"Latvijas Vēstnesis", 11.11.2003.Pielikums "Jurista vārds"

Pagājušajā piektdienā, 7. novembrī, laikrakstā “Latvijas Vēstnesis” tika publicēts un līdz ar to stājās spēkā Satversmes tiesas spriedums lietā Nr.2003-10-01 “Par Latvijas Civilprocesa likuma 83. panta 4. punkta atbilstību Latvijas Republikas Satversmes 92. pantam”.

Civilprocesa likuma 83. pants ierobežo to personu loku, kas var būt par pārstāvjiem civilprocesā. Šajā pantā ietverti vairāki ierobežojumi. Viens no tiem ietverts Civilprocesa likuma 83. panta 4. punktā. Tas noteica, ka fizisku personu var pārstāvēt tās augšupējie un lejupējie radinieki, laulātais, īstie brāļi un māsas, kā arī persona, kas uz pilnvaras pamata faktiski pārvalda pilnvardevēja mantu.

Satversmes tiesa secināja, ka šādā veidā var ierobežot pieeju tiesai un šim ierobežojumam ir leģitīms mērķis – nodrošināt efektīvu pārstāvību tiesā. Taču šāds ierobežojums neatbilst samērīguma principam, jo tiesības vērsties tiesā var ierobežot arī ar saudzējošākiem līdzekļiem. Satversmes tiesa norādīja: “Lai maksimāli nodrošinātu personu brīvu pieeju tiesai, fiziskajām personām vajadzētu dot iespēju izvēlēties sev atbilstošu pārstāvi. Tādējādi personai, izvēloties savu pārstāvi civilprocesā, būtu jāmotivē sava izvēle un tiesām, iespējams, būtu jāizlemj jautājums par pārstāvja pielaišanu. Gadījumos, kad tiesa nākusi pie secinājuma, ka pārstāvis aicināts nevis lai pārstāvētu lietas dalībnieku, bet tāpēc, lai ar šo pārstāvību maskētu likumam neatbilstošu juridisko palīdzību, tiesai būtu tiesības nepielaist šādu personu par pārstāvi.” Tā kā apstrīdētā norma neļauj pilnībā izmantot tiesības uz taisnīgu tiesu, tā ir atzīta par spēkā neesošu no sprieduma publicēšanas brīža.

Tā kā Civilprocesa likuma 83. pantā izsmeļoši uzskaitītas tās personas, kuras var būt par fiziskas personas pārstāvjiem, tad, atzīstot par spēkā neesošu apstrīdēto tiesību normu (83. panta 4. punktu), personu loks, kas var būt par pārstāvjiem civilprocesā, vēl vairāk sašaurinātos. Tāpēc Satversmes tiesa vienlaikus norādīja visām vispārējās jurisdikcijas tiesām, ka tām, izlemjot jautājumu par personas izraudzīta pārstāvja pielaišanu, jāievēro šajā spriedumā ietvertās atziņas un Civilprocesa likuma 84. pants, kurš noteic personu loku, kas nedrīkst būt par personas pārstāvi civilprocesā.

Tātad ar šo spriedumu faktiski tiek atjaunots tas stāvoklis, kāds bija pirms 2003. gada 1. janvāra. Šajā datumā spēkā stājās apstrīdētā tiesību norma, atceļot iepriekšējo normu, kura savukārt noteica, ka “par pārstāvi civilprocesā var būt persona, kuru tiesa, kas izskata lietu, pielaidusi kā fiziskās personas pārstāvi”.