi tiek apspriesta Ķīnas Tautas Republikas straujā ekonomiskā izaugsme un tās ietekme uz Eiropas Savienības (ES) lomu pasaulē. Ķīnas lomas pieaugums globālajā ekonomikā ir saistīts ar tās nozīmības pieaugumu starptautisko organizāciju pārvaldībā, kā rezultātā samazinās ASV un ES svars pasaules ekonomikā un starptautiskajās organizācijās. Ķīna ir vadošā valsts no strauji augošajām valstīm (BRIC)[1], un tās ekonomiskā izaugsme kopš 1979. gada ir vidēji 9,6% gadā[2]. No šī fakta izriet virkne izaicinājumu, ar kuriem mūsu gadsimtā nākas saskarties ES.
Politiskā ietekme
ES apdraudējumu savai politiskajai ietekmei pasaulē spēcīgi izjuta, piemēram,
samitā par klimata izmaiņām Kopenhāgenā 2009. gada decembrī, kad ES valstu līderi tika ignorēti galveno lēmumu pieņemšanas procesā, kā arī 2010. gada oktobrī, kad ASV un BRIC spiediena dēļ ES dalībvalstīm nācās atteikties no savām vietām un balsīm Starptautiskajā Valūta fondā (SVF)[3]. Šī pēdējo gadu pieredze norāda, ka ES dalībvalstīm ir nepieciešams ievērojami uzlabot savu ārējo pārstāvniecību starptautiskajās organizācijās, divpusējās attiecībās un pasaulē kopumā, racionalizējot, koncentrējot un modernizējot savu ārējo darbību.
ES pamatatbilde uz izaicinājumiem, kas ir saistīti ar tās lomas samazināšanos starptautiskā vidē, ir Lisabonas līgumā ietvertie institucionālie jauninājumi, izveidojot Eiropadomes priekšsēdētāja posteni un jaunu amatu — ES Augsto pārstāvi ārlietās un drošības politikas jautājumos. Viņa pienākums ir organizēt un vadīt jaunu veidojumu ES līmenī — Eiropas Ārējās darbības dienestu. Šie risinājumi paver labas iespējas.
ES pārskatīt esošo modeli savai darbībai starptautiskajā sistēmā un uzlabot savu rīcībspēju un konkurētspēju pasaulē. Taču nopietni riski jauninājumu ieviešanai ir lēnā ES ekonomiskā izaugsme, kā arī pašu ES dalībvalstu vidū bieži sastopamie centieni minimālā veidā ieviest ES līgumos paredzētās institucionālās inovācijas. Tādēļ ļoti nozīmīga ir ES dalībvalstu spēja vienoties par ietvaru un saturu kopīgai ārējai rīcībai Lisabonas līgumā paredzēto institucionālo jaunievedumu apstākļos.
Ekonomiskā ietekme
No Ķīnas ekonomiskās izaugsmes izrietošās konsekvences ES sāka apzināties tikai 21. gadmsita sākumā, un joprojām ES dalībvalstīm nav vienotas nostājas par tās ekonomiskajiem mērķiem attiecībās ar Ķīnu[4]. Ķīnas straujā un noturīgā izaugsme pēdējos 30 gados ir radījusi virkni grūti pārvaramu ekonomiskas dabas izaicinājumu, kas atspoguļojas, pirmkārt, kā izteikti negatīva ES kopējā tirdzniecības bilance ar Ķīnu. Otrkārt, Ķīnas lētais imports apdraud ES dalībvalstu ražošanu. Treškārt, viens no aktuālākajiem riskiem, kas aktualizējas un īstenojas pēdējos 2-3 gados, ir tas, ka Ķīnas straujās ekonomiskās izaugsmes rezultātā pieaug tās ietekme un nozīmība globālajos ekonomikas pārvaldības forumos. Piemēram, Pasaules Tirdzniecības organizācijā ASV un ES valstīm jau ilgstoši neizdodas īstenot tālākas iniciatīvas starptautiskās tirdzniecības liberalizācijai, savukārt G20 grupā bez Ķīnas piekrišanas vairs nav iespējams pieņemt nozīmīgus lēmumus tādās jomās kā starptautiskā tirdzniecība un siltumnīcas efektu izraisošu emisiju ierobežošana.
Eiropas un Ķīnas attiecību pētnieks Žans Pisani-Feri (Jean Pisani-Ferry) akcentē, ka Ķīnas attīstība izaicina Eiropu tikpat daudz kā ASV. Tāpēc, pirmkārt, Eiropas valstīm liela uzmanība ir jāvelta risku novēršanai, kas rodas, Ķīnai strauji attīstoties un pieaugot tās lomai starptautiskajā ekonomikā un politikā. Otrkārt, Eiropas valstis nedrīkst ignorēt to, ka ir jāveido labas ekonomiskās attiecības starp Ķīnu un ES, lai Eiropas uzņēmumi varētu izmantot Ķīnas strauji augošā tirgus iespējas un varētu savlaicīgi reaģēt uz izmaiņām Ķīnas attīstībā[5]. Politiskajā līmenī savas ekonomiskās intereses ES attiecībās ar Ķīnu īsteno, veidojot abpusēju augsta līmeņa stratēģisko dialogu un regulāri rīkojot ES—Ķīnas samitus, kuros apspriež tālākas sadarbības iespējas un risina strīdīgos abu pušu politisko un ekonomisko attiecību jautājumus.
Kopumā 21. gadsimtā Ķīna ES rada gan politiskos, gan ekonomiskos izaicinājumus, kuru pamatā ir Ķīnas straujā un stabilā ekonomiskā izaugsme iepriekšējos 30 gados. Pēdējos gados ES ir piedzīvojusi šos izaicinājumus realitātē un ir apzinājusies, ka tai ir nepieciešams kāpināt savu rīcībspēju un konkurētspēju globālajā vidē, lai saglabātu savu ekonomisko un politisko lomu pasaulē. Saistībā ar to ES ir izveidojusi uzlabotu institucionālo ietvaru, bet vēl ir nepieciešams efektīvs tās izpildījums un vienota nostāja ekonomiskajos jautājumos attiecībā uz Ķīnu.
__________________________
[1] BRIC grupa – Brazīlija, Krievija, Indija, Ķīna
[2] GDP growth in China 1952-2009. http://www.chinability.com/index.html (informācijas portāla „Chinability” mājas lapa; aplūkota; 05.08.2011.).
[3] Upgrading the EU’s Role as Global Actors: Institutions, Law and the Restructuring of European Diplomacy. Brussels: Centre for European Policy Studies, 2011. p. 2.
[4] Hilper H.G. Chinas globale wirtschaftliche Herausforderung. Berlin: SWP Deutsches Institut fur Internationale Politik un Sichercheit, 2010. s. 5.
[5] Pisani-Ferry J. China and The World Economy: A European Perspective. Brussels: Bruegel. 2010. p.2.