Raksts

Kažokzvēriem brīvību!?


Datums:
28. februāris, 2013


Tātad – šīs nedēļas tēma – kažokzvēriem brīvību.

Kaut kā apnika tekstus ietilpināt 140 zīmēs… Tātad – šīs nedēļas tēma – kažokzvēriem brīvību.
Prieks, ka mūsu tautieši ir aktīvi uz visādu inciatīvu ierosināšanu, ieskaitot absurdu iniciatīvu. Tomēr ir arī jāpadomā par sekām, ko radītu šādu inicitīvu ieviešana dzīvē.
Kopš nedzīvojam vairs viensētās, bet esam iespiesti pilsētu šaurībā, daudzi arodi un iztikas iegūšanas veidi ir industralizēti.
Govis neganās daudzdzīvokļu māju pagalmos, bet ir saspiestas fermās, turpat nedzird arī vistu klukstēšanu un gaiļu dziesmas, tomēr pilsētnieki lieto pienu, ēd gaļas un uzcep olas. Lops no laimīga vientuļnieka, kas ganās zaļā zālītē viensētas pļavā, ir pārvērties par industralizācijas upuri – aug saspiestībā rūpnieciskās ražošanas fermā un savu dzīvi beidz industrāli konveijera kautuvē.
Diemžēl tā ir cena, ko mūsu barība maksā par mūsu vēlmi dzīvot nebēdīgā konfortā.
Tieši tāpat mēs no medniekiem un cilpu licējiem esam kļuvuši vienkārši par patērētājiem, kas pieņem to, ko citi uzražo. Vai nu tas ir sintētiskais kažoks vai dabīgā kažokāda. Un maksājam par to atbilstošu cenu – pirmajā variantā – saindētu vidi, otrajā – kažokzvērs krātiņā.
Var jau skaļi bļaut, ka kažoks ir ekstra, tikai vajadzētu arī atcerēties, ka par ekstru, tas ir kļuvis pavisam nesen, jo līdz tam tas ir bijis normāls un ikdienišķs siltumizolācijas materiāls ziemas spelgonī. Brīdī, kad cilvēks iesēžas apkurinātā transportlīdzeklī un pārvietojas ar kājām labi, ja 500m līdz savai darba vietai, tas tiešām kļūst lieks un kļūst par statusa apliecinājumu ne nepieciešamību. Es nekādi nesaprotu kāda prakstiska jēga ir Āboltiņas kažokam, tomēr redzu to lauku sievas kažokam. Tikai pēdējai tas dēļ mākslīgi radītā statusa elementa ir nepieejams.
Bet stāsts nav par statusu, bet gan par lopiņu krātiņā.
“Bez tabu” sižets – ūdeles ar augoņiem, muskuļu krampji, agonija… skats šausminošs. Tomēr… Dzīvojot vienā mājā ar zoologu, man zuda ticamības moments.
Paskaidrojums – jebkurā zvēraudzētavā ir karantīnas bloks, kurā ievieto zvērus, kas jāārstē. Augoņi… Mums arī mēdz uzmesties augoņi, furunkuli, brūces – nezin kāpēc tas tiek piemirsts, visādi mēdz gadīties – tātad sniedzam sev medicīnisko palīdzību. Zvēraudzētavas gadījumā ievietojot cietušo karantīnā. Arī mēs slimojam, nonākam pie ārsta vai slimnīcā – piekrītiet? Zvēraudzētavā tam būtu jābūt paredzētam atsevisķam blokam, kurā tiek izolēti zvēriņi ar dažādām kaitēm, jo jebkura zvēraudzētāja rūpe ir glābt cietušo un, piedodiet par cinismu, nepazaudēt peļņas ieguves elementu, jo nosprādzis lops īsti nekam vairs nav derīgs un ir norakstāms zaudējumos. Bet neviens nav ieinteresēts pazaudēt peļņas avotu.
Un te varētu sākties problēma. Pieņemsim, ka uzfilmētais materiāls NAV NO KARANTĪNAS bloka. Tad jautāju – kā Latvijas Valstī tiek pieļauta zvēraudzētavas pastāvēšana, kurā nav zootehniķa un sava vetārsta, kuriem būtu jārūpējas par traumētu un slimu dzīvnieku izolāciju! Es nemeklēju attaisnojumu, mēģinu izprast populismu ar kādu tiek pasniegta šī problēma. Jo dzīvnieks krātiņā ir sekas mūsu izvēlētajam dzīves veidam. Un ir nepieļaujami, ka mūsu vajadzībām pakārtotais mocās. Ir jāizjūt cieņa, bet tomēr nav jēgas aizpeldēt galējībās – aizliedzam, likvidējam. No tā jēgas nebūs, tikai ļaunums. Jo neatteiksies neviens kažokādu nēsātājs no kažoka, attiecīgi pieprasījums nekur nepazudīs, bet ražotājs nonāks pagrīdē, attiecīgi taps nekontrolējams. Un tad sāksies ziepe! Tad varēsim gaudot par patiesi nežēlīgu attieksmi. Ir jākontrolē, bet ne jālikvidē.
Pret jebkuru lopu ir jāizjūt cieņa. Ja jau viņš mirst mūsu dēļ, tad tas ir jāizmanto līdz pēdējam. Ja ēdam gaļu, tad izmantojam arī kaulus un ādu. Nevis to izmetam, kā nevienam nevajadzīgu.
Patērētāju kultūra ir radījusi vēl vienu lielu problēmu, par kuru “zaļie” klusē – pārražošanu. Mēs ražojam vairāk kā patērējam, attiecīgi nenormāls pārtikas daudzums nokļūst vienkārši miskastē. Un te vairs nav saruna par kažokzvēriem, bet gan par liellopiem un cūkām. Un tā jau ir necieņa pret tiem, kas mirst mūsu dēļ…

Creative commons licence ļauj rakstu pārpublicēt bez maksas, atsaucoties uz autoru un portālu providus.lv, taču publikāciju nedrīkst labot vai papildināt. Aicinām atbalstīt providus.lv ar ziedojumu!