Raksts

Kas vajadzīgs biznesā?


Datums:
26. maijs, 2010


Autori

Kārlis Streips


Labrīt, lasītāji!Uz šodienas ieraksta virsrakstā izdoto jautājumu droši vien katram cilvēkam būs sava atbilde. Viens padomās, ka biznesā ir vajadzīgas zināšanas par ekonomiskām likumsakarībām. Cits -- ir vajadzīga prece vai pakalpojums, kāds citiem ir vajadzīgs un kuru tāpēc citi pirks. Varbūt kādam liksies, ka ir vajadzīga sociāla atbildība, tirgojot preces, kuras ir nekaitīgas. Iespējams, vajadzīga spēja atrast labākos darbiniekus, darboties komandas apstākļos, iedvesmot citus, prast svešvalodas lai sarunātos ar ārzemju partneriem, zināt, kur atrast kapitālu, būt godīgam attiecībās ar Valsts ieņēmumu dienestu, rīkoties tā, lai nepiesaistītu Valsts kontroles uzmanību. Šo sarakstu varētu turpināt vēl un vēl un vēl.

Bet viena uzņēmēja gadījumā mūsu valstī izrādās, ka pats svarīgākais nav nekas no nosauktā. Nē, vienā gadījumā pats, pats galvenais, kas ir vajadzīgs, lai vadītu uzņēmēju organizāciju, ir pakasīt viena politikāņa centrālo un no valsts vadīšanas viedokļa absolūti neizprotamo kašķi. Stāsts ir par uzņēmēju Gunti Belēviču, par kustību “Par labu Latviju!”, un par pagalam neparedzamo politikāni Šleseru, kurš te metas glābt lidostu, te metas glābt Rīgu un tagad acīmredzot atkal metas “glābt” valsti.

Stāsta fabula tiem, kuri par nezina: Viņdien G. Belēvičs sniedza interviju Latvijas Avīzē, kurā cita starpā viņš runāja par to, ka Latvijā ļaudis pārāk daudz esot “pret.” Pret to vienu, pret to otru, bet reti kad kāds pasaka, ka ir PAR kaut ko. Lūk, citāts: “Galvenā sabiedrības problēma ir tā, ka mēs vienmēr esam strādājuši “pret”, mēs vienmēr gribam kādu apspiest. Mēs gribam apspiest minoritātes, mēs gribam apspiest seksuālās minoritātes tā vietā, lai skaidri un gaiši pateiktu, ka arī tām ir tiesības. Personīgi man nav nekādu šaubu, ka ir jāatļauj geju un lesbiešu laulības. Kā tad mēs bez Čehova un Eltona Džona?”

Uzjautrinošā kārtā nākamajā rītā intervijas autorei Mārai Lībekai, kura acīmredzot nespecializējas literatūras un mūzikas vēsturē, avīzē bija jāpublicē atvainošanās par to, ka viņa laikam ir pārklausījusies un dzirdējusi “Čehovs” tajā vietā, kad vajadzēja dzirdēt “Čaikovskis,” bet tas lietas būtību nemaina. Tāpēc, ka G. Belēvičs uzskata, ka visu geju noliedzēji noliedz arī literatūras, mūzikas, mākslas, kino un visa labā un jaukā korifejus (kā arī paši savus tuviniekus, draugus un kolēģus), un tāpēc viņu “apspiešana” ir neracionāla un muļķīga — tāpēc, lūk, G. Belēvičs nevar vadīt uzņēmēju organizāciju. Piedevām organizāciju, kura, tā apgalvo tās preses pārstāvis, esot “par toleranci sabiedrībā.”

Homoseksuālisms Aināram Šleseram ir tāds jājamzirdziņš, ka nudien kādam psihologam vai psihoterapeitam būtu interesanti izpētīt, kāpēc tas tā ir. Vai jaunības dienās Latvijā, Krievijā vai citur A. Šlesers ir piedzīvojis kaut ko tik nepatīkamu, ka pēc tam viņam viss savs vidusskolas izglītību ieguvušā pieaugušā cilvēka mūžs ir jāveltī tā apkarošanai? Kaut kas par to šķiet mazliet jocīgi. Protams, Šlesera pārliecība par uzņēmējdarbības vērtībām (Valsts kontroli ignorēt, visos amatos sabāzt šofera dēlus, solīt darba vietu tūkstošus un nodrošināt tikai vienu vai divas u.tml.) nav tādas, par kurām kāds viņam gribētu piešķir Nobela prēmiju ekonomikā, tāpēc varbūt tik ļoti ir jāuzsver pašam sava neiecietība un fobijas. Piedevām tandēmā ar to, ka “ģimenes vērības” viņa partija demonstrēja visdaiļrunīgāk tad, kad toreizējais “integrācijas” ministrs pierādīja, ka “ģimenes vērtības” nozīmē laikā, kad sieva ir laukos, lakstoties ar blondīnēm. Taču attieksmē pret uzņēmējdarbību šī Gunta Belēviča, kā viņš pats stāsta “aizgājināšana” ir labākajā gadījumā jocīga. Un nebūt ne šī vārda pozitīvajā nozīmē.

***

Un divi vārdi par Eirovīziju. Kamēr nebūs pabeigts viss pasākums, neko daudz es par to neteikšu, vien patlaban lūk, ko:

1) Žēl, ka Aiša netika finālā.

2) Ģeogrāfiskais balsojums vakar bija visskaidrāk redzams tajā gadījumā, kad uz finālu tika nosūtīti pieci jauni cilvēki, kuri uz skatuves sastājās rindiņā un visi absolūti vienā balsī bez jelkādas harmonijas nodziedāja dziesmiņu tā, it kā viņi uzstātos kultūras namā.

Jauku visiem dienu!

Creative commons licence ļauj rakstu pārpublicēt bez maksas, atsaucoties uz autoru un portālu providus.lv, taču publikāciju nedrīkst labot vai papildināt. Aicinām atbalstīt providus.lv ar ziedojumu!